OK Purva Bridējs
teksts: Reinis Zobens (2003.gada oktobris)

Kā mums gāja Zemgalē….(jeb VX rudens sacīkstēs)

Lai cik dīvaini neliktos, no Rīgas uz Salu izbraucām laicīgi, bet gala rezultātā tāpat nokavējām komandu pārstāvju sanāksmi. Tradicionālās pēdējās vakariņas ieturējām Jēkabpilī jaukā kafejnīcā, kas atradās vietējiem cilvēkiem vien zināmā sānielā, bet tā kā mūs sagaidīja vietējais - Valdiņš, tad problēmu nebija. Te der paskaidrot, ka viens no mūsu komandas biedriem vēl paspēja nokārtot šādas tādas biznesa darīšanas.

Pirmsstarta laiks pagāja krāmējot somas, pārskatot obligāto inventāru utml.. Tikko bijām gatavi, izrādījās, ka līdz startam ir atlikušas vairs tikai 15 min.. Lielā steigā saņēmām kartes un konstatējām, ka oficiālā karte nekam neder - tajā iztrūkst ceļi, stigas un citi objekti, knapi ir iespējams sazīmēt punktu vietas krievu armijas kartēs, kuras mums tiek dotas kā pēdējais glābiņš. Tikko paspējam pārzīmēt pirmā velo posma punktus no vienas kartes otrā kā pienāk starta brīdis. To ievada raķešu paukšķi, vietējo iezemiešu čalas un prieki. Jau ierodoties Salā dzirdējām vietējos bērneļus pārspriežam šī vakara nozīmīgāko notikumu- startu kaut kādās dīvaiņu sacīkstēs.

Pirms došanās velo posmā ir jāaizskrien līdz kontrolkartiņai, kas atrodas uz kaut kādas pussalas pārsimts metru attālumā no starta vietas. Jānis ir izpētījis taisnāko ceļu, līdz ar to īsi pirms punkta esam kopā ar pārējām komandām, kas iet priekšgalā. Gribam būt vēl viltīgāki un punktu paņemt no tiltiņa, kas iet pāri dambim, taču izrādās, ka organizatori ir vēl manīgāki un 0 punktu ir iespējams sasniegt tikai pa šauru taciņu gar pašu dambja malu…. Neko darīt, dodamies visi uz pussalu un mēģinām kaut kā samainīties ar pretim nākošajiem uz šaurās taciņas. Spītējot organizatoru viltībai izvēlamies taisnāko ceļu atpakaļ uz starta vietu, kur atrodas mūsu velosipēdi. Šoreiz īsākā ceļa meklējumi ir attaisnojušies un kopā ar vēl divām komandām pie saviem velosipēdiem esam pirmie. Dodamies tālāk.

1.velo posms.

Velo posms kā jau velo posms. Piešaude braucot naktī, iepazīšanās ar karti. Īsu brīdi turamies kopā ar igauņiem, brīvniekiem, un vēl kādu dalībnieku, kurš kā vēlāk izrādās mūs ir noturējis par savas komandas biedriem un ir spiests apstāties, lai atrastu savējos. Pārējie pēkšņi sāk palielināt tempu un drīz vien nav redzamas pat lampu gaismiņas. Neko darīt - mūsu komanda nav tik spēcīgā braucot ar velo, tāpēc pat nemēģinām kaut ko darīt šajā situācijā. Pa ceļam jāpievar stāvs kalns. Tā virsotnē mūs sagaida iereibuši vietējie, dažādiem uzsaucieniem atbalstot mūsu centienus. Pirmais nopietnais nobrauciens izrādās diezgan ekstrēms - asiem līkumiem un smiltīm.

Tuvojoties punkta rajonam apstājamies pie ceļa pa kuru būtu jānogriežas, tomēr pabraucam tam garām, jo neesmu īsti pārliecināts, ka šis ir īstais. Pabraucot tālāk izrādās, ka tomēr bija īstais. : Neko darīt atpakaļ jau vairs nebrauksim. Izvēlos drošāko ceļa variantu, kas met nelielu līkumu. Vēl viens orientieris un te jau ir ceļš uz kura atrodas punkts - kalnā redzu lukturīšu gaismu, kas piebraucot tuvāk izrādās tiesnešu gaisma, nevis konkurentu. Pirmo punktu esam paņēmuši kā pirmie : - lēnāk brauksi, tālāk tiksi…

2 KP paņemam bez problēmām, sekotājus vēl nemana. Aplūkojot ceļu uz 3KP, orientēšanās izskatās vienkāršāka par vienkāršu, taču jau pie pirmajām mājām, kur ceļi sazarojas, bet daži beidzas vispār, nākas secināt, ka nu tik sāksies. Un sākas arī. Kamēr štukojam kurā virzienā doties piebrauc arī igauņi ar brīvniekiem. Nolemjam, ka brauksim pa labāko ceļu, kas sākotnēji atbilst vajadzīgajam virzienam, taču tālāk par pārpurvojušos ezera krastu un pamestām laivām netiekam. Ir skaidrs, ka esam izvēlējušies nepareizo ceļu. Šādās sacīkstēs, ja esi izvēles priekšā, vienmēr izrādīsies, ka pareizais ir tas sliktākais, nepamanāmākais un grūtākais ceļš. Tāds nu laikam ir šo sacensību moto. Tā arī ir šoreiz. Pārsteigumi ar to vēl nebeidzas - nākamajā sazarojumā nez kāpēc paļaujamies bara instinktam un apmulstam situācijā, kur skaidri redzams vajadzīgā ceļa turpinājums. Rezultātā kādu pusstundu klaiņojam pa dubļainu pļavu un kad sagaidām vēl veselu sāncenšu bariņu beidzot dodamies īstajā virzienā. Pēc izložņāšanas pa vairākām drupām un to pagrabiem, punktu tomēr paņemam. Uz 4KP braucam, jeb pareizāk- stumjam pa dubļiem velosipēdus draudzīgā kolonnā. Punktu dzirnavās paņemam bez sarežģījumiem un mēģinām turēties līdzi igauņiem.

"5KP jeb Mācītājmuižas avots 300 m uz Z no mājām "Zeltlejas" ar iespēju papildināt H2O krājumus" - tieši tā skan 5 punkta leģenda. Lūkojoties kartē nekas neliecina, ka meklējot šo punktu mēs patērēsim ~ 2h laika. Punkts kā jau punkts, jābrauc tik līdz pirmajām mājām ceļa malā un viss notiksies. Pie šādas shēmas arī mēģinām pieturēties. Atrodam pirmās mājas. Šaubas gan rodas secinot, ka māja ir ceļa kreisajā nevis labajā pusē, kā tam būtu jābūt, bet kas tur ko šaubīties karte veca, varbūt ceļš jau sen iebraukts pa labo pusi. Mēģinām no tām noskaitīt 300m uz Ziemeļiem, bet nekā - punkta kā nav tā nav. Pastaigājam arī 300 m rādiusā ap mājām iznākam atpakaļ uz ceļa mēģinām ar otro piegājienu. Arī tas ir neveiksmīgs. Nolemjam mainīt stratēģiju un braucam tālāk pa ceļu meklēt kādu drošu orientieri. Par tādu pieņemam meža malu, saskaņā ar kuru sanāk, ka īstās mājas ir bijušas labu gabalu atpakaļ un tās nav redzamas no ceļa. Skumja ir šī atklāsme, zinot, ka atpakaļceļš ved pret visai stāvu kalnu, kuru nu jau šķērsojam trešo reizi. Beidzot esam atraduši īstās "Zeltlejas". Pretim mums, zibinot savus gaismekļus, nāk vairākas komandas, kuru sejas vaibstos lasāms sašutums un neizpratne, jo šīs ir īstās mājas un Z virzienā ir noieti īstie 300 metri, taču punkts tā arī nav atrasts. Mēs nenoticam izmisušajām komandām, un dodamies paši pārliecināties par punkta esamību vai neesamību. Nobāzējamies mājas pagalmā netālu no akas un pēkšņi konstatējam, ka visapkārt spieto vismaz kādu desmit komandu dalībnieki. Ilgi nav jāgaida līdz tiek pamodināta māju saimniece, kas iznākot uz lieveņa uzsāk emocionālu monologu - sak, esot trakāk kā karā, ka nekāda avota pie mājas neesot, tik slapjš purvs, utt. Un tā vairākas reizes pēc kārtas. Punkta meklēšana izvēršas par laimes spēli, kurai nav nekāda sakara nedz ar avotu, nedz 300 metriem Ziemeļu virzienā. Punkts tomēr kaut kur bija uzlikts, taču dotā leģenda… teiksim tā, lai nu paliek uz organizatoru sirdsapziņas…

Pēdējie divi etapi velo posmā tādi nīkulīgi, garastāvoklis nekāds īpašais. Uz 6 punktu dodamies apkārt pa lielo ceļu, lai lieki neizaicinātu likteni, kas tā jau mūs ir apdalījis šajā mačā ar veiksmi. Bez lielām problēmām paņemam punktu un virzāmies uz 7KP pusi. Sākums ir braucams, beigās jau ejam pēc azimuta un mēģinām atdurties pret upes krastu kur atrodas punkts. Tas mums izdodas taču ko tālāk - punkts ir uz kreiso vai uz labo pusi? Paiet labs laiciņš līdz kamēr tālumā sāk spīdēt citu komandu lukturīši kas tuvojas mums no kreisās puses un liecina par punkta esamību. Izrādās no punkta bijām kādus 200m, taču lai tos pievarētu pa džungļaino upes krastu ar velosipēdiem, pagāja vismaz minūtes 15. Sasniegt starpfinišu nav nemaz tik vienkārši - vienīgais daudz maz ticamais orientieris ir dzelzceļš par to pārliecināmies, kad pēc krietnas pusstundas vai pat ilgāka laika sprīža izmetot nelielu cilpu pa vietējo apkārtni, atgriežamies izejas pozīcijā… Šajā brīdi tad arī metam plinti krūmos un uz starpfinišu dodamies pa lielceļu, kas ir krietni garāks nekā taisnākais ceļš.

Kāju posms.

Nezinu, kuri atnācām starpfinišā, bet azarts un motivācija bija zudusi. Vismaz līdz 9 KP, kur punkta tiesneši pavēstīja, ka esam sestā komanda, kas ir atzīmējusies pie viņiem. Tas mūs mazliet uzmundrina. Nekorekti uzlikto 10 KP paņēmām bez liekas aizķeršanās, jo pie paša punkta sastapām Lietuvas komandu, kura uz jautājumu, ko viņi te tik ilgi dara, atbild : " a mi tut kartu risujem". Nu nav jau nekāds pārsteigums, jo brīžiem šķiet , ka karte ir zīmēta kā bērnu krāsojamā grāmata…. Liels bija viņu izbrīns, kad Jānis sāka kāpt kokā, lai atzīmētos punktā. Beidzot viņiem atvērās acis. Viss bija labi, taču tikai uz īsu brīdi….

Ceļā uz 7 punktu tiek pieļauta kļūda, kas, pārmeklējot neīstā ezeriņa krastus, liek mums aizkavēties vairāk kā 1,5 stundas. Pēc šīs kļūdas ir skaidrs, ka šajās sacensībās laimes lācis, māte u.c. tamlīdzīgie laimi un veiksmi piegādājošie tēli ir nostājušies pret mums ar muguru un tikai ņirgājas par mūsu centieniem saņemties pēc katras piedzīvotās neveiksmes.

Ceļā uz starpfinišu sastopam komandu, kuru kāju posma sākuma, ātrā solī apsteidzām, viņu sejās izlasāms uzvarošs smaids, sak, te jums nu bija ātrums, pašpārliecinātība utt., nākas vien samierināties un atzīt savu sakāvi …. Taču tas neļauj mums atslābt un ātri nolemjam, ka ceļā uz starpfinišu riskēsim un dosimies pa taisnāko ceļu, lai mēģinātu apsteigt šo pašu un vēl citas komandas, kas pēdējo kāju posma punktu paņēma neilgu laiciņu pirms mums un ir mums nedaudz priekšā. Risks attaisnojas un starpfinišā varam gandarīti uzelpot un ieņemt rindu nākamajās atrakcijās.

Kā nākamais posms seko pārbrauciens ar velo ar orientēšanās elementiem uz plostu/virvju posmu. Kasparam sāk sāpēt celis, kā dēļ esam spiesti nedaudz piebremzēt, lai iedzertu pretsāpju zāles.

Plosti, virves, pastaiga gar Daugavas krastiem.

Nonākuši Daugavas krastā saņemam uzdevumu sadalīties pa pāriem un izveidot plostu, ar kuru būs jāpārceļas līdz tālākajai tiesneša norādītajai salai. Pēc tam jāmainās ar otru pāri un jādodas iekarot dzirnavas. Plosta būvē jau esam iemanījušies, tiek izmantoti gan līdzpaņemtie bērnu piepūšamie matracīši, gan airi. Salīdzinoši ātri izdodas aizairēties līdz salai, paņemt slēptos KP un doties atpakaļ. Atpakaļceļā ir neliels pretvējš tādēļ mēs ar Jāni nolemjam pārnest plostu pāri salai saīsinot airējamo ceļa gabalu. Kad esam krastā, pretim mums nāk Ilze un Kaspars, viņi veiksmīgi ir uzvarējuši vējdzirnavas un nu pārņem stafeti no mums. Dzirnavu siena, kurā ir jāuzrāpjas līdz noteiktajai atzīmei, ir viegls šķērslis, daudz lielākas pūles prasa ceļš līdz tām….

Atgriežoties Daugavas krastā mūs sagaida Ilze ar Kasparu, skubinot doties nelielā pastaigā gar Daugavas krastu. Tai brīdī man tāda ideja nemaz nešķiet vilinoša, jo pēc garās pastaigas līdz dzirnavām biju sacerējies nedaudz atpūsties gaidot plostotājus krastā, taču tā kā viņiem bija jāapmeklē tuvākā sala, krastā Ilze un Kaspars atgriezās ātrāk. Pastaigas sākums daudzsološs, maza jauka taciņa, stāvi krasti, brīnišķīga ainava, makšķernieki. Jā, makšķernieki. Viņi bija ieradušies apraudzīt savus no rīta atstātos tīklus. Pārsteidza tas, cik ļoti piemēslota bija krastmala. Ik pa brīdim mētājās šo pašu makšķernieku tukšotās pudeles, konservu bundžas…. Tādu tur bija simtiem. Lai nu kā, bet šoreiz laime mums pasmaidīja šo pašu piedrazotāju - makšķernieku izskatā. Pagājuši kādu krietnu gabaliņu gar Daugavu, manījām laivu ar diviem tipāžiem, kuri māja ar rokām un kaut ko mums stāstīja. Pienākuši tuvāk sapratām, ka viņi rāda uz krastu un saka, ka tur esot punkts. Tik tiešām, pārliecoties pāri ~3 metrus stāvajam krastam redzam slēpto KP. Grūti spriest vai bez makšķernieku norādēm būtu atraduši šo punktu. Mēri gan bija pieņemti un pienākumi sadalīti jau pašā pastaigas sākumā- Jāņa uzdevums bija apložņāt visus krūmājus, stāvo krastu, savukārt mēs pārējie gājām pa taciņu gar krastu ( kas drīz vien beidzās) un Kaspars nesa Jāņa mugursomu. Brīnišķās pastaigas beigu gals izrādījās tik nebrīnišķīgs…. Līcīši sekoja viens pēc otra un arvien krūmājiem aizaugušāki. Biedzot atdūrāmies pret punktu un klusiem lūša soļiem lavījāmies ārā uz ceļa, lai punkta meklēšanas priekus nelaupītu citām komandām, kas čalodamas tuvojās.

Velo leģendu posms.

Nakts mūs pārsteidza īsi pirms ierašanās starpfinišā, taču, lai arī ko mēs domājām, priekšā mūs sagaidīja priekšpēdējais velo posms jeb beigu sākums. Vismaz tā gribējās sevi mierināt uzsākot šo velo leģendu pasākumu. Patiesībā tik slikti nemaz nebija, jo kāju pēdas ejot gar Daugavas krastu jau mazliet smeldzēja, bet braukšana ar velosipēdu bija glābiņš nomocītājām kājām. Velo leģendu posmu uzsākām lēnam un prātīgi, pakāpeniski kāpinot tempu. Šķita, ka tā palēnām arī pabeigsim šo posmu, tomēr nonākot pie slavenās elektrolīnijas jūtam, ka kaut kas neštimmē kopā. Tomēr mēģinam turpināt braukt. Kas pats dīvainākais, arī pēc attālumiem viss šķiet kārtībā, vienīgi leģendā rakstīts, ka mežam sākoties ceļš kļūst nebraucams vai kaut kā tamlīdzīgi, taču mūsu priekšā ir trešās kategorijas grantēts ceļš un nekas neliecina, ka tas tik pēkšņi varētu pārtapt nebraucamā meža ceļā…. Ir skaidrs, ka esam auzās. Apmēram pusotru stundu izmēģinām dažādus ceļa variantus par izejas punktu ņemot elektrolīniju, taču tā arī netiekam gudri, kurā vietā esam nepareizi izlasījuši leģendu un kļūdījušies. Īpaši neapmierināts ir Kaspars. Godīgi sakot arī pārējie nejūtamies diez ko pacilāti. Mums garām pabrauc citas komandas, kas nozīmē, ka iekrāto handikapu esam iztērējuši. Arī viņi aizbrauc pa nepareizo ceļu. Šajā brīdi pienāk otrā reize, kad nopietni sākam pārdomāt vai ir vērts turpināt sacensības, ne jau tāpēc, ka esam pārguruši, noberztām kāju pēdām u.tml. bet gan tāpēc, ka nespējam pārkost sacensību organizatoriem vien zināmos leģendu rakstīšanas/ tulkošanas principus. Garām mums pabrauc Putni, liktenīgajās krustcelēs viņi izvēlas kreisāko ceļu. Atklāsme nāk brīdi pēc Putnu ceļa varianta analīzes - bez jebkāda entuziasma turpinām ceļu kopā ar vēl trīs komandām. Velo leģendu posma beigās tiekam izkratīti pa vecu sliežu ceļu un kas pats sāpīgākais- tā arī neatrodam nevienu slēpto punktu. Posma beigās kā jau ierasts ņemam iniciatīvu savās rokās un kamēr pārējās komandas domā kā sausām kājām tikt pāri kārtējam grāvim, kuram kā leģenda vēsta pāri iet tiltiņš :, mēs paātrināta solī brienam pāri pļavai lai izietu uz ceļa, kas mūs aizvedīs uz starpfinišu.

Virves nakts melnumā.

Pirms pēdējā laivu posma vēl tikai jānolaižas pa virvēm no tilta, jāpārbrien pāri upītei, tad atkal jāpārceļas tai pašai upītei pāri ar velosipēdiem un visbeidzot jāuzkāpj pa apmēram 4 metrus augstu sienu, velkot līdzi arī velosipēdus. Nekā neiespējama jau tur nav, lielākais šķērslis ir lietuviešu komanda un tiesnesis pie sienas, kurš bija konkrēts āzis.

Brāļi laivinieki.

Laivu posmā dodamies nedaudz izpumpējušies. Tiek savilkti visi iespējamie sausie apģērba gabali. Sākums ir līgans un mierīgs dzirdama ir tikai airu ieniršana un izniršana ūdenī. Tas neturpinās ilgi. Pēc minūtēm desmit viens otru nomainot sākam migt. Drīz vien tas pārvēršas murgā un ir skaidrs, ka mums ir jāapstājas, lai mēģinātu pagulēt kaut 15 minūtes. Tā arī darām, izkāpjam krastā, zem muguras paliekam glābšanas vestes un mēģinām pagulēt. Nezinu vai izdodas iemigt, drebuļi iet cauri ķermenim un apziņa arī strādā, taču Ilze paziņo ka ir laiks. "Mundri kā gurķīši" pieceļamies un turpinām laivot. Aust gaisma, tas palīdz saglabāt mundrumu un cīnīties ar miegu. Ceļā sākas pats nepatīkamākais - upe pēkšņi pārvēršas akmeņainās krācītēs un ūdens līmenis strauji krītas. Stumjam, velkam, grūžam, atkal stumjam - tā turpinās labu laiciņu. Sākumā vēl esam naivi un ceram tik sveikā sausām kājām, drīz vien kājas visiem ir slapjas un laivā iesmēlies ūdens :. Līdz punktam aizlienam cīnoties ar kārkliem, kas saauguši uz nebēdu. Līdz nākamajam punktam brienam pa dūksnāju nezināmā virzienā. Laivošana laikam nav mūsu stiprā puse par ko liecina mūsu laivas zigzagotās pēdas ūdenī. Tā arī pabeidzam sacīksti.

Rezumē.

Izjūtas pēc finiša jocīgas - nav īsta gandarījuma par paveikto distanci, zinot to "kā varēja būt, ja būtu….. " , bet tāds jau ir tas sports un sacensība. Vienīgais, kas šajā situācijā priecē, ir apziņa, ka varējām sasniegt daudz labāku rezultātu. Tātad mums ir kur augt un attīstīties, vajadzīga tikai veiksme. Par iegūto emocionālo lādiņu gan nevar sūdzēties, ir par ko padomāt un būs ko atcerēties. Bet neskatoties uz visu pasākums bija cīņas vērts.

atbalstītāji