OK Purva Bridējs
teksts: Ilze Krišlauka

Jukolas stāstiņs Nr. 2. Dalībnieku atmiņas.

Guntis Arnicāns:

"Pats Jukolā biju tikai dažas reizes. Vienā pienācās skriet 2 etapus, abus pa tumsu un kopējo kilometrāžu >20km. Toties man bija vislētākais kilometrs (jo dalības naudu dalīja uz cilvēkiem) un padomju laikos tas sanāca pat lētāk kā taksometra izmaksas (rubļi uz kilometru). :)

Mana dubultā skriešana bija visticamāk 1990. gadā. Tajā laikā dalību varēja nosegt ar oficiāli atļauto pāri robežai pārvedamo alkoholu. Es vairs neatceros kāpēc mums pietrūka viens etaps (slimība?). Tā nu sanāca, ka man tajā laikā tumsā labi padevās skriešana un mani "pierunāja" uz atrakciju skriet divus etapus (pa vidu viens etaps atpūtai). Nepatīkamākais, ka jau pirmajā distancē akmeņos sastiepu potīti. Otrajā distancē pārvietošanās bija vēl problemātiskāka, bet nedrīkstēja sabojāt visu komandas rezultātu ...

No jautrākiem stāstiņiem, saistītiem ar Jukolu ir krievu robežas šķēršošana, nevis skriešana. Uzrakstīju un konstatēju, ka esmu samelojies. Ir man arī par skriešanu. Tajā pašā reizē, kad skrēju "dubultā". Tajā laikā man nebija mūsdienīgas haloģenās lampas. Man bija padomju (igauņu rūpnīca Norma) ražojuma Ciklop. Tā ir parastās kabatas baterijas versija, tikai mazā vieglā ietvarā mazā lampiņa ar ne parāk platu gumiju ap pieri. Oriģinālā paredzēta auto mehānikiem līst zem mašīnas un remontēt tās. Barošanas bloks atsevišķi no paša luktura. Es tādā Ciklopā veicu nelielas pārmaiņas un oriģinālo 3 lielo apaļo bateriju vietā liku 1 plakano bateriju. Iznāca ļoti viegls variants. Svars, gan pieres komponentei, gan barošanas blokam bija smieklīgs, salīdzinot ar mūsdienu halogēnās lampas komplektu. Barošanas bloks man bija pielikts pie jostas uz muguras zem neilona. Baigi labai variants, jo nekas nekratās un pilnīgi nejūt! Nu lūk! Ar šādu komplektu es stāvu pirms starta iesildīšanās zonā. Visi vadi zem neilona. Neilons piegulošs, bet jostas vietas ieliekumā tik un tā bateriju neredz. Slēdži arī nav redzami. Tātad ir tikai lampiņa pierē. Sākumā jutos neērti, jo ap mani uzkrītoši daudz spietoja citi skrējēji un pētīja mani. Sākumā domāju, ka mans pieticīgais neilons pievērsis uzmanību. Tikai pēc brīža sapratu, ka pēta manu "apgaismes sistēmu" un ir mazā nesaprašanā par to, kā tas strādā ..."

Ainārs Lagzdiņš:

"Atsaucoties Ilzes aicinājumam, mēģināju sakopot atmiņas par startu Jukolā, tālajā 1991.gadā, OK"Magnēts" komandas sastāvā. Viegli nebija, notikums sens un atmiņas pabalējušas. Ja kaut kur kļūdos vai šauju pār strīpu, tad ceru, ka lasītāji piedos un komandas biedri pielabos.

VĒSTURISKĀ SITUĀCIJA
Latvija vēl bija PSRS republika. Braucienam uz Somiju bija vajadzīgas vīzas, ko varēja saņemt Maskavā. Pāris cilvēki (divi vai trīs?) Rīgā kāpa vilcienā un brauca uz Maskavu, tad ar vīzām kabatā no Maskavas ar vilcienu brauca uz Ļeņingradu (tagad Pēterburga). Pārējā grupa sēdās mikroautobusā "Latvija"(?) un rullēja uz Ļeņingradu.

BRAUCIENS
Līdz Ļeņingradai bija viegli, bet tālāk palika drusku saspiesti. Visi maršrutu taksometru cienītāji var iedomāties, ko nozīmē sabāzt vienā busiņā 7 vīrus + 4 dāmas (piecas?) + šoferi + mantas + paiku , bet kaut kā jau izturējām. Robeža un muita īpašas problēmas neradīja. Par šoferi Andri Kalniņu palikušas vis-, vis-labākās atmiņas.

NORISES VIETA
Pasākums saucās Kraateri-Jukola. Tuvākā apdzīvotā vieta Vimpeli. Netālu arī Lappajarvi un Alajarvi. Liels slalomkalns (pakājē 80 m v.j.l., virsotnē 170 m v.j.l.) , kura pakājē izvietotas auto stāvvietas, augšā nometne, bet pa starpu dažādi infrastruktūras objekti.

PIRMIE IESPAIDI
Fantastika. Cilvēku tūkstoši. Automašīnas. Infrastruktūra. Pasts. Banka. Labierīcības. Informācija. Speciāla avīze, kas veltīta pasākumam. Mana līdzšinējā masu startu pieredze bija dalība Magnētā ar 2000 dalībniekiem un Grand Prix ar 5000, bet šeit bija >10000 dalībnieku un pavisam cits organizācijas līmenis.

STARTS
Man bija uzticēts otrais (3?) etaps. Pirmais no tumšajiem. Biju sagatavojis savu uzlaboto ciklop-lākturi un svaigu plakano bateriju, bet tie (vārda tiešajā nozīmē) nobālēja uz daudzo halogēnu fona. Interesanti bija vērot, ka daļa sportistu arī gaišajos etapos devās ar lampām. Mežā no daudzo skrējēju daudzajiem halogēniem bija tik gaišs, ka es savu lukturīti ieslēdzu tikai pāris reizes, lai uz īsu brīdi uzmestu skatu kartei, bet pārējā laikā daudz parocīgāk bija izmantot paralēli skrienošo sportistu halogēnu spožumu. Lai arī bija izkliede, vienmēr jau gadijās, kāds, kas gaismoja man nepieciešamo ceļu.

KARTE
Fantastika Nr.2! Mērogs 1:15000. Perfekta poligrāfija (salīdzinot ar to, kas bija pieejama Latvijā). Izmērs ~ 40 x 65 cm! Ja varat iedomāties A4 formātu, tad karte sastāvēja no 4 tādiem A4 formātiem. Augstumlīknes pa 5 m.

DISTANCE
Starts kalna augšā, distances sākums pa kalna augšu, samērā plakanu un vietām purvainu, tad pa smalku un vietām nedaudz akmeņainu nogāzi, pakāpeniski uz leju un tad no pēdējā kp saldais ēdiens - aptuveni 900 m garš kāpums (~80 m pa vertikāli) slalomkalnā uz finišu.

GRŪTĪBAS
Grūtākais bija apsaimniekot lielo kartes palagu. Ja uz kartes būtu tikai distance, tad vēl varētu tikt galā, bet uz kartes bija arī leģendas ar kp numuriem. Un vēl uz kartes bija arī rūtiņas, kurās vajadzēja atzīmēties ar kompostieriem. Tas nu bija par traku. Brīdī, kad pietuvojos kp rajonam, vajadzēja atlocīt karti un meklēt leģendas. Kamēr izdevās izplest palagu un atrast leģendas, bija pazudusi distance; kad atradās distance un kp, tad nācās meklēt atzīmēšanās rūtiņas utt.

REZULTĀTS
Nekādi cipari prātā nav palikuši, pašam bija dažas sīkas kļūdas, bet kopumā noskrēju sekmīgi un arī komandām pārāk kaunā nekritām.

ATZINUMS
Tāpat, kā katram musulmanim ir vismaz reizi mūžā jādodas svētceļojumā uz pravieša Muhameda kapu (?), tā katram cilvēkam, kurš sevi pieskaita orientieristu pulciņam, vismaz reizi mūžā ir jāņem dalība mačos, kur dalībnieku skaits pārsniedz 10000 cilvēkus (Jukola, O'Ringen). Bez tā priekšstats par orientēšanās sportu ir stipri nepilnīgs."

Ģirts Liniņš:

"Jukola ir orientieristu Meka. Ja neesi bijis Jukolā, tad tu nezini, kas ir orientēšanās sports. Līdzīgas frāzes virknējas prātā domājot par TO. TAS gadu no gada jūnija sākumā liek asināt buču naglas, eļļot kompasu, iepirkt power bārus, pārbaudīt gumijas zābakus un galvas lampas.

Mana pirmā Jukolas pieredze bija 1990. gadā, kad klubu Magnēts uz Jukolu uzaicināja somu kluba Pori Pirinto sportisti. Tas bija, tā saucamais, apmaiņas brauciens. 1990. gadā TAS viss bija ar vaļā muti skatāms. Somu vīzas, brauciens caur Ļeņingradu, kontrabandas šņabis... Tad vēl mēs nezinājām, kas ir Somija. No Rīgas izbraucām + 25 grādos. TUR bija +5. Normāls laiks Somijā. Ja paveicās - nelīst. Ja līst, viss TAS pārvēršas par dubļu vannu. Kā gan savādāk, ja ap 11 000 cilvēku 24 stundas mīcās pa mežā uzbūvētu mini pilsētiņu.

Kopš pirmās reizes esmu izlaidis 1, vai 2 Jukolas. Tātad šogad būs 12. vai 13. reize. Esmu veterāns. Pa šiem gadiem esmu startējis no klubiem Magnēts, US, Pihkaniskat un OK77. Augstākā vieta ko mana komanda ir ieguvusi ir 24. ar Pihkām. Zemākā - ap 500. ar Magnētu.

1993. gadā piedzīvoju īstu prieku, jo redzēju kā Kaspars Ummers no pirmā etapa iznāk no meža 1. Man tas likās fanatastiski! Atstāt aiz sevis 1300 večus un būt pirmajam! "

Tai pat gadā piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu, jo atskrienot no sava etapa ~ 10' gaidīju komandas nākošo etapu maiņā. Tā arī nesagaidīju...

94. gadā piedalījos vienīgajā Jukolā, kas notika aiz polārā loka. Braucām 2 dienas. Ar Currantu.

2002. gadā izdevās ar Ģirtu Veģeri finišēt tūlīt aiz pirmā cilvēka pirmajā etapā un sadalīt 2. un 3. vietu. To vērteju, kā lielāko sasniegumu manā OS 20 gadu garajā karjerā.

atbalstītāji