OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka

PČ Aizkadri.


Ja vēl pirms pusgada kāds man būtu teicis, ka savu šīgada atvaļinājumu pavadīšu vērojot Pasaules čempionātu orientēšanas sportā, nebūtu ticējusi. Nu nekā nebūtu ticējusi. Tomēr dažu laimīgu nejaušibu, vai varbūt pat ne nejaušību dēļ, jūlija beigās - augusta sākumā biju tieši tur - Tamperē, lai būtu kopā ar mūsu izlasi, vērotu, fotografētu, pierakstītu, turētu īkšķus, piesietos ar ziņkārīgiem jautājumiem un laiku pa laikam nobirdinātu kādu prieka vai vilšanās asaru.

Preses pārstāvja statusā tālāk par Liepājas Dzintaru nebijušai, pirmās dienas man pagāja nelielā mulsumā. Fotogrāfa lomā debitēju pirmo reizi, sajūta ir visai dīvaina, kad piekabinot pie jakas oranžo uzrakstiņu FOTO jau atklāšanas parādes laikā varu ložņāt praktiski visur, pārkāpjot visus ierindas skatītājam domātos nožogojumus. Ar apbrīnu raugos uz orientēšanās lielvalstu Norvēģijas, Somijas, Šveices un Zviedrijas masu mēdiju nopietno attieksmi pret Tamperē notiekošo. Nopietni ar portatīvajiem datoriem un iespaidīgām fotokamerām bruņoti kungi šķiet savu darba devēju avīzes un žurnālus centās piepildīt ar informāciju par orientēšanos vien - kaut kas rakstīts, faksēts, telefonēts, e-mailots tiek nepārtraukti. Nedaudz pārsteidz internetam pieslēgtu datoru trūkums preses centrā - pirmajās dienās tāds ir tikai viens - neizbēgami rodas sastrēgumi un konfliktsituācijas iekarojot pozīcijas pie tā. Galu galā paziņot rezultātus uz dzimteni vajag visiem - gan austrālietim, gan zviedram gan vienīgajai latvietei (man), un visērtākais veids ir to darīt ar e-mail palīdzību. Nez kādēļ latviete pamanās darboties precīzi vienā ritmā ar kādu vīreli no Šveices - sadursmes pie datora visbiežāk rodas tieši ar viņu. Vēlāk gan izstrādāju sev nedaudz citu rīcības plānu - negaidu galējos rezultātus sacensību vietā, bet gan joņoju uz autobusu kas ved uz pašu notikuma epicentru - Tampere Hall , pēc tam neliels sprints uz preses centru, tur paķerot jau sagatavotos oficiālos rezultātus un - žigli pie datora, apsteidzot pārējos sacensību vietā palikušos kolēģus. Šis plāns mani nedaudz iegāž sacensību pēdejā dienā, kad nepacietīgie Latvijā esošie Purva Bridēja kausa dalībnieki man piezvana tieši tajā brīdī, kad esmu autobusā - vīru rezultātus vēl precīzi nezinu un atstāju pilnīgas nesaprašas iespaidu uz jautātājiem. Nedaudz par presei paredzētajiem autobusiem - šķiet somu precizitāte sabojāja omu ne vienam vien ārvalstu žurnalistam - ja autobusa atiešanas laiks uz pilsētu ir uzrādīts 17:00, tad precīzi šajā laikā tas arī aties, neraugoties uz to, ka sacensības vēl nav īsti beigušās. Vai ka tieši tajā laikā ir paredzēta preses konference. Lai nu kā, cenšos pilsētā nokļūt viena no pirmajiem, metos pie datora, un iesaistot ziņu nosūtīšanas procesā savu Latvijā esošo kluba biedru Kārli (sirsnīgs paldies viņam), ķeros pie darba. Zinot Latvijas mēdiju attieksmi pret orientēšanos neviltots pārsteigums ir vakarā no Kārļa saņemtā isziņa : "Mums izdevās! Panorāmā bija sižets no Tamperes! ". Lai arī tas bija tieši tas, ko vajadzēja panākt, jūtos apmulsusi. Tiesa, otru reizi gan nekas tāds rādīts netiek, toties rezultātus ziņu aģentūrai LETA sūtu pēc labākās sirdsapziņas. Sarunā ar sportistiem atklājas, ka esmu visai priviligētā stāvoklī attiecībā uz pieeju rezultātiem, starplaikiem un kartēm. Ja preses centrā rezultāti ir pieejami jau tūlīt pēc sacensību beigām un arī to laikā, tad komanda tos dažkārt nesaņem pat nākamajā dienā. Augsti godājamā prese tiek lutināta uz nebēdu - cītīgi tiek ievēroti visi Leibnicas konvencijā uz presi attiecinātie punkti - sacensību centra preses teltī ir dabūjama gan kafija, gan ūdens, pilnībā ir nodrošināta piekļuve sportistiem, varu viņus gan no visām pusēm safotografēt, gan uzplīties ar jautājumiem. To arī daru. Vienīgo brīvo dienu pavadu preses konferencēs par Parku orientēšanos, par orientēšanos kā videi draudzīgāko sporta veidu un par globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) izmantošanu. Tagad atliek vien neturēt sveci zem pūra un iegūto pieredzi, zināšanas un fotokadrus likt lietā.

Jau pirmajā sacensību dienā saprotu, ka stāsti par orientēšanos kā skatītājiem nesaprotamu, neredzamu un neinteresantu sporta veidu ir tikai no sendienām līdz nācis mīts. Sacensību centrā izvietotie lielie TV ekrāni un rezultātu tabulas ik brīdi ļauj būt lietas kursā par mežā notiekošo. Ak jā, neliels jautājums pārdomām - kurā gadā Latvijas TV pirmo reizi tiešraidē rādīs orientēšanās sacensības? Somi, norvēģi un zviedri to dara jau tagad. Un ja tas nebūtu skatītājiem interesanti, viņi to visticamāk nedarītu. Par azarta un aizrautības trūkumu nevar sūdzēties. Par to liecina arī lielais skatītāju skaits un daudzo līdzjutēju balsu koris. Protams, nomācošā pārsvarā bija vietējie somi, taču varenu pārsteigumu sagādāja arī Latvijas orientēšanās līdzjutēji neatpaliekot no saviem hokeja kolēģiem. Mūsējiem startējot un finišējot sparīgie "Lat-vi-ja!" pietrokšņoja visu sacensību centru. Gadījās ka latviešu balsīm pievienojās arī dāņi, norvēģi….laikam jau runas par Latvijas līdzjutēju pozitīvismu nav tukša vāvuļošana. Īsās distances finālā īkšķu turēšanā par Ģirtu L. iesaistās arī Norvēģijas TV vīri. Viņu sportistiem jau medaļu pietiekot. Tas pēc Ģirta izcilā skrējiena īsās distances kvalifikācijas sacensībās, saulainā smaida, manas uz prieka asaru pusi velkošās sejas izteiksmes un mūsu spontānajiem apkampieniem finišā. Savukārt somu un zviedru žurnalistes stāsta, ka Latvijas komandā ir ļoti smaidīgi un simpātiski puiši. Piekrītu. Un ne tikai simpātiski, bet arī nemaz ne tik slikti sportisti - 10.ātrākā komanda pasaulē - nav nemaz tik bēdīgi. Nekritizēsim un nebārsim viņus. Visi mūsējie cīnījās pēc labākās sirdsapziņas.

2001.gada augusts.


atbalstītāji