OK Purva Bridējs
teksts: Ilze Krišlauka

Purva Bridējs Jukolā.

Ideja par Jukolas-Venlas stafešu apmeklēšanu radās tajā 2002.gada jūnija naktī, kad Latvijas aizrautīgākos orientešanās sporta līdzjutējus aplidoja ziņa par Ģirta V. un Ģirta L. veiksmīgajiem startiem šajās sacensībās. Zvans no notikuma epicentra radīja vēlmi to visu redzēt savām acīm. Pavisam reālus apveidus iespējamais brauciens uz somu zemi ieguva PB kongresa laikā, kad Ivars startu šajās sacensībās izvirzīja kā vienu no mūsu kluba šis sezonas prioritātēm. Tobrīd tas viss likās nedaudz utopiski. Bet tomēr - pavasarim tuvojieties gluži kā cāļi rudenī tika pārskaitīti kluba biedri, apzinātas vēlmes piedalīties un tā rezultātā sacensībām pieteiktas veselas trīs komandas - viena dāmu un divas vīru vienības. Sekoja spraigās atlases sacensības par iekļūšanu vīru pirmajā komandā. Tas arī bija galvenais iemesls ne viena vien citklubieša izbrīnam: "Kas gan noticis ar Purva Bridējiem? Ko pēkšņi sākuši uz mačiem braukt tik kuplā skaitā?". Kluba mērķis bija startēt, finišēt un izbaudīt šo notikumu.

12.06. jeb Trollīšu mežs

Izbraukšanas dienas, 12.jūnija rīts pienāk ar sajūtu "nu tad beidzot...beidzot dodamies TUR". Ar kluba biedriem satiekamies jau uz prāmja. Ui, mūsu ir tiešām daudz! Uz Somijas mežiem dodas 17 skrējēji un 4 līdzjutēji. Vēlāk mums pievienosies PB 2 komandas vienīgais papildspēks Guntars (Liels paldies viņam par to!). Noskaņojums ir lielisks un nedaudz satraukts. Joprojām grūti noticēt, ka esam ceļā.
Helsinki mūs sagaida nedaudz pelēkām debesīm un īsti Skandināvisku vēsumu. Pirmo nakti pavadām Ivara pārstāvētā Somijas kluba OK 77 mājā netālu no viņu zemes galvaspilsētas. Uhh, tādu mītni varētu vēlēties ikviens klubiņš! Riktīgs viesu nams, ar guļamistabām, pilnībā aprīkotu virtuvi, dušām, pirti...nu ko vēl vairāk var vēlēties! Kur nu vēl skaistā apkārtne ar sazīmētām kartēm kārtīgam treniņam! Paniekojamies ar vakariņām, un mūsu jaunās paaudzes pārstāvju Trīnes un Tomiņa mudināti dodamies pētīt apkārtni. Nonākam īstā pasaku mežā. Vispārēju sajūsmu izsauc miniatūra, meža pārgājienu cienītājiem domāta guļbaļķu būdiņa, kas gaidīt gaida kādu pulciņu mugursomaiņu, aprīkota gan ar paklājiņiem sēdēšanai, gan katlu putras vārīšanai, ugunskura vietu siltumam un vējlukturiem tumsas aizbaidīšanai. Ar mazo Tomu priekšgalā dodamies dziļāk mežā (puika laikam dzimis orientierists, apmaldīties mums neļāva), līdz tipiski somiskam, aunapierainam meža ezeram. Mazāk salīgos dīda nemiers par ezera jaukumu priecāties ne tikai no krasta, bet arī no iekšpuses. Mūsu apvienotā Sārtvaidžu&Sportistu (Kārlis, Māris un Toms) ekipāža sabirst dzidrajā ūdeni. Pamazām krēslo, smidzina lietus. Līdzjutējiem-skatītājiem neatliek nekas cits kā ciešāk ietīties līdzpaņemtajās jakās un vērot kā daži drosminieki riskē saķert iesnas. Pavisam sireālu sajūtu rada nejauši uzietas mazmazītiņas rūķīšu-trollīšu vilcieniņiem domātas sliedītes, kas noslēpumaini ievijas meža dziļumā. Dodamies ekspedīcijā pētīt kurp tās aizved. Kuplu egļu ieskauti čāpojam starp apsūnojušām klintīm, gar dažiem pasaku namiņiem (vai tad somi ir tik maza auguma, ka tādos mitinās?), bet līdz iespējamā vilciena galastacijai tā arī netiekam - lietus izrādās stiprāks un mūkam atpakaļ uz viesmīlīgo OK 77 ārpilsētas rezidenci. Vēl tikai neliela vakarēšana, malks iemīļotā dzēriena un tad jau pa gultām. Ar labunakti!

13.06. jeb lietus, skudrupūžņi un mazā blēdiba

Mūsu dāmām izdodas pārsteigt puišus ar agrīno apņēmības pilno pucēšanos skrienamajos tērpos teju vai ar pirmajiem gaiļiem, lai dotos agrīnā treniņā. Šoreiz ignorēju savu līdzjutējas statusu un pievienojos vēsturiskajai Jukolas meiteņu komandai - Maijai Č, Ilzei Ž., Ilzei L. un Ilmai. Somijas mežos skriet mēģinu pirmo reizi, un līdz pat 3. iedomātajam punktam neko nesaprotu. Paiet labs laiciņš līdz sāku saskatīt klintiņas, akmentiņus, pinķerīgās reljefa formas un nelielos purveļus arī dabā. Pārējām dāmām klājas nedaudz labāk. Izplānotās distances pēdējais etaps ved gar vakardienas ezeriņu. Šoreiz nespējam pretoties kārdinājumam, un visas piecas elpai aizraujoties ielecam dzidrajā, bet vēsajā ūdenī. Sajūtas ir fantastiskas! Tad ātrs sprints uz mājiņu, siltas dušas un esam gatavas laist mežā nākamo maiņu - vīru komandas.
Lietus plīkšķina gluži kā Līgosvētkos, puiši atgriežas gaužam slapji (un ne jau no peldēšanās). Rodas neliels "streiks uz klāja", iedomājoties nākamo nakti teltīs sejas kļūst nedaudz saskābušas, bet galu galā zinājām taču uz kurieni braucam. Ar iespējamo nelaiku vajadzēja rēķināties. Paēdam pusdienas, čakli izbirstējam viesmīlīgo nameli un braucam neiztrūkstoši obligātajā šopingā. Visai garlaicīgs un nogurdinošs pasākums. Laikam jau šo kādreiz neiztrūkstošo katra Somijas brauciena iepirkšanās drudzi vajadzēs svītrot no ekskursiju programmas. Esam jau ceļā uz Sulkavu, kad beidzot atspīd saulīte. Ufff, varbūt nemaz nebūs tik traki ar to lietu!
Sacensību centrā ierodamies vēlā pievakarē. Tuvākajā apkārtnē maz kas liecina par gaidāmo notikumu. Pārsteidz norāžu trūkums, ja kāda ir, tad tikai somu valodā. Šo faktu mazliet blēdigi izmantojam savā labā un noparkojam visus 5 auto mēdiju pārstāvjiem paredzētajā stāvvietā. Tā atrodas daudz tuvāk teltsvietām kā sportistiem paredzētie parkošanās laukumi. Pauninieku ēzelīšiem līdzīgi lēnītem velkamies uz mača centru teltsvietu meklējumos. Diemžēl karstie somu puiši ir izrādijušies ātrāki, un visas sakarīgās vietiņas ir ja ne teltīm un iedzīvotājiem piebāztas, tad ar norobežojošām lentām apvilktas gan. Apmetamies pašā maliņa, pēc dažiem soļiem jau sākas sacensību mežs. Izvēlētais laukums ir visai paliels, un kad esam sataustījuši līdzenākos teltsplacīšus, mūsu pilsētiņa izskatās visai haotiska un neatbilst nekādiem pilsētbūvniecības likumiem, ar palieliem attālumiem starp naktsmītnēm. Šie neaizpildītie robi nākamajā dienā būs kā veiksme loterijā dažiem somiem, kuri pamanās savas būdeles iebliezt pat tur - vai uz celma, skudrupūznī vai teju vertikālā slīpumā. Ka tik telts! : Bet pagaidām esam gandrīz vienīgi nakšņotāji. Kurinās prīmusi, burbuļo katliņi, notiek kaujas ar odiem un ar intensitāti reizi 5 minūtēs atskan kāds izmisīgas zobu klabināšanas pavadīts komentārs : "Akvaicikteirauksti! Estaču taiteltīnosalšu." Labāk ekipētajiem salst tikai ausis. Nav paveicies tiem, kuri paļāvušies uz Latvijas silto klimatu Somijā ir ieradušies tikai ar T-kreklu kaudzēm, šortiem un sandalēm. It kā nemaz neesam tik tālu no mājām, bet aukstums ir pavisam cits. Naktī valdošie+ 2 grādi nav tas pats kas Latvijas +12.

14.06 jeb Purva Bridējs tik tiešām startē!

No rīta atkal jau līņā. Sacensību centrs un telšu vietas pamazām piepildās ar dažādākā vecuma un rūdījuma sportistiem. Skats uz apmetnes vietām vedošajiem celiņiem paveras visai amziants - ar teltīm, guļammaisiem un sporta somām apkrauto ļautiņu kolonnas rada diezgan jautras sajūtas. Daži savu iedzīvi stumj ar visīstākajām ķerrām, bet izveicīgākie ir pamanījušies par 5 eiro noīrēt Taxi-traktoriņu, kas mantu pārvietošanu padara ciešamāku. Izstaigājam sacensību centru - šeit ir viss - ēdnīca, alus telts, veikali, banka kurā var samainīt arī latus un vispārēju sajūsmu raisoša baznīciņa-telts. Kā nākamās atrakcijas seko sporta inventāra iegāde daudzajos mača vietā uzblieztajos veikalos. Ne viens vien Purva Bridējs turpmāk varēs dižoties ar jauniem superbučiem, silto vešiņu, skrienambiksiņām vai cepurītēm. Nedaudz pavērojam sacensību atklāšanu. Uz miniatūras skatuves trokšņo pūtēju orķestris, skaidrā somu valodā runas bīda kāds apaļš vīrelis, tiek pacelts sacensību karogs, bet ar neko izcili atmiņā paliekošu šis pasākums nesaistās.
Laiks skrien ātri, vēl tikai pēdējie trenerīša Ivara norādījumi un meiteņu starts ir klāt. Fotogrāfēšanās, veiksmes vēlējumi un tad jau vadām Maiju uz startu. Ieņemam līdzjutēju pozīcijas netālu no starta laukuma un vērojam visai iespaidīgo ainu kāda rodas norobežotajā laukumā sadzītajām 728 pirmā etapa dāmām sildoties - lēkajot, vingrojot vai vienkārši nervozējot. Ne saukts, ne aicināts klāt ir arī lietus vīriņs un tieši pirms starta signāla meitenes tiek pie pamatīgas, atvēsinošas dušas. Starts! Mūzikai skanot pirmajās rindās stāvošās meičas dodas zibenīgā sprintā, cenšoties izkarot sev labākās pozīcijas jau pirms pirmajiem KP. Vienotā korī uzsaucam mūsu Maijai un "Ausekļa" Aijai un ejam lūkot pirmos rezultātus lielajā ekrānā. Nav nekāds pārsteigums, ka līderos izvirzās somu dāmas. Maija stafeti Ilmiņai nodod kā 601. Startēts godam! Otro etapu kā pirmā beidz Ivara un Ģirta L. kluba biedrene no OK 77 Bodile Holmstrēma, uzsaucam urravas arī viņai - nakstmaju devēju klubs taču! Ilma 2.etapu beidz 524, paceļot mūsu meiteņu komandu par 77 vietām uz augšu. Tagad Ilzes L. kārta, viņa savu uzdevumu veic godam un pēc trešā etapa Purva Bridēja dāmas ir jau 479.vietā. Stafetes pēdējai skrējējai Ilzei Ž. rezultātu izdodas vēl uzlabot, un rezultātā Purva Bridēja dāmām vēsturiskais pirmais starts Venlas stafetēs ir beidzies ar godam izcīnīto 441.vietu!
Kamēr Ilze Ž. vēl cīnās pa Sulkavas mežiem, abas pārējās Ilzes maršējot no dušām piedzīvo nelielu kuriozu. Milzīgajai alus teltij piekārtā bumbieru sirda reklāma izrādās pārāk vilinoša, lai tā vienkārši pasoļotu tai garām. Iesprūkam baltajā plēves ēkā, tiekam pie sidra glāzēm un neko ļaunu nedomādamas dodamies uz mūsu telšu pilsētiņu. Raito soli iztraucē kāds dusmīgs un somiski buldurējosš apsargs, kurš burtiski aizstumj mūs atpakaļ uz telti. Izrādās dzert drīkst tikai un vienīgi tur. Protams sidra garša ar to neuzlabojās. Pusstundas stāvēšana imrovizētajā krogā nu nekā neietilpst mūsu plānos.
Laiks līdz vīru startam paiet nervozi knosoties pa mūsu apmetnīti. Līdz dāmu apbalvošanas vietai aizčāpoju stipri par vēlu, kā velāk uzzinu tur kādu somiem svarīgu dziesmu izpildījis speciāli veidots Jukolas koris, bijis arī iestudējums ar fragmentiem no Jukolas tēva Aleksa Kivi leģendārā romāna "Septiņi brāļi".
Pirms puišu starta sacensību centrs mudž kā skudru pūznis, ir faktiski neiespējami izlauzties līdz tādam skatu punktam, no kura var redzēt visu notiekošo. Brīdī, kad gaisā jau virmo vīru stafetes pirmsstarta satraukums un savas pozicijas ieņēmuši gan skrējēji, gan līdzjutēji, vipārējas ovācijas izpelnās kāda finišējoša meitene. Pēc mūsu aprēķiniem viņa distancē ir pavadījusi vismaz 4 stundas….Visu cieņu par spēku un izturību!
Pamazām krēslo. Skats ir tik tiešām grandiozs, kad zemei zem 1227 vīru kājām līgojoties, tieši saulrietā, somu komponista Jana Sibeliusa skaņdarba "Finlandia" pavadīts vīru pulks dodas mežā. Ieņemam vietas pie ekrāna un sparīgi turam īkšķus ne tikai par PB vīriem, bet arī par Turun Metsankavijat sastāvā skrienošajiem Ģirtu V, Kristapu un pārējiem latviešiem kuri tobrīd atrodas kontrolpunktu meklējumos. Atļaujamies pasapņot, kā būtu ja Ģirts atkal izskrietu no meža pirmais. Tomēr skeptiskā realitātes sajūta liek šo skaisto domu nedaudz piezemēt - brīnumi taču nenotiek divus gadus pēc kārtas.
Aizdomas par to, ka Ģirta veiksmigais starts nav vis brīnums, bet likumsakarība, rodas pēc otrā radiopunkta, kad ar baltiem burtiem uz raibā ekrāna ir skaidri redzams kā viņa rezultāts ir kāpis uz augšu zibenīgos tempos. Lai prieks būtu vēl lielāks un mūsu sajūsmas saucieni skaļāki, turpat līdzās Ģirta vārdam parādās arī Kristapa vārds. Burtiski skriešus dodamies ieņemt pozicijas pie finiša koridora. Komentetājs nebeidz vien skandināt Ģirta vārdu un viņa kluba nosaukumu. Ir, ir notikuši brīnumi, Ģirts no meža burtiski izlido, un mūsu gaviļu pavadīts kā pirmais aiztraucas uz finiša līniju. Lai arī priekšā stāvošo somu ausis jau esam pamatīgi pietaurējuši, savu sajūsminātās klaigāšanas pasākumu atkārtojam parādoties arī Kristapam. Nu riktīgi malači! Noķeram viņus turpat pie finiša telts, priekā staro gan gan viņi gan mēs. Apkampieni, bučas, fotogrāfēšanās, līdz pat brīdim kad kāds vīrelis viņu kluba tērpā aizbīda abus varoņus pārģerbties. Ir kārtīgi satumsis, un skats uz finiša koridoru ir visai sireāls - pamatīgā skrējēju lukturīšu virkne rada asociācijas ar Coca Colas Ziemassvētku reklāmu. Viena no aktīvākajām līdzjutējām ir mazā Trīne, kura negrasās iet gulēt, kamēr savām acīm nav pārliecinājusies kādas šīs sacensības izskatās.

15.06. jeb tiksimies Jukolā!

Atliek vien gaidīt no tumšajiem Somijas mežiem parādamies iznākam abus Purva Bridēja vēsturisko komandu pirmo etapu vīrus - Ivaru Š. un Māri. Kā zvirbuļi satupstam rindiņā uz līdzpaņemtajiem benķīšiem, saspringti vērojam lielo ekrānu cerībā ieraudzīt tur Latvijas karodziņu. Diemžēl par atrādīšanas vērtiem somu režisori uzskata tikai pirmos 400 rezultātus - it kā pārējo 800 komandu dalībniekiem un līdzjutējiem viņu biedru starts neinteresētu! Pauzes starp līderu izrāvieniem no viena radiopunkta uz nākamo tiek aizpildītas ar mistiskām intervijām somu mēlē. Tā ar nelieliem pārtraukumiem esam spiesti vērot kāda pusmūža vecuma kunga vāvuļošanu.
Spriedze pieaug - nu taču pēdējais laiks Mārim un Ivaram parādīties finiša laukumā. Ir iestājusies Somijas nakts pati tumšākā stunda. Skrējiens ir tikai sācies, bet neiztieku bez izbrīnas pilniem komentāriem redzot Kārli ieturam kārtīgas vakariņas. "Kā, Tev taču tūlīt jāskrien, ar pilnu punci būs grūti"- tā es. "Tak ne jau tūlīt - ātrākais pēc stundām piecām"- Kārlis smej. Joprojām neesmu pieņemusi šīs stafetes garumu ne tikai kilometrāžas, bet arī distancē pavadītā laika ziņā - Kārlim pat pēc optimistiskākajām prognozēm mežā jādodas būs tikai stipri uz rīta pusi. Beidzot parādās Māris. Uff, nav slikti! Viņa rezultāts - 476 (1:34:15). Paprāvs konkurentu bariņs jau ir apsteigts. Kā nākamais PB stiprinieku komandas etaps mežā dodas Kaspars. Par viņu sirds ir droša - šis vīrs ar savu pieredzi zaudētājos nepaliks un darīs ko varēs, lai paceltu mūsu komandu vēl uz augšu. Pavisam nedaudz atpaliekot no Māra pirmo etapu beidz arī Ivars. Viņa rezultāts - 646 (1:40:14) Lai arī bezkaisligo ieņemto vietu ziņā viņus šķir vairāk kā 100 pozicijas, laika ziņā tas nav nemaz tik daudz, jo rezultāti ir ļoti blīvi. Viņu distancē nomaina Jurčiks. Nu jau droši varu atzīties, ka ja par kādu no mūsu skrējējiem manā sirsniņa iezagās nelielas bažas, tad tas bija Juris. Ne jau tāpēc, ka neticētu viņa spējām veikt distanci, bet gan tāpēc, ka viņš pats teicās sen neskrējis tik garus gabalus, pie kam melnā tumsā un svešā apvidū, kas ievērojami atšķiras no Latvijas mīksto sūnu paklāju un apaļo pauguriņu klātajiem mežiem. Šķita tieši no Jurčika starta lielā mērā ir atkarīgs vai otrās komandas pēdējiem etapiem Šarļikam un Andrim nenāksies piedalīties gandarījuma skrējienā, kurā startē līdz 9:00 nefinišējušo komandu atlikušie etapi….
Ir jau krietni pāri pusnaktij, un beidzot miegs plus aukstums ņem pārliecinošu virsroku - siltais kamzolītis un jaciņa vairs lāga nesargā un tipinu uz telti, lai uz dažām stundām omulīgi ieritinātos ar gudru ziņu aizlienētajā teju vai polārpētnieku cienīgajā termoguļammaisā. Tomēr satraukums ir pārāk liels, lai ar pilnu jaudu laistos spirdzinošā miegā - guļu tikai ar vienu aci, paralēli klausoties gan komentētāju klaigāšanu (te gan atskan galvenokārt pasaules līderu vārdi - Tore Sandvik, Janne Lakkanen…), gan mūsu vīru sarunās. Dzirdu, kā uz startu pošas abu PB komandu pieredzējušākie un ātrākie vīri Ivars Ž. un Guntars, kuru uzdevums ir veikt garos nakts posmus, dzirdu arī Jurčika balsi, nopriecājos, ka viņš savu darbu ir veicis godam un nu jau varu droši laisties vēl ciešākā miegā, kas gan netraucē priecāties par informāciju, ka mūsu kluba vīru rezultāti kāpj etapu aiz etapa…pēc Guntara starta pat otrā komanda grozās ap 300 vietu…nebūs, nebūs arī PB otrajai komandai jāskrien gandarījuma distancēs. Vēl pāris stundiņas miega, un tad jau kopā ar vēl dažiem nemierīgākajiem (Ivars, Aigars, Ilze L) ejam lūkot kas tad īsti vinnēs šo maču, un protams, gaidīt distancē esošos PB 1 komandas 6. etapu Reini un PB otrās komandas 5. etapu Kārlīti. Pirmie nofinišē Norvēģu Halden SK vīri. Neko jau sev norvēģi, varu derēt, ka vismaz pāris no viņiem zinu kā Somijas izlases dalībniekus! Ir nu gan skandināviem klubu sistēma sarežģita. Satiekam Jāni Z. un Kristapu, viņi pastāsta, ka Ģirta V komandas izredzes uz pirmo trijnieku vairs nav reālas - būšot 6 vai 7. Tik un tā super! Uzblaujam finisējušajam Turun Metsankavijat pārstāvim, un tad jau laiks aurot pavisam skaļi, ieraugot mūsu klubiņa prezidenta Kārlīša žiperīgo finiša izrāvienu.: Viņu sacensības priekšpēdējajā etapā nomaina Šarļiks - vīrs kurš skrien tikai reizi gadā un tad vēlams ārpus Latvijas :. Tomēr viņa aktīvo sporta gaitu pieredze un teorētiskās zināšanas neliek šaubīties, ka viņš nostartēs godam, un lai arī bez laika rezerves, bet pēdējam etapam Andrim gandarījuma
skrējiens nebūs jāveic. Jau kopā ar Kārliti sagaidām Reini un pirmās komandas pēdējā etapā palaižam vēl vienu no mūsu stiprākajiem skrējējiem Tomu.
Laiks rit ātri un pēc nelielas pastaigas rīta kafijas meklējumos, mēģinājumiem novērtēt apbalvošanas ceremoniju (mūsu "Kāpā" tā ir iespaidīgāka!!) dodam priekšroku Šarļika un Toma gaidīšanai finišā. Kamēr otrā sacensību centra malā pilnā sparā rit balviņu dalīšanas process, teju vai viss Purva Bridējs ir apsēdis finiša koridora un skatītāju punkta nožogojumus ar skaļiem saucieniem mēģinot izvilināt no meža savējos. Pagūstu ieraudzīt abus. Cirka mākslinieka cienīgu numuru nostrādā Šarļiks - laikam jau mūsu bļaustīšanās satraukts par prieku saviem kluba biedriem un dažiem somu līdzjutējiem viņš finiša izrāvienu uzsāk teju vai ar salto, kas patiesībā ir visai neveiksmīgs klupiens. Bet smieklus valdīt spēj tikai retais. Pulkstenis rāda dažas minūtes pirms deviņiem. Andris distancē dodas par mata tiesu izsprucis no gandarījuma skrējiena. Tikmēr skatītāju punktā pārādas arī Toms. Tātad pēc minūtēm 10 pirmā komanda finišēs.
Finiša koridoros notiek visai intensīva satiksme. Vienā uz galamērķi traucas 7 etapi, kamēr citos kaut arī saguruši, bet pārliecības pilni skrien 4, 5 un 6 etapa vīriņi. Gadās arī pa kādai vīru vienībās startējošai dāmai. Lūk arī Toms…"Tom, Tom, TOM, aiziet, cīnies!"- skan daudzbalsīgs Purva Bridēju koris. Toms finišē 242. Super! Viņa finišs ir pārliecinošs un vēsturiskais Purva Bridēju starts Jukolas stafetēs jau ir pagātne, pat informators piemin ka labākā Latvijas komanda ir finišējusi. Par godu šim notikumam nobildējamies ar Tomu.
Nu tā, Tomu esam sagaidījuši, Andri pavadījuši. Viņam garais etaps - tātad mums ir pāris stundas no līdzi jušanas brīva laika. Lēnītēm brokastojam, vācam nost mūsu telšu pilsētiņu un raugamies pulkstenī lai nepalaistu garām Andra finišu. Tas ir iespaidīgs. Šaubos vai kāds tajā laikā finišējoss soms var lepoties ar tādu lidzjutēju skaitu un tik skaļiem uzmundrinājumiem. Esam izdomājuši, ka otrajai komandai noteikti jāieskrien pirmajā 600nieka, saskaitam, ka tas ir reāli, ja Andrim izdosies apskriet….nu kādu duci vīreļu. Mūsu aurojienu uzmundrināts Andris pa finiša koridoru aiztraucas kā vējš, un ar smaidu līdz ausīm tiešām apskrien kādu desmitu somu. Priecājamies mēs, smaida arī somi - gan līdzjutēji, gan distancē esošie, kāds uz finišu cilpojošs kungs pat apstājas un māj ar roku, ka piekāpjas šādas līdzjušanas priekšā! Laikam ar savu sirsnigo azartu izskatījamies gana amizanti, lai izraisītu šādu rīcību. Pārsteidz vārgais somu līdzjutēju atbalsts savu klubu biedriem, sevišķi tiem, kuri finišē ne reizē ar līderiem. Šo parādību gan novēroju jau Pasaules čempionāta laikā Tamperē. Pat Latvijas Čempionātā stafetēs iet daudz skaļak un karstāk. Bet Jukolā pēdējos etapus no meža gaidot bijām teju vai vienīgie, kuri ar uzmundrinājumiem un karogu sagaida savējos.
Sākotnēji neticamais kluba 2003.gada mērķis ir sasniegts. Purva Bridējs ir startējis un finišējis Jukolā! Un finišējis veiksmīgi - pēc labākās sirdsapziņas. Nav šaubu, ka nākamgad ies vēl labāk. Un kas zin, varbūt tad startēsim jau ar trim vīru un divām dāmu komandām!
Mājupceļs neraugoties uz iespaidīgo nogurumu paiet pacilātā un jaukā gaisotnē. Dalāmies iespaidos un kaļam plānus nākamajam gadam. Uz Jukolu ir jābrauc!

2003.gada jūnijs.
atbalstītāji