OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka, speciāli "Sestdienai"

36 000 īsziņas no biezokņa.

Nevienu vairs nepārsteidz jaunāko tehnoloģiju izmantošana sportā - fotofinišs veiglatlētikā, strīdīgo situāciju izšķiršana ar videoierakstu palīdzību sporta spēlēs, laika uzņemšana ar sekundes tūkstošdaļu precizitāti visdažādākajos sporta veidos jau ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.
Ar modernajām tehnoloģijam apbruņotajiem sporta veidiem pavisam nesen ir pievienojies ar neatkarības un mežonības auru apvītais orientēšanās sports. Pirmais solis dziļajos mežos mītošā sporta veida modernizēšanai bija elektroniskās atzīmēšanās sistēmas (Latvijā izmanto EMIT) ieviešana ierasto papīra kontrolkartiņu un kompostieru vietā. Tomēr iespējas to novērtēt bija un ir tikai pašiem sportistiem un sacensību tiesnešiem. Ierindas sporta līdzjutēja acīm orientēšanās palika neredzama un mežā apslēpta.

Pārliecinošs iznāciens atklātībā.

Senais stereotips par orientēšanos kā skatītājiem neinteresantu sporta veidu pārliecinoši tika sagrauts šogad Somijas pilsētas Tamperes apkaimē notikušajā pasaules čempionātā. Pie kontrolpunktiem novietotās TV kameras gan mājās palikušajiem televizijas skatītājiem, gan sacensību centrā esošajiem līdzjutējiem uz milzīga ekrāna līdzīgi kā slēpošanā vai biatlonā ļāva ar patiesu azartu un neatslābstošu interesi sekot līdzi mežā notiekošajam. Sacensības translēja Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas televīzijas.
Paralēli TV piesaistei, pirmo reizi orientēšanās sporta vēsturē starptautiska mēroga sacensībās, klasiskās distances finālā, tika izmantota globālās pozicionēšanas sistēma (GPS), ļaujot skatītājiem uz ekrāniem redzēt katra sportista izvēlēto ceļu un virzību distancē. Gan TV kameru klātbūtne, gan GPS izmantošana ir nozimīgs solis orientēšanās sporta attīstībā. Cerams līdz šim mežos apslēptā sporta veida nodrošināšana ar jaunāko tehnoloģiju atbalstu padarīs to līdzjutējiem interesantu un skatāmu, kas savukārt ir būtisks arguments orientēšanās iekļaušanai Olimpisko spēļu programmā.
GPS ir radionavigācijas sistēma, kas 70tajos gados tika izstrādātā ASV militārajām vajadzībām. Globālās pozicionēšanas sistēmu veido 24, ap Zemi aptuveni 20 100 km augstumā sešās orbītās rinķojošu mākslīgo zemes pavadoņu tīkls. Katrā orbītā atrodas četri pavadoņi, to raidītie signāli tiek uztverti ar nelielu iekārtu - GPS uztvērēju palīdzību. Uztvērējs saņem informāciju no vairākiem satelītiem vienlaicīgi. Orbītu un pavadoņu atrašanās vietas ir zināmas ar maksimālu precizitāti, līdz ar to signāla uztveršanas vietas koordinātas veicot sarežģītus matemātiskus aprēķinus tiek noteiktas ar minimālām kļudas iespējām.
Pēdējo gadu laikā burtu salikums GPS nemanot ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. Globālās pozicionēšanas sistēmu izmanto ne tikai sākotnējiem militārajiem mērķiem. Visdažādākās sarežģītības GPS signālu uztvērējus izmanto pārvadājumu firmu vajadzībām, apsardzes darbā sargājot kustīgus objektus, autotūrismā, alpīnismā, braucot ar laivām - visur, kur ir nepieciešams noteikt savu, līdzcilvēku vai apsargājamo objektu atrašanās vietu, kustības virzienu un ātrumu. Izmantošanas iespējas ir neierobežotas. Piemēram taksometru firmu dispečeri uz ekrāniem var redzēt tuvākā brīvā braucamā atrašanās vietu. Dodoties tūrisma braucienā GPS palīdz noteikt ne tikai atrašanās vietu, bet izstrādā arī optimālo maršrutu, tiesa ar nosacijumu ka brauceja ekipejumā ir pamatigs portativaja datora vai pašā GPS uztvērēja ielādētu karšu klāsts. Cilvēki ar tendenci apmaldīties četrās priedēs nelielo ierīci var ņemt līdzi pat sēņojot. Mobilais GPS signālu uztvērējs ar ievietotām labāko sēņu vietu digitālajām kartēm neaizņems vairāk vietas kā visparastākais mobilais telefons.
Pirmie mēģinājumi pielāgot globālo pozicionēšanu orientēšanās sportam notika deviņdesmito gadu beigās. Tolaik šai virzienā strādāja vairākas entuziastu grupas. Jau 1997.gada septembrī Somijā notiekošās sacensības tika testēta Somijas orientēšanās kluba "Korahdus" izstrādātā izsekošanas sistēma (tracking system). Ar tolaik vēl diezgan palielajiem un pasmagajiem uztvērējiem ekipēti distancē devās četri vīri, ļaujot lielam skatītāju skaitam sekot līdzi viņu atrašanās vietai mežā. Pie analogiem projektiem strādāja vēl vairākas darba grupas Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā.

Sapnis kļūst par realitāti

Šogad, pateicoties somu moderno tehnoloģiju milžu Benefon, Sonera un Novo sadarbībai, sapnis par GPS izmantošanu orientēšanās sportā beidzot kļuva par realitāti,. Ar GPS uztvērēju nodrošinātais GSM sistēmas Benefon mobilais tālrunis no Zemes pavadoņiem saņemotos signālus ar 20 sekunžu intervālu SMS (īsziņu) veidā sūtīja uz mobilo telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēja serveri, kas savukārt iegūto informāciju pārraidīja uz informācijas tehnoloģiju firmas NOVO datu un karšu glabātuvi. Tālāk konkrētā karte, ar konkrētā dalībībnieka pozīciju tajā tika noraidīta uz TV un internetu. 31.jūlijā pasaules čempionāta klasiskās distances finālā piedalījās 120 skrējēji, viņu vidū arī vairāki Latvijas sportisti. Sacensību laikā tika nosūtītas pavisam 36 000 īsziņas.
Aptuveni 200 g smagais GSM mobilais tālrunis tika nostiprināts īpašā kabatiņā uz sportista numura vestes muguras, sērkociņu kastītes lieluma 12 kanālu GPS antena - uz pleca. Atšķirībā no ierindas sēņotājiem un autobraucējiem domātājiem uztvērējiem, kad pamatmērķis ir noteikt SAVU atrašanās vietu, šoreiz ierīce tādu iespēju nesniedza. Sportista poziciju distancē reālajā laikā varēja vērot tikai līdzjutēji. Savukārt paši dalībnieki jau pēc finiša ar GPS palīdzību iegūtos datus varēja izmantot analizējot savu un konkurentu ceļa izvēli mežā.

Par savām sajūtām distancē un moderno tehnoloģiju ienākšanu orientēšanās sportā stāsta Latvijas izlases orientierists Ģirts Liniņš.

Kādas ir sajūtas, vai it kā nelielā ierīce tomēr nav lieks smagums garajā distancē?

Nav smagums, galu galā ir pierasts, ka distancē līdzi jānes arī kompass, karte, EMITs (elektroniskās atzīmēšanās plāksnīte). Ir pierasts nereaģēt un nejust dažādus blakus apstākļus. Mežā ceļā var pagadīties zaķis. Vai konkurents. Ja apkārt notiekošais, tāpat arī šie papildus 200g traucē pilnvērtīgi startēt, tad atvainojos, kas tas par orientieristu. Bez tam, nakts sacensībās līdzi ir jānes krietni lielāks svars - ceļa un kartes apgaismošanai paredzētais halogēnu lukturis un akumulators.

Vai netraucē apziņa, ka katrs Tavs solis, katra kļūda ir redzama tūkstošiem skatītāju gan sacensību centrā, gan pie TV ekrāniem.

Par to pat nedomāju. Arī vieglatlētikā sportistam ir jāsakoncentrējas maksimāli lieliskam startam neņemot vērā skatītāju tūkstošus stadionā un pie TV ekrāniem. Un viņš to dara. Varbūt tādas lietas varētu traucēt nepieredzējušiem sportistiem, bet Pasaules Čempionātā jau ir cits līmenis. Orientēšanās sporta viena no esencēm ir pieņemt pareizo lēmumu neļaujot dažādām blakus lietām izsist sevi no sliedēm. Tai pašā laikā šīs lietas nedrīkst ignorēt Lai kādi būtu šie apstākļi, maksimāli jācenšas tos izmantot savā labā. Atšķirībā no vieglatlētikas nepietiks ar vienkāršu skriešanu, nedomājot kurp ved ceļš. Pat kontrolpunktos izvietotās TV kameras var palīdzēt - ja pirmajā brīdī tās mani nedaudz mulsināja, vēlāk pamanīju, ka pirmā kamera atrodas tieši pirms kontrolpunkta, otrā - punktā, bet trešā - pareizajā virzienā izejot no punkta uz nākamo - atlika meklēt virzienu no kameras uz kameru, to nebija grūti noteikt. Apstākļi ir visiem vienādi - dažs tos izmanto savā labā, cits samulst un pieļauj kļūdu.

Kā Tu vērtē moderno tehnoloģiju ienākšanu orientēšanās sportā? Vai šīs modernizācijas rezultātā OS nezaudēs daļu savas romantikas un neatkarības.

Ne GPS, ne TV klātbūtne nevar negatīvi ietekmēt orientēšanās attīstību. Lai orientēšanos iekļautu Olimpisko spēļu programmā, svarīga ir tā atpazīstamības veicināšana, un mūsdienās te bez tehnoloģijām neiztikt. Es uzskatu, ka šī sporta popularizēšanai plašākām tautas masām lielāka ir loma ir TV. Televīzijas mērķis, sevišķi sporta pasākumu translēšanā, ir parādīt emocijas, ne tikai dot sausu informāciju. Par to arī maksā sponsori. Bet parādot ar GPS palīdzību iegūtos kartes fragmentus, un piemēram, manu poziciju distancē, ierindas skatītājs emocijas negūs. Viņš redzēs tikai karti un kaut kādas svītras. Lai izprastu kartē attēloto, vajag laiku, bet šajā laikā TV ekrānā var parādīt kādu sportistu, kurš cīnās par sekundēm mēģinot apsteigt sāncensi laužoties cauri krūmiem, brienot pār upīti. Skatītājiem tas noteikti ir interesantāk. Viņiem vajag spraigumu, azartu - bez niansēm. Tās lai paliek lietpratēju ziņā. Visi skatāmies hokeju, bobsleju, biatlonu - bet tikai retais zin, kāds ir mērķa diametrs biatlonā, vai ka tas ir atšķirīgs šaušanā stāvus un guļus. Galvenais ir sacensības un līdzi dzīvošanas gars. Jebkurā gadījumā domāju, ka pagaidām GPS vairāk ir vajadzīgs pašam sportistam, lai analizētu savu un konkurentu ceļu distancē. Līdzjutēji kuriem interesē nianses, kartes ar iezīmētajiem ceļiem var atrast internetā. Protams, ideāls modelis būtu gan TV kadru, gan GPS rādījumu apvienojums uz viena ekrāna, piemēram kartes fragmentu ar sportista ceļu rādot ekrāna stūrī.
Neaizraujoties ar galējībām un nepakļaujoties pilnīgai komercializācijai, orientēšanās neko no savas romatikas nezaudēs. Tamperē notikušais pasaules čempionāts bija perfekts paraugs, kā organizēt sacensības padarot tās interesantas skatītājiem, tai pašā laikā ļaujot sportistiem saglabāt sajūtu, ka esi viens ar dabu. Kas arī ir tas, kas tik daudzus saista šajā sporta veidā.

Vai GPS izmantošana varētu kļūt par orientēšanās sporta ikdienas sastāvdaļu?

Protams, jau pavisam drīz tā būs ikdienā! Tāpat kā citos sporta veidos, bez jaunajām tehnoloģijām neiztikt. Tās attīstās tādos tempos, ka grūti pateikt, kas notiks, un kādi šobrīd vēl neparedzami brīnumi parādīsies pēc gada. Pirms gadiem 3 arī šobrīd jau pierastā EMIT atzīmēšanās sistēma likās varens sasniegums, kas Latvijā tik drīz neienāks. Bet šobrīd tā jau ir pierasta lieta. Pieļauju, ka nākotnē elektroniskā atzīmēšanās tiks apvienota ar GPS piedāvāto iespēju redzēt virzību distancē, un tāpat kā tagad jau finišā var saņemt izdruku ar precīzu mežā pavadīto laiku starp kontrolpunktiem, varēs dabūt arī izdruku ar savu ceļu kartē.

Publicēšanas datums - 2001.gada 8.septembris.
atbalstītāji