OK Purva Bridējs

teksts: Dina Zobena (2005.gada maijs)

Kartes: Kājas1, Kājas2, Velo

MONA-X 2005

"Atkal, atkal ir debesis pušu.." Nav pagājis ne mēnesis un saslimušie ar sevis pamocīšanas un piedzīvojumu kāri, atkal krāmē savas somiņas, pulē riteņus, iepērk šokolādīšu krājumus un aun kājas, lai mēģinātu pieveikt organizatoru – šoreiz Monas, sagatavoto piedzīvojumu Vestienas, Gaiziņkalna apkārtnē.

Darbojošās personas: Komanda “Keksi” : kapteinis Mārtiņš, mazais motoriņš Andrītis, ierindas pilsoņi Zafris un Dina (autors, turpmāk saukta par “ES”) un 3M (Megabesis, Miegapele un Mēnestiņš Čigāniņš).

Gatavošanās šim pasākumam katrs veica savā intensitātes režīmā un novirzienā: es iepirku (beidzot) sev lampu un dzeramo sistēmu, kā arī kvalitatīvas piedzīvojumu sporta zeķītes (baltā krāsā 8^) ); Mārtiņš pastiprināti interesējās par laika apstākļiem un paspēja nomierināt satrauktos prātus, vērojot nepilnu nedēļu ilgstošās lietusgāzes un klausoties info par nebijušiem plūdiem Latgalē, tiek prognozēts weekends bez lietus; Zafris veic morālu sagatavošanos, jo par fiziskām aktivitātēm kā izrādās kopš rudens ir mazliet piemirsts, bet kā vēlāk izrādās – diezgan neapdomīgi; Andrītis dienu pirms mača izpilda vingrinājumu 3km pret vēju un pa lietu, principā bezjēdzīgi, jo lietus tiešām tā arī neuzlija...

Monas rīkotāji bija izvēlējušies dalībniekus laist mežā izkaisītā secībā, jeb ik pa 4 minūtēm, tomēr tāds izkaisījums pie 60 komandām, diferencē starta laiku 4 h intervālā, kas distances gaitā var radīt priekšrocības un trūkumus. Ja pirmajiem startējot lija lietus un bija agri jāceļas, tad pēdējiem tāds ekskluzīvs pasākums kā "sēņu vākšana" jeb kartē neiezīmēto KP meklēšana noteiktā armijas bāzes teritorijā bija jāveic tumsiņā, kas bija jau diezgan spocīgi. Keksi startēja ar 52 numuru jebšu stipri pie beigām, kas šoreiz gan bija labi, jo Zafrim iznāca pārpratums ar riteni un nācās veikt dubulti ceļu no Ogres uz Rīgu. Tā ka "knapi knapi" paspējām, bet citi bija vēl neorganizētāki un uzturoties 10–5 min. starta zonā redzējām vismaz 3 kavējošās komandas.

Pirmie distances 3KP bija jāveic ar velosipēdu. Uz pirmo punktu iebraucamies un novērtējam kādi tad tie ceļi ir, daudzveidība jau parādās: ir gan asfalts, gan grants, gan dubļains ceļš pa pļavu. Saprotam arī, ka esam atbraukuši uz Vidzemes augstieni. Jau braucot lauzam galvu, ko darīt ar otro KP: riskēt un braukt taisni uz jau tālumā pat redzamu torni, bet pakļaujot sevi iespējai jau saslapināt kājas (labākajā gadījumā), jo priekšā ir upīte; vai nobīties un apmaukt apkārt, gan 4x garāku gabalu pa ceļiem. Tā kā neviens mums pretī nebrauc, nodomājam, ka laikam jau tā upīte tomēr ir šķērsojama, bet veicot pārsimtmetrus mums pretī kā atkāpjoties nāk manta.lv jeb jauno orientieristu komanda... tad nu uzraujamies, paļaujoties uz viņu saprātu, tomēr metot ripā un izvēloties apkārtceļu. Tomēr sastopamies ar pirmo vilšanos, kad izrādās, ka jaunie ir paskrējuši garām pirmajam punktam, nevis nobijušies no upītes, bet otrreiz mainīt savas domas un virzienu būtu jau pārāk nesaprātīgi. Ripinam vien apkārt. Laika ziņā kļūdiņa tā bija, bet nebūt ne milzīga, jo tuvojoties 2 KP, izmaināmies ar tiem pašiem konkurentiem, kuri gan jau devušies tālāk. 3. KP. Pēc brīvi paņemtā 3 KP turpat netālu ir arī starpfinišs, kur tiek nomainīts pārvietošanās veids uz laivošanu vai kāju posmu apkārt un pa Kāla ezeru. Pirmais velo posms tiek veikts 55 min., salīdzinājumam: Igauņi – 34 min., Campo 36 min., nu esam palēni.

Mums laivu uzreiz nedod, bet sūta apskatīt ezera apkārtni, orientēšanās notiek izmantojot aerofoto. Izskatās jau tas tīri interesanti, redzami ir pat atsevišķi pudurīši un atklātās vietas ir izteiktas ļoti labi, bet tiklīdz jāšķērso meža masīvs, tā precīzu orientieru esamību var aizmirst, labākā gadījumā var paļauties uz stigām. Sākam gājienu tīri brašā solītī, noskatāmies kā Campo klubs, draudzīgi uzplikšķinot pa plecu aizdodas vieglā riksītī garām, izvedam diskusiju par tipināšanas ātruma salīdzināšanu ar gājiena ātrumu, parēķinam potenciālo laivās pavadāmo laiku un veicam citus aprēķinus un izklaidējošas sarunas. Visi vēl ir smaidīgi un runīgi 8^). Tiek pārbaudītas un pozitīvi novērtētas Andrīša azimutēšanas spējas, posmu veicam bez kļūdām. Atpakaļceļā gardi nosmejam par citām komandām, kas pārvietojas ar laivām uz muguras, nevis sēžot tajās. Bet kā vēlāk izrādās smejamies pilnīgi nevietā. Posmu veicam 2h 22 min. 32.v. etapā, salīdzinājumam: Igauņi 1h 19 min, Campo – 1h 35min.

Laivu posmam izdomātais funktieris, ka 2 KP, kuri neatrodas ezerā bet uz ietekošās upītes (aiz aizsprosta), paņems Andrītis skrienot, bet Zafris ar Mārtiņu airēs cik jaudas tīros ezera posmus. Tomēr vienlaicīgi to darīt mums neļauj tiesneši, piešķirot tikai 1 kontrolkartiņu, bet vai tāpēc mēs raudāsim – tiek pārveidots plāns ar stafetes nodošanu un airētāju ieturēšanos kamēr Andrītis skrien. Tā kā startā un finišā laivās jāatrodas visiem četriem dalībniekiem, līdz 2 lieko izsēdināšanai krastā tiek piedzīvotas kādas 5 stresa pilnas minūtes, jo laiva zvāļojas ļoti nepatīkami, ūdens izskatās diezgan neviesmīlīgs, viļņi ir palieli un līdz iekrišanai tik tiešām ir pavisam maz vajadzīgs. Tomēr kā par laimi tiekam līdz krastam ārpus iezīmētās zonas un palaižam mūsu airētājus ar diezgan smagu sirdi, tomēr izrādās ka 2-vatā tas vairs nav tik briesmīgi, puikas piešaujas un airējas visai ņipri. Mēs ar Andrīti apkrāvušies ar visām somās soļojam uz iepriekš norunāto vietu, kur es palieku uzmanīt somas, atpūsties un iekurināt šoreiz līdzpaņemto prīmusiņu. Andrītis aizskrien izpētīt situāciju ar punktiem uz upes, bet es gulšņāju saulītē un vāru buljonu. Organizatori tomēr nav bijuši ar pliku roku ņemami un punkti uz upes tomēr nav paņemami brienot vai pastiepjoties, ir vai nu jāpeld vai jānes laiva labu gabaliņu pret kalnu. Laikam jau aukstais pavasaris īpaši uz peldēšanos neaicina, tāpēc pārmetumus Andrītim par ierosinājumu tomēr izmantot mūsu iepriekš apsmieto variantu par laivas nešanu, īpaši pārmest neviens netaisās. Kad puiši sasniedz mani, tiek ieturēta pirmā siltā maltīte, pārrunāti iespaidi un atlicis tik vien kā vēl kādas 5 minūtes stresa, kamēr nonākam starpfinišā. Laivu posms tika pabeigts 18:44, posmā pavadot 1h 59 min. un 50. vieta, salīdzinājumam : Igauņi-1h 2 min. , Campo – 1h 21 min., bet ar peldēšanu. Bet vispār jau izskatās, ka viņi ir blēdījušies un izmantojuši motoru 8^).

Nākošais sekoja posms ar riteņiem, kur pirmais uzdevums bija apmeklēt SU1 (Speciālo uzdevumu Nr.1). Riteņojām tīri ņipri, atstājot sev aiz muguras pāris komandas, kuras jau bija tikušas līdz riteņu stumšanai pret kalnu, bet varbūt tās taupījās pašam SU1. Iepriekš pieejamā informācija un virziens ļāva noprast, ka uzdevums varētu būt saistīts ar Gaiziņkalna forsēšanu un mēs nekļūdījāmies. Kā par laimi, uzbraukšana nebija jāveic pa slaloma trasi, bet bija jāizmanto akmeņains ceļš, kurš tā mazliet pieklājīgāk uzritinājās līdz virsotnei. SU1 ideja bija ceļā no kalna apakšas līdz augšai komandas pavadīto laiku pareizināt ar 4 un pieskaitīt kopējam distancē pavadītajam laikam, tomēr manuprāt tāda baigā intriga no tā nesanāca. Labāko 4kāršots laiks bija 19:16, mūsējais 26:12, sliktāko 38 min., mūsu rezultāts 19. labākais. Sekoja posmiņš pa ceļu un mazs pabridiens ar velosipēdiem pa dubļiem, kur novērojām jau citu komandu pirmos paguruma vēstnešus, jo uz punktu jau tika sūtīti komandu pārstāvji, pārējiem atviegloti atkrītot piesaulītē. Tomēr ar gandarījumu atklājām, ka punktā "očeņ k staķi" ir iesēdināti tiesneši, kas sagaidot mūs gan sauc "eheeeeeee 52rie!"“, kā no reklāmiņas par Spraitu, bet žuļikiem ir jābrien atpakaļ, lai atkārtotu šo ceļu kopā ar komandas biedriem un riteņiem. Bet mums – mazs ļauns prieciņš. Bet lai attaisnotos savās acīs, mēģinām brīdināt neapdomīgos gājējus, bet reti kurš mums tic un klausa - paši vainīgi... Aiz punkta jauks pārsteigums, viesmīlīgas mājas, kurās jau sagaida bērni ar noliktiem ar gardu ūdeni pilniem spainīšiem 8^). Nākošo punktu izlemjam ņemt izmantojot lielos ceļus, izmantojām arī vienu asfaltētu posmu līdz Bērzaunei, kur jauki sanāca ripināties uz leju pārsvarā, tomēr kalni vispār bija pietiekoši. Pati uz šo brīdi vēl jutos gana mundra. Nākošajā punktā saņemam leģendu, kura beigsies pie SU2.

Leģenda tāda tīri vienkārša, bet nu vismaz nekādu kļūdu un neprecizitāšu. Beidzot izdodas pabraukt arī pa skaistām meža taciņām, tomēr tā laiski un pilnīgi izbaudīt to nevar, jo sāk uzmākties baža, ka SU2 paredzētā meža ķemmēšana būs jāveic tumsā. Tāpēc cenšamies pārāk nepūsties un nekavēties. SU 2 ierodamies plkst. 21:50. Sākot no ezera velo un leģendas posmu veicām 3h 6 min., salīdzinājumam : Igauņi 2h 15min, Campo – 2h 32 min., tā kā manuprāt tīri labi 8^).

SU 2 mums tiek iedota 10 000 karte, izdalītas 4 kontrolkartiņas, lai varam meklēt slēptos KP katrs pats par sevi. Un uzmundrinoši tiek teikts, ka varētu atgriezties līdz ar tumsu, tomēr ticēt negribas, jo liekas jau, ka šī tūlīt, tūlīt būs klāt. Ķemmēšana ir jāveic vecā armijas bāzes teritorijā, kur ir liela iespējamība uzrauties ne tikai uz dzeloņdrātīm, bet arī uz vecām akām, stikliem, naglām un visādām citādām drazām, bet nu kā par laimi no traumām un citām šitādām nepatikšanām mums izdevās izvairīties. Vienai komandai katrā ziņa 2 dalībnieki tā arī kaut kur pazuda, vai armijas laika Laumiņas bija noilgojušās pēc cilvēkiem, vai Vadātājs neļāva atrast norunāto vietu. Tā kā karte uz komandu bija viena, tad ļoti nozīmīgi bija stingri sarunāt tikšanās vietu, strikti sadalīt ķemmējamās zonas un norunāt laiku pēc kāda atgriezties. Mēs būtībā šo uzdevumu izpildījām pašvaki, jo pirms ķemmēšanas, droši vien jau noguruma rezultātā, tika nepareizi norādīts centrālais ceļš uz kura tad vajadzēja visiem atgriezties. Līdz ar to pašiem to nemanot mēs ar Zafri ķemmējām vienu apgabalu, bet nu vismaz draudzīgi atradām to vienu vienīgo punktu, kurš tur atradās, es paspēju pat nejauši izlīst ārpus ķemmējamās zonas un atrast Velo leģendas punktu. Atgriešanās laiku sarunāt tā īsti nebija iespējams, jo 2 no mums nebija pulksteņu, iespējams ka prātīgāk būtu bijis sadalīties pāros. Tumsa jau bija uznākusi kārtīga, nāca virsū arī lielais aukstums... mani pamazām pārņēma sajūta, ka puikas ir pazuduši, tāpēc man kā akmens no sirds novēlās kad ieraudzīju no tumsas iznirstam stāvu, kas jau ļoti līdzinājās Zafrim. Šajā situācijā arī vilšanās, kad atklājām, ka esam staigājuši pa vienām takām, nebija vairs tik liela, kā varēja būt. Cerības tika liktas uz Mārtiņu un Andrīti, tomēr rokas klēpī neturējām un pastaigājot pa man paredzēto gabalu, Zafrim izdevās ieraudzīt vēl vienu punktu. Arī Mārtiņš pastaigāja pa “viltus galveno ceļu” un mēģināja mūs sameklēt. Rezultātā kā par laimi visi bijām tik saprātīgi, ka atgriezāmies uz centrālo laukumu, kur šķīrāmies un satikāmies. Vienu trūkstošo punktu atradām ļoti taktiski pareizi, izvēloties 3 tuvākos uzkrītošākos objektus, tas nu gan bija skaisti dikti!! Varējām turpināt ceļu, lai paņemtu šajā pašā kartē vēl 3 KP, kas jau izskatījās pēc tīrās orientēšanās, tomēr tumsā nācās izmantot tikai taciņu variantus, ko izdarījām pietiekoši tīri. Pirmajā no obligātajiem punktiem meža vidū, zaļā ieplakā sēdēja pat tiesnese, kas piefiksēja komandu sastāvus, laikus un acīmredzami priecājās par kompāniju, jo diez cik omulīgi nakts vidū vienam tur sēdēt laikam nebija. Ķemmēšanas posmu +1Kp, veicām 1h 29 min. šajā punktā atzīmējoties 23:19, salīdzinājumam Igauņi - 34 min, Campo – 43 min. Nu mazliet negodīgi sanāca, bet arī mēs ar visu tumsu varējām būt ātrāki. Kopā posmu līdz galam veicām 2h 42 min, salīdzinājumam Igauņi – 1h 1 min., Campo - 1h 12 min.

Kad pusvienos naktī nokļuvām atpakaļ pie riteņiem, par galveno uzdevumu kļuva apģērbties pietiekoši silti, lai nenosaltu, jo šeit pasākumā kopā ar skaisto mēnestiņu Čigāniņu iesaistījās arī Baismais Aukstums. Tika uzvilkts kas nu kuram bija velkams, pārģērbtas slapjās kājas, kaut kas iegrauzts un gaidīts uz Zafri, kuram arī ģērbšanās un taisīšanās ātrums stipri piekliboja šobrīd - Megabesis bija sācis savu slikto darbu un turēja viņu aiz rokas. Atlikušo leģendas posmu braucām tā mierīgi. Daudz bija jāizmanto no plāksnēm liktie asfalta ceļi armijas bāzes apkārtnē, kuros noteikti ātrumam vajadzēja būt lielākam. Toties nobraucieni uz posma beigām tika ņemti uz pilnu klapi, atmetot bailes par risku iebraukt smiltīs vai bedrēs. Ātruma rekordi tika stādīti šinī brīdī, jāpārbauda vēlreiz, bet man liekas virs 50Km/h tika uzmīts. Leģendas beigas nu bija tādas ne visai interesantas, ja neskaita viena kalna šķērsošanu pa diezgan grūti braucamu pataisnu taciņu, viss pārējais bija atbraukšana atpakaļ uz bāzi. Posmu pieveicām 2h 50 min, salīdzinājumam: Igauņi 1h 37 min, Campo – 1h 42 min., Eži – 2h 10 min. Šis nu bija tas brīdis, kad paspējam palūkoties zvaigznēs, kuras šajā aukstajā naktī bija skaistas un daudz, parunāties ar Mēnestiņu, kurš mainīja savu atrašanās vietu, lielumu un krāsu ik pa brīdim, lai mums nekļūtu garlaicīgi. Baismais Aukstums vispār bija diezgan krietns, jo zeme visa bija balta nosarmojusi, karte arī aizsarmojusi ciet, nācās ar skrāpīti atbrīvot redzamību. Nokļūstot siltumā Bāzē – Vestienas skolas sporta zālē, tā īpaši strauji līst ārā negribējās.

Šis nu bija tāds viegls lūzuma punkts mūsu ceļā, jo vilinoši bija atstiepties, atslābt un sevi tālāk vairs nemocīt. Megabesis strādāja vaiga sviedros, lai mūs uz to pielauztu, bet ... kaut kā noturējāmies pretī. Varbūt mūs izglāba prīmusiņš, uzvārītā kafija un buljons, bet varbūt vairākums un pirms starta solījumi "šoreiz nu izturēt līdz galam". Pirmo reizi extream mačos man pa īstam izdevās aizmigt, parasti pasēdēja, padomāja, papūtās un gāja tālāk, bet šoreiz - cietā dēļu grīda netika smādēta. Tomēr kafijas vārīšanas taktika jeb organizācija bija manuprāt mazliet kļūdaina, jo Mārtiņš ar Andrīti nodarbojās un nepagulēja. Izejot kāju distancē nepagulētās 15 min, padarīja cīņu ar Miegapeli vēl grūtāku. Mūsu perevals vispār krietni ievilkās, jo no Bāzes iztaisījāmies krietni pēc 5 ciem no rīta, morāli nebija pozitīvi saskrieties arī ar pirmajiem distanci beigušajiem – VX, un pa ceļam arī Ežiem un Igauņiem. Bet ko darīt - tāda dzīve. Saklausījāmies nostāstus par šausmīgo karti, neesošajiem ceļiem un citiem briesmu stāstiem, tomēr nenobijāmies un devāmies tālāk.

Kāju posmā tika izmantotas kartes ar mērogu 1:30 000, kuru vecums ir plus/mīnus 50 gadi. Tāpēc orientēšanās draudēja izvērsties jautra. 16KP pēc kartes mērot 4-5 km, tika veikts naski soļojot, Miegapele un Megabesis mēģināja uzmākties Mārtiņam ar Zafri, bet nu viņi cīnījās pretī ar žeņšenju un citiem neatļautajiem līdzekļiem. Punkts bija paslēpts zem tiltiņa uz kuru mums laipni norādīja mūs konkurenti. Šā posma sākumā redzamības robežās atradās vēl kādas 2–3 komandas. 17KP, kurš daudziem, kas ņēma to pa tumsu bija izrādījies diezgan liktenīgs, mums pārāk lielas grūtības nesagādāja: ceļi gan negāja tā kā bija kartē, bet izmantojot pļavas kā orientierus, uzliekot azimutu un mēģinot izmantot abas kartes (arī 100 000), tika diezgan precīzi nonākts uz punkta rajonu un arī tur izlīdzoties ar konsultācijām un savu pārliecību punkts tika paņemts, pamodinot neapmierinātos tiesnešus, kuri kā par laimi nepaspēja no telts izkūņoties, citādi būtu atrāvušies, ka iedomājamies tik agri te ierasties... (vai tik vēlu). Posms 16-17KP pēc kartes mērot bijis aptuveni 2.5-3km garš. Posmā uz 18 KP vienīgo reizi mača laikā izmantojām virvi, uztaisot tādu kā V veida iesaiti, lai priecājoties pa skaisto rītu nepazaudētu Zafri, jo viņš manāmi bija sācis gulēt ejot. Tomēr pārāk ērti tas nebija, tāpēc noskatījām vienu vecu fermu, kuras siena bija taisni pagriezta pret saulīti un aicināt aicināja piesēst atpūsties. Kamēr mēs ar Andrīti runājāmies un grauzām barankas, puiši mazliet paspēja atslēgties. Noskatījāmies kā pa ceļu mūs apdzen tās pašas pāris komandas, kuras acīmredzot "paņēmām" uz iepriekšējo punktu, tomēr kā pamats kustības uzsākšanai bija nevis konkurenti, bet salstošā sēžamvieta 8^). Pretēji pēdējiem novērotajiem konkurentiem, kas izvēlējas lielā ceļa un 1km līkuma variantu, mēs izmantojam kartē iezīmēta ceļa, bet dabā viegli iemītas taciņas variantu pa taisno, pa pļavu, bet paša punkta paņemšana sanāca gan tā ne visai. No izvēles: lauzties cauri izcirtumam vai jaunaudzei (pa gabalu īsti nevarēja saprast) atteicāmies, plānojām nošķērsot purviņu un uz vajadzīgā lielā kalna masīva iznākt no sāniem, bet plāns izgāzās, jo priekšā bija pastrādājis bebra kungs, tad nu nācās iet uz priekšu un mest lielāku līkumu. Mazliet tika padiskutēts vai mēs esam tur kur esam, un ar šādu pa pusei pārliecību, tomēr kāpām kalnā, kurš izskatījās krietni mazāks kā gaidāmais, spriežot pēc kartes, un virzījāmies pa kreisi, cerot uzdurties uz 7m dziļas gravas. Tomēr gravu neatradām, kalna nogāze palika purvaina un tika pieņemts lēmums, atgriezties atpakaļ vietā, kur uz kalna nonācām, pieņemot, ka grava varēja būt mazliet pa labi. Un nebija nemaz pārāk tālu jāmeklē - parādījās grava un ne viena vien, vesels diezgan dziļu gravu tīkls, kurš atkal draudēja mūs samulsināt. Tomēr ieraugot vienu pagurušu komandu, kura pūtināja kājas un pēc pāris jokiem tomēr noprasīja "vai mēs gadījumā nemeklējam TO?", norādot uz neizteiksmīgu, bet tomēr laikam centrālās un ZA virzienā stiepjošās gravas galu. Bijām bezmaz vai priecīgi, ka viss ir beidzies ar salīdzinoši nelielu kavēšanos. Posms bija aptuveni 6 km garš (mūsu ceļš). 19KP bija diezgan vienkāršs pēc savas būtības, man bija iestājies "viss taču ir tik skaidrs" periods, bet nu reizēm jau šādos brīžos labi vien ir, kad ir kāda piesardzīgāka doma. Tomēr šajā reizē puiši lēnām, bet padevās manam spiedienam pēc tam, kad vēl kādas pāris, atkal satiktās komandas, arī izvēlējās to pašu uzkāpiena maršutu uz lazdu audzēs paslēpušos vismaz 5-6 horizontāļu augsto pauguru, kur mūs sagaidīja viesmīlīgi tiesneši. Tie ļoti silti piedāvāja saīsināto maršutu izlaižot divus tālākos punktus pie Ogres upes, baidot mūs ar purviem un aļņiem. Tomēr mēs nepadevāmies, tāpat kā pārējās komandas, un turpinājām iesākto Golgātas ceļu 8^). Iepriekšējais posms bija aptuveni 1.5km.

20 KP izvērsās par mūsu kļūdu apogeju, jeb precīzāk, vienīgo nopietno kļūdu. Līdz ceļam nonācām precīzāk kā pārējās komandas, bet atkal izvēloties vienu saulainu ceļa līkumiņu, lai atstieptu kājas, papūstos, padraudzētos ar Miegapeli, visas tuvumā esošās komandas palaidām pa priekšu, lai skrien (ja tā to var nosaukt). Es paspēju nosapņot pat kādu sapni, katrā ziņā arī šis atpūtas laiks nebija īsāks par 15 min. Kļūdas sakne slēpās apstāklī, ka nogriežoties no lielā ceļa pa labi, domājām, ka vecs divsliežu ceļš varētu būt ar nepārtrauktu līniju kartē iezīmētais, tomēr pēc brītiņa tas pagriezās un iznāca atpakaļ uz “lielā” ceļa. Tas pēc platuma un seguma īpaši neatšķīrās no tā kuru tikko bijām pametuši, bet izrādījās - brīdī, kurā paspējām nogriezties pa viltus ceļu, tomēr ir bijusi ceļa dakša un atgriezāmies jau vairs ne uz lielā ceļa, bet uz tā vidēji lielā (spriežot pēc kartes), kuru gribējām izmantot. Bet tā vietā lai brīvi pa to aizstaigātu līdz tiltiņam pār Virdzes upīti, mēs nogriezāmies pa analogu, paralēlu ( jeb drīzāk perpendikulāru situāciju) un pārējos visu dabā notiekošo ļoti elastīgi piemērojām tam ko gribējām redzēt spriežot pēc kartes. Tur kur kaut kas nebija piedomājām, kompass ... laikam nepelnīti tika piemirsts, citu komandu pēdu neesamība mūs darīja mazliet bažīgus, bet uz tā pamata mainīt iesākto kursu jau būtu ne pārāk gudri jeb precīzāk būtu gudri, bet jau novēloti. Upīti atradām un pagriezāmies pa to tecēšanas virzienā un laužot, plaukt sākušās ievas, virzījāmies uz tās ieteku Ogrē, kur vajadzēja būt punktam. Pēc kartes gaidāmo 750 metru vietā, mēs ejam un ejam un kā nav Ogre, tā nav, sāk parādīties kaut kādi beztēmā objekti, kā apstrādāti lauki redzamības attālumā, kalni ar izcirtumiem utt., parādās pat variants, ka tā varētu būt Ogre nevis Virdzes upīte, bet man tomēr likās, ka Ogre ir Ogre nevis tāda salīdzinoši neliela upīte. Punktu mūsu šaubām pieliek beidzot sagaidīts atslēgas objekts – ceļš, kurš šķērsoja mūs mazo upīti, nevis Ogre!!! Es jau kā viņu ieraudzīju, aiz cemmes bez maz vai saļimu. Un atklājās mūsu gara darbs visā krāšņumā: 1.2 km pa lielu ceļu un 750m gar upīti pa gandrīz viegli ejamu taciņu vietā mēs nokātojām kādus 2.5 pa ceļiem un 2.5-3km gar upīti pa grūti brienamu apvidu caur ievu biezokņiem, upītes uzplūdumiem utt.. nu žēl...., lai arī laika ziņā it kā tā kļūda izskatījās uz kādu 1 h, tomēr manuprāt tas prasīja vairāk un arī morālā stāja tika iedragāta mazliet. Tiklīdz apjēdzām, kur mēs esam, tā tā jau bija bērnu spēle 8^). Etaps uz 21KP nu jau tika pieveikts tādā jocīgā stāvoklī. Mazliet tas viss sāka piegriezties, parādījās vecupes, kas mazliet sāka arī kaitināt, lieki apkārt metri tika veikti nelabprāt. Dēļ tā arī tika veikts viens triks, būvējot tiltiņu un izmantojot kārti Mārtiņš kā izmēģinājuma trusītis mēģināja tikt pāri, bet diemžēl mēģinājums izgāzās, jo salūza divi no trijiem tilta kokiem un kārts arī nespēja vairs līdzēt, sekoja kārtīgs plunkšķis, mūsu Oh un Ah, un Mārtiņš jau bija otrā uzplūdušas vecupes krastā, tikai slapjš līdz padusēm. Nu traki! Mani gan tas nenobaidīja un gribēju jau paļauties uz savu mazliet vieglāko svaru, naglām bučos un sekot pa to pašu tiltiņu, bet kā par laimi puiši bija tanī brīdī mazliet saprātīgāki par mani un atrunāja... Pārējiem no šī incidenta bija viens labums – atkrita jautājums par to kurš peldēs pāri Ogrei (vai tās vecupei – kas tur vairs to varēja saprast) pēc nākošā 21 KP. Organizatori gan vēlāk atzinās, ka krietnu gabaliņu uz priekšu pāri upei bija arī tiltiņš, tomēr leģenda – sala, nedeva pat iespēju padomāt par apkārt variantu, vēlāk arī netika dzirdēts, ka kāds būtu to izmantojis. Etaps varētu būt uz kādu 1.5km.

Uz 22 KP, iets tika bez būtiskām kļūdām, bet atkal ceļa malā mūs gaidīja Miegapele ar Megabesi un piekoļīja uz vēl vienu atpūtas pauzīti, kuras laikā man, pagriežot degunu pret silto saulīti, atkal izdevās aizmigt. Iets tika nu jau vairāk vai mazāk klusējot vai apspriežot mūsu Megakļūdu, bet pamazām vismaz man kļuva grūtāk un grūtāk. Netālu no punkta, tiklīdz Mārtiņš ar Andrīti apstājās, lai apspriestu punkta atrašanas taktiku, jo acīmredzot viss kartē nebija tik skaidri atbilstošs situācijai, kurā mēs bijām nokļuvuši, mēs ar Zafri atkal apkritām augšpēdus un teicām, ka pasargāsim šo vietu, lai zinātu no kurienes sākts meklēt un atkal metāmies aizrautīgās sapņu sarunās ar Miegapeli. No miega mani iztraucēja tāli saucieni "Zaaaafriiiiiiiiiii..., Zaaaafriii.....!!!!", pēc būtības šie teksti diezgan harmoniski iekļāvās tā brīža sapnītī, bet laikam es būtu tomēr gribējusi, lai sauc mani...tāpēc pamodos *^). Izrādās puiši punktu bija atraduši, bet arī viņiem bija slinkums kāpt lejā no kalna, tāpēc viņi mēģināja mūs sasaukt ... un gandrīz jau bija zaudējuši cerību, ka tas izdosies. Etaps kopā bija apmēram 4,5-5km. Atlicis vēl pēdējais KP un finišs, bet attālums vēl uj uj uj... 8^(. Iešana kļūst arvien nepatīkamāka, jo pamazām manīt sevi liek, tulznas un visādas citādas kaites, galvas arī strādā lēni un izejot uz lielā perpendikulārā ceļa iestājas distances baltais plankums ... neprasiet, neko neatceros 8^). Pēdējais punkts ir paņemts un seko diezgan neinteresants, bet cerību pilns pārgājiens uz kādiem 5-6km, ka nu jau tūlīt tas viss būs cauri. Arī pārējos komandas biedros jaušams pacēlums, bet ja kāds piedāvātu mums vēl kādu līkumiņu piemest klāt, diez vai būtu pierunājami 8^).

Un tā garā kāju posmā pavadītais laiks (ieskaitot bāzē pavadīto atpūtas laiku) ir 12h 29 min, kas ir 22.rezultāts, salīdzinājumam: Eži - 7h 11min, Igauņi – 7h 34 min, Campo - 8h 41 min. Nu diezgan iespaidīgi !!! Ja nomestu kādas 2-3 h pavadītās atpūtās vai miegā, 1h kļūdu , tad jau būtu tīri labi 8^). Kopējais rezultāts: esam 25tie no 31 distanci pabeigušajiem, kopējais laiks - 26h 22 min, kas ir mūsu laika rekords no visiem līdz šim pieveiktajiem piedzīvojumu mačiem. Bet atkal ir viela pārdomām, prieks par paveikto un skaisti pavadīts weekends!

atbalstītāji