OK Purva Bridējs
Reinis Zobens

Suņi zaķiem pēdas dzina, purvus mežus bradājot…
(VX Rudens 2002)

Tā varētu īsumā teikt par pavadīto laiku VX organizētajās sacensībās Mežezerā pagājušajā nedēļas nogalē, jo šīs tautas dziesmiņas vārdi ienāca prātā bradājot purvus nakts melnumā, sacensību otrajā kājnieku posmā…

Pirms sacensībām.

Lai sacensību dienā nebūtu ļoti agri jāceļas un jāuztraucas par to kā izpildīt savu pilsoņa pienākumu, uz Pļaviņām devāmies jau piektdienas vakarā. Kā vienmēr, plānotā izbraukšanas aizkavējas, tiek paņemtas iepriekš sarunātās lampas, iepirkti vēl šādi tādi pārtikas krājumi..
Līdz naktsmītnei Pļaviņās nokļūstam īsi pēc desmitiem un izkāpjot no siltās mašīnas, tiek konstatēts, ka esam tomēr atbraukuši uz Vidzemes augstieni, un ka nākamā nakts jau nu noteikti nebūs siltāka par šo.
Vakara plānā mugursomu sakrāmēšana, obligātā ekipējuma pārbaude un sadalīšana pa somām, kā arī īss ekskurss virvju lietās, kas beigu galā izvērtās arī par praktiskām nodarbībām - tika iemēģināts nolaisties no otrā stāva pa koka kāpnēm :))

Sacensību diena.

Rīts sākās 6.45, bez kādas steigas un strjomiem. Arī aizdomas par laiku piepildījās - ārā bija stindzinošs aukstums.. Nesteidzīgas brokastis, un jau pēc mirkļa piebraucām pie vietējā vēlēšanu iecirkņa, lai atdotu savas balsis.
Sacensību centrā ieradāmies laicīgi, tika paspēts gan piereģistrēties, gan pārmīt vārdus ar citu komandu biedriem. Par sacensību gaitu bija zināms tikai tas, ka pirmais būs velo posms un, ka aizdomas par to, ka būs jāņem Mežezera kalns visā tā krāšņumā, arī ir piepildījušās. Pāris foto, rituālā oliņu sabožšana un visu beidzot tiek dots starts ar 5 minūšu nokavēšanos.
Iepriekš jau izrunājām, ka Mežezera kalns jāņem pēc iespējas mierīgāk, lai nepiedzītu muskuļus, kas vēlāk varētu atsaukties visā atlikušajā distancē. Skats no malas droši vien bija labais, tikai žēl, ka mums nebija lemts to nobaudīt. Nobraucienā gandrīz pārmetos pāri stūrei, jo priekšējais braucējs pamanījās to izdarīt pirms manis… man noveicās, atlikušo kalna daļu nolēmu veikt ar kājām, lai krītot nesalauztu velo vai pats neiedzīvotos kāda traumā. Nonākot lejā meklēju savus komandas biedrus - bardaks pilnīgākais, masa ar zaļos T - kreklos tērptiem cilvēciņiem, ka neko nevar saprast, beigu galā esam visi kopā un lēnā garā dodamies uz 1KP. Braucam kopā ar poļiem (tie nu gan izrādījās baigie sēnes - pie tādām domām nonācu vērojot kā viņi darbojās pēdējā pārceltuvē pirms laivu posma), pa priekšu redzam vēl vairākas komandas.
Pirms stata novērtējot 1.velo posmu, secinājām, ka tas vairāk līdzinās tādam kā pavieglam velo krosam, taču kā vēlāk izrādās, tas nenozīmē, ka arī šādā distancē nav iespējams kļūdīties.

Pirmais velo posms

Pie 1KP izrādās esam pirmie, braucām samērā lēni, nepārforsējot. 1-mo KP iespējams paņemt tikai diviem komandas biedriem kopīgi sadarbojoties uzceļot vienam otru uz pleciem, atkožam to pirmie un netraucēti varam doties tālāk nedaudz atraujoties no saviem sekotājiem. Uz 2KP jābrauc paliels gabals, taču nav vairāku ceļa variantu un līdz ar to lieku šaubu arī nav. Meklējot 2KP liekas, ka esam sakļūdījušies, jo nevaru atrast meža ceļu, pa kuru jāpiekļūst pie stigas un ceļa krustojuma. Nolemju doties tālāk līdz nākamajam ceļam un pa to veiksmīgi arī atrodam punktu. Ejot ārā no punkta izrādās, ka pirmais ceļš bija pamatīgi aizaudzis un gandrīz nemanāms arī braukšana pa to diez ko raiti nedevās. Galu galā sanāca, ka nemaz arī tik ļoti nesakļūdijāmies.
Ceļu uz 3KP bijām izpētījuši pirms starta un izvēlējāmies braukt apkārt krietnu gabaliņu nekā braukt gar sliedēm. Kā vēlāk izrādījās blakus sliedēm gāja tīri labi braucams ceļš…bet to jau mēs, protams, nezinājām, bez tam pēdējos ~500 metrus līdz 3KP velosipēdus nācās stumt, jo meža ceļš izrādījās noklāts ar zariem. Penka diezgan konkrēta, taču ar to visu punktu paņēmām kā trešie. Jā, gandrīz aizmirsu piebilst, ka braucot uz trešo KP bija reāla iespēja iekulties pamatīgā crashā, jo nez kāpēc pretim braucošās komandas neuzskatīja, ka būtu jābrauc pa ceļa labo pusi..
Rīts jau bija iesilis. Spīdēja saulīte. Mierīgā garā devāmies uz 4-to pēdējo KP šajā posmā. Ceļu variantu nebija (varbūt tieši labi, ka sapenkojām uz 3KP citādi būtu kā citas komandas izvēlējušies stigas variantu…) tik gar sliedēm un pēc tam pa mīlīgu celiņu, vienīgi pirms paša punkta tāds ne pa jokam kalns bija jāforsē. Arī pats punkts atradās 3m augstumā virs zemes un bez kāpšanas uz pleciem iztikt nevarēja. Gods kam gods Jānis (viņš atzīmējās lielākajā daļā KP) ar uzdevumu tika galā nevainojami un pēc brīža mēs visi jau joņojām atpakaļ uz starpfinišu Mežezerā. Braucot lejā no kalna bez ieskriešanās izdodas sasniegt ātrumu 52km/h, pat asaras saskrēja acīs!
Kopā šajā posmā veicām ~45km.

Pirmais kājnieku posms ~10km - apkārt Odzes ezeram ( Karte iekš VXR Kartes)

Dodoties pirmajā kājnieku posmā jāšķērso virvju josla, kas ir arī 5KP. Pāri baļķiem, pāri paralēlajām virvēm un esam ceļā uz 6KP. Tik pa ceļu, pāri grāvim un iekšā riktīgos džungļos. Kā vēsta KP leģenda - mums jānokļūst ezerā uz meldrāja robežas, pretim stigas galam. No stigas gala, protams, ne vēsts, toties pagaidām vēl smaidīgas tiesneses liecina par to, ka esam atraduši punktu, vēl tikai Jānim jāaizlaipo līdz kompostierim.
Uz 7KP ejam apkārt pa ceļu. Lai izietu ārā no purvainās ezera malas un tiktu uz ceļa, jāpārvar arī divi pamatīgi grāvji, kājas slapināt negribas, taču Aija un Jānis pamanās līdz viduklim iekrist aizdomīgā dubļu zampā. Mēs ar Māri pagaidām tiekam cauri sveikā. 7KP izvietots uz pussalas uz koka ezera krastā. Paņemam punktu un ejot ārā no tā satiekam arī punkta tiesnešus, kas fiksē mūsu laiku. Sastopam arī Brīvniekus+Guntaru.
Ceļu uz finišu iespējams mērot divējādi- pirmais variants, vienkāršākais, pa ceļu apkārt purvam, otrais - ķēpīgākais, toties īsākais, atrast ļoti aizaugušu ceļu, tālāk pa stigu un pēdējos ~500 metru doties pāri purvam. Riskējam un izvēlamies pēdējo. Tas arī attaisnojas, jo pa ceļam mūs sagaida brašo līdzjutēju atstātais pārsteigums - uzraksts uz ceļa "Heijā Bungalow!" Sākumā gan neticas, ka kāds būtu speciāli braucis uz šo džungli, lai kaut ko iebakstītu uz ceļa. Risks attaisnojas un posmu pabeidzam ar 17 minūšu atrāvienu no sekotājiem.

Otrais velo posms jeb kratīšanās pa sliedēm ( Karte iekš VXR Kartes)

Otrā velo posma pirmo punktu izvēlamies apmeklēt pa drošāko, taču arī garāko ceļu, piedevām vēl jābrauc pret Mežezera kalnu. Te nu ienāk prātā, ka nesties lielā ātrumā no šī kalna ir daudz patīkamāk… bet ko nu vairs… Tālāk ceļš vijas gar Jaujām, Cigoriņu, seko nobrauciens un pagrieziens uz Līdacēm. Īpaši nepatīkami ir šķērsot Līdaču mājas, jo pa pagalmu joņo nepiesiets doggī- dogs (tāds pats kā pie Toma laukos) un tā vien lūko kā ieķerties kādam stilbos…. (labi, ka Metumens nebrauca ar mums!) Laimīgā kārtā, mēs viņam nešķietam garšīgi, un viņš mūs palaiž tālāk. Paņemam 8KP un tālāk seko garlaicīgs ceļa gabals līdz 9KP. Pa vidu nākas apstāties, jo pavisam negaidīti kājā iemetas krampis, bet apziņā pamatots satraukums par to, ka vēl taču nav paveikta pat puse no visa mača! Tas, kā arī Spīganas ezera tuvums un tā burvestības neļauj saglabāt skaidru prātu, kā rezultātā pie paša 9KP izvēlos nepareizu ceļu, kas nav atzīmēts kartē un ievedu savus komandas biedrus nelielā 5 minūšu penkā. Galu galā atgriežamies uz pareizā ceļa un paņemam punktu, taču aiz līkuma jau redzam savus sekotājus.
Jūtams pirmais nogurums, kas neļauj aukstasinīgi pieņemt pareizos lēmumus izvēloties atbilstošāko ceļa variantu, taču veiksme ir mūsu pusē un neskatoties uz to, ka dzelzceļa sliedes, kas attēlotas kartē noturu par labas kvalitātes ceļu, pēdējā brīdī ieraugu citu variantu, kas šķiet īsāks. Ceļa beigu daļu gan nākas veikt pāri pļavai, jo mājas uz kurām ved ceļš izrādās pamestas, tomēr esmu aiztaupījis sev un saviem komandas biedriem kratīšanos pa sliedēm viena kilometra garumā. Un labi vien ir, jo kā nākamais seko iezīmētais posms vairāku kilometru garumā gar sliežu labo pusi meklējot slēptos KP un te nu mēs tad arī varējām izbaudīt visus dzelzceļa jaukumus…
11KP vienlaicīgi bija arī virvju trase karjera ziemeļu galā. Pie punkta ieradāmies kopā ar Brīvniekiem+Guntaru un vienlaicīgi arī uzsākām virvju trases šķērsošanu.
Tālāk seko atpakaļceļš uz starpfinišu, pa ceļam jāpaņem viens punkts. Ātrums nokrītas diezgan strauji arī tumsa pamazām tuvojas. Pēc mača konstatējām, ka Aija pēdējā velo posma beigas ir nobraukusi ar gandrīz mīkstu riepu! Mums pabrauc garām Brīvnieki, taču ir vēl apmēram 30 minūšu priekšrocības pret Trej9 (Panciņa) komandu. Uz 12KP diezgan muļķīgi sakļūdamies, morālā stāja un psiholoģiskais noturīgums sarūk (vismaz man)…. Pamazām viss sāk krāsoties melnās krāsās, arī tāpēc, ka pamazām sāk satumst… Tomēr no punkta nākam sastopam Brīvniekus, kuri arī acīmredzot nav tīri paņēmuši šo punktu. Grūti ir ne tikai mums vieniem! Nez kāpēc šāda atziņa, ka arī citiem neklājas viegli palīdz saņemties. Tāda jau laikam ir tā cilvēka daba.
Uz starpfinišu jau braucam gandrīz pilnīgā tumsā. Tā kā ceļš zināms un kartē skatīties nav vajadzības, nolemjam lampas neizmantot, tik vien kā ieslēdzam velo aizmugurējās sarkanās gaismiņas, lai viens otru redzētu un zinātu braukšanas virzienu. Un labi vien ir, ka šādi nolemjam, jo nez kā mums būtu klājies nākamajā posmā bez gaismas…

Otrais kāju posms - purvu brišana (Karte iekš VXR Kartes)

Patīkamas pārmaiņas pēc tik ilgas braukšanas ar velo! Līdz posma pirmajam KP tiešām ar baudu aiztekam, kājām patīkama atslodze. Ceļā uz otro jeb 14KP satiekam ļoti daudzas dzelteno klases komandas, ceram sastapt arī mūsējos, tāpēc spīdinām acīs savus halogēnus katram pretī nācējam. Gandrīz pie paša punkta beidzot arī sadzirdam pazīstamas balsis un pēc apmainīšanās ar saucieniem "Purva Bridējs rullē!" saprotam, ka tie tik tiešām ir mūsu sārtvaidži. Seko īsa apkampšanās, karstāko emociju pārstāsts divās minūtēs, kā arī notiek rituālā oliņu sabožšana. Es izmantoju šo tikšanās brīdi, lai no sava koča izkratītu ārā grants smiltis, kas traucē normāli pārvietoties. Emocionāls lādiņš ir gūts - mēs dodamies tālāk. Seko punkts un no tiesnešiem uzzinām, ka Brīvnieki iepriekšējo 30 minūšu vietā mums priekšā ir vairs tikai 9 minūtes!
Ceļš uz 15KP viennozīmīgi ved pāri purvam. Mūs tas nebaida, jo Krūms paņem virzienu un pārliecinoši ved mūs visus pāri purvam. Pamazām sāk salt kājas un purvs kļūst arvien nepatīkamāks - lieli ciņi uz kuriem uzkāp virsū nevar, džunglis, grūti noturēt līdzsvaru un risks nokrist garšļaukus ūdeni ir liels. Pēc laiciņa iekšēji sāku kurnēt… nu cik tad vēl ilgi! Vēl pēc laiciņa atduramies pret Vesetu, kas liecina, ka virzāmies pareizi. Tiek atrasts pārkritis koks un pār to tad arī pārrāpjamies upelei pāri.
Seko pārgājiens pāri Ezīšsalai, meklējam vajadzīgo stigu, bet tā kā to atrast neizdodas, turpinām virzīties pa taisno pēc virziena. Atkal seko purvs un grāvis, kartē gan rakstīts, ka tā ir Jaunā Veseta. (tas liecina ka esam uz pareizā ceļa) un kāpiens slalomcienīgā kalnā. Rodas ideja, ka te būtu forši izveidot slalomkalna trasi ar iespēju pa taisno iejaukties džungļainā purvā. Atrodam vajadzīgo ceļu un pa to līdz punktam. Pie punkta redzam gaismiņas! Ir izdevies noķert Brīvniekus! Ātri atzīmējamies un pieskrienam, lai ceļu līdz 16KP veiktu kopā.
16KP atrodas Mailēs un te jūtamies kā mājās, jo pat tumsā atceramies kalnu pret kuru ziemā ir tik bieži slēpots! Pie punkta esam nedaudz ātrāk kā pretinieku komanda, seko obligātā ekipējuma pārbaude, snieg slapjš sniegs. Tiesnesīte pavada mūs līdz marķētā posma sākumam. Sākas pats grūtākais pārbaudījums visā mačā - bridiens līdz celītim pa aukstu ūdeni. Sākumā gan domājam ka iesim tik gar krastu, taču tas nav iespējams. Māris ir pirmais, kas parāda priekšzīmi un sāk iet pa upes gultni, vietām veicot nelielus pārbridienus pa ledaino ūdeni. Pirmās 15 minūtes šķiet, ka ilgi tā izturēt nevarēšu, sāk nenormāli salt kājas. Taču nepaiet ne pusstunda, kā visi esam apraduši ar ledaino ūdeni. Tā tas turpinās labu laiciņu. Pa ceļam atzīmējamies slēptajos KP. Brīvnieki nezināmu iemeslu dēļ ļauj mums aiziet pa priekšu. Parādās papildus satraukums par lampām, jo Krūmam izbeidzas nu jau trešais akumulators…… Ir palikuši divi halogēni - man un Mārim, pie kam Māris savējo dedzina jau kādu stundu. Krūms izvelk mazo rezerves lukturīti. Tas gan ir lietojams kādu pusstundu…
Viss it kā škiet normāli, līdz brīdim, kad vairs nesaprotam, kur pēkšņi ir palikusi upe. Sākas neliels strjoms. Arī aukstums sāk kost. Trūkst vadošā prāta, kas pateiktu, kurā virzienā jādodas. Tad vēl attopamies, ka slēptos KP arī tā kā vajadzētu meklēt. Drīz vien upi atkal atrodam, pa ceļam šķērsojot aizdomīgu sausu grāvi. Aizdomīgu tāpēc, ka kartē tādu nevar atrast. Bet nu tā kā upi esam atraduši brienam tik gar krastu uz priekšu, jo tūliņ jau jābūt 17KP…. Pēc laiciņa šķiet, ka upe ir pārāk taisna… ir skaidrs, ka īstās upes vietā esam uzrāvušies uz tās attekas. Bet kā tas bija iespējams??? To aizvien vēl nesaprotam. It kā zinām savu atrašanās vietu, atrodam arī kartē atzīmētās drupas, nu kur vēl drošāks orientieris? Mēģinām atkal atrast upi, uzraujamies tikai uz bebru uzpludinājuma, kuru šķērsot nav iespējams. Kur turpinās upe, kur ir tās kreisais, kur labais krasts??? Atbildes uz šiem jautājumiem neviens no mums nezin. Nolemjam doties līdz pēdējam upes līkumam par kura atrašanās vietu kartē mums nebija šaubu un no tā pēc virziena doties ārā uz tuvāko ceļu. Aukstums nenormāls, rokas un kājas vairs nevar just. Psiholoģiski rodas sajūta, ka nu jau stundu riņķojam pa vienu un to pašu vietu un ne viens no mums nezin kā tikt no šejienes ārā. Saprotu, ka šis ir kritiskākais punkts visā mačā… un ja tagad nespēsim saņemties, tad ar mums ir cauri.
Esam nokļuvuši līdz zināmajam līkumam, paņemam virzienu un nolemjam turēties pie tā lai vai kādi šķēršļi priekšā būtu sagaidāmi….Samierināmies ar domu, ka šādi virzoties varam nepaņemt arī kādu slēpto KP. Faktiski tas nozīmē, ka zināmā mērā bijām padevušies skarbajiem apstākļiem…. Bet mums veicās! Slēpto KP pēdējā posmā nebija un atrodot ceļu atradām arī 17KP diemžēl jau bez kompostiera. Sekoja slapjo drēbju nomainīšana pret sausām. Pirksti bija atsaluši tik tālu, ka nebija iespējams atvērt somu. Mugurā tika savilktas visas iespējamās sausās drēbes un skriešus devāmies atpakaļ uz Mežezeru pa ceļam paņemot 18KP.
Sasniedzot starpfinišu tikām sūtīti nogaidīt rīta gaismu, lai turpinātu maču virvju pārceltuvē un laivu posmā.
Līdz rīta gaismai nākas gaidīt stundas 4, šo laiku izmantojam lai atpūstos, pagulētu, iedzertu karstu tēju. Pa šīm četrām stundām tā arī neviena cita komanda nepienāk klāt, tikai jau brīdī, kad mums atļauj doties virvju trasē, klāt pienāk trīs izvārgušas komandas. Redzam kā uz laivu posmu aizdodas MONA… skats tiešām briesmīgs, sejas kā zombijiem, bālas un asiņainas…acis un vaigi iekritušies… bail domāt kā izskatītos mēs, ja 4 atpūtā pavadītās stundas būtu jāpavada Vesetas upes apkārtnē… Varu tikai apbrīnot cilvēku spējas pakļaut sevi šādām mocībām!
Virvju trasē pa abām pārceltuvēm divas komandas bezcerīgi mēģina pārkļūt otrā pusē…. Viena no tām - poļu, otra - mums nezināma krieviski runājoša…. (Vakardienas NRA izlasīju, ka minētā poļu komanda esot ar baigo pieredzi šādos mačos, taču atminoties cik nemākulīgi viņi rosījās pie pārceltuves gribās apšaubīt avīzē rakstīto.) Tikai pēc mūsu palīdzības abām komandām galu galā izdodas pārcelties.

Laivu posms

Tas vairāk atgādināja "svētdienas" laivošanu ar pūsli lejā pa Gauju, pietrūka tikai saules un pāris aliņu… Faktiski sacensība priekš manis jau bija beigusies pēc otrā kāju posma. Braucot ar laivu sasprindzinājuma nebija vairs nekāda, jo Brīvniekus apsteigt bija nereāli, savukārt pa 4 stundām mūs kāds no muguras apdzīt varētu tikai varbūt ar motorlaivu….

Nobeigums

Uzsākot maču ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad beidzot nāksies sevi pārvarēt, piespiest, pārbaudīt savu psiholoģisko noturību, stāties pretim kaut kam nezināmam, nepieredzētam, jo šis ir pirmais VX pasākums, kurā piedalos…. Galu galā VX statistika par nefinišējušajām komandām mazliet biedēja, no otras puses pirms mača prātoju, ka 125 km pievarēšanai taču nevajag 32 stundas! To var izdarīt krietni ātrāk! Ar tādu apziņu, tad arī startēju.
Jāsaka, šo brīdi (saukšu viņu par piedzīvojumu jeb grūtību pārvarēšanas brīdi) līdz pat pēdējam kājnieku posmam tā arī nepiedzīvoju, ja neskaita krampja iemešanos otrajā velo posmā. Vienīgi aukstums un slapjums pie 17KP bija tas, kas samutuļoja manu prātu un īsu brīdi lika domāt par ātrāku izkļūšanu sausumā, siltumā, lai ko tas arī maksātu no sacensību viedokļa - izstāšanos, nepaņemtu slēpto vai parasto punktu. Veiksme bija mūsu pusē un viss beidzās labi!
Katrā ziņā vislielākais ieguvums no šī pasākuma bija emocijas par savu un savu komandas biedru varēšanu! Starp citu, šo emociju rezultātā esmu sarakstījis nu jau piekto lapaspusi!

Paldies vēlreiz komandas biedriem, sacensību organizētājiem, līdzjutējiem, atbalstītājiem un JELGAVAS MAIZNIEKAM.

P.S. Ceru, ka nebūs pārāk garlaicīgi lasīt šo apcerējumu!

atbalstītāji