OK Purva Bridējs
teksts: Uldis Voitenko
foto: Eži

Ežu Rudens Rallijs jeb Gada labākā gonka!

Abstract.

Kā jau virsrakstā minēju, tad gada labākā gonka tieši uz velo. Salīdzinājumam minot, piemēram, trīs nedēļas agrāk notikušā VX Rudens velo posmi vispār tāds sū.. vien bija salīdzinot ar šo, kas notika nedēļu atpakaļ - rakstu šo apmēram nedēļu pēc pašas gonkas, kad jau pirmās emocijas pierimušas un skats uz šo maču tādējādi varētu būt objektīvāks..:) Bet nu par visu pēc kārtas..

Komanda.

Komandā pēc VX Rudens mačiem palikuši paši izturīgākie un visvairāk sportot gribošie. Tad nu šoreiz laižam šādā sastāvā - Uldis(nu es pats), Normis(nu tas, kurš mazliet dulls uz visādām trakām lietām), Anna(nu pašlaik vienīgā komandā palikusī meitene) un Ansis(tas, kuram ļoti patīk braukt tieši ar velo). Visi startam patiešām ir labi noskaņojušies, par ko rāda vēlāk paradītais distancē..

Pirms starta

Es, Anna, Ansis ierodamies jau piektdienas pievakarē, lai varētu paspēt visu izdarīt - gan laicīgi komandu pieteikt, gan savest visu inventāru kārtībā, gan arī mazliet pagulētu - starts paredzēts četros no rīta. Normis paredzējis ierasties tieši pa taisno uz startu. Sacensību centrs ierīkots Apes lauksaimniecības skolā, kur arī vienā koridora galā arī iemitināmies. Pretējā galā jau paspējuši iemitināties Brīvnieku komanda. Sākās inventāra uzkopšana, visi pielabo savus braucamos, jo zina, ka rītdien tiem būs jārāda brīnumi - zināms, ka ārā varbūt pie sala nebūs, bet, lai arī uz lauka ir normāli dubļi, mežā vēl sniegs ir atliku likām. Ap pusnakti visi pamazām lien gulēt, lai kādas nepilnas trīs stundas pagulētu - jāsaka gan, ka nekas īpašs no tās gulēšanas nesanāca, jo vienmēr atradās kāds, kuram labpatikās to miegu ik pa brīdim izjaukt.

Tad nu apmēram pusē trijos ceļamies, ko ieēdam, un trijos jau ir kapteiņu sapulce, kurā vēlreiz tiek atgādināts par lietām, kuras nedrīkst aizmirst. Pēc tam jau pamazām sākas starta drudzis - visi stumj ārā savus braucamos no nez kurienes un steidz novietot slēgtajā parkā, lai pēc tam stātos rindā starta koridorā, kurā tikai vēl pārbaudīs obligāto inventāru un īsi pirms starta izdalīs arī pirmā posma kartes.

Pirmais posms - 10 km kājām.

Beidzot tiek dots starts un visas komandas lēnā kustībā sāk kustēties ārā no koridora, lai nakts melnumā sāktu distanci ar tādu kā iesildīšanos - vispār apsveicama ideja no organizatoru puses, ka tieši sākumā bija šis skrējiens, kas tiešām palīdzēja iesildīties pirms velo. Jau no paša starta saprotu, ka jāmeklē kāds, ar ko varētu vismaz sākumā sadarboties, jo nakts melnumā tā orientēšanās vienmēr bijusi mazliet sarežģītāka - pats apzinos to, ka man viņa neiet tik labi, cik varētu vēlēties. Tāpēc uzreiz uzsākam skrējienu kopā Brīvnieku komandu - protams, ka visi labi pazīstami un pats sākums paiet mierīgā riksītī jautri tērzējot.. Pirmais punkts tiek paņemts diezgan tīri, un jau tāpat turpinām doties uz nākamo. Brīvnieki cenšas palielināt tempu, bet nu mēs šos vaļa vēl nelaižam:) un arī šie saprot, ka otrais punkts ir krietni grūtāks kā pirmais un labāk jau būs, ka ņemsim to kopā. Ik pa brītiņam ar Guntaru saskaņojam domas par atrašanās vietu un, re, jau pļavas stūris klāt, no kura punktam mežā jābūt pārsimts metriem. Paņemam virzienu un dodamies tik iekšā - pļavu arī atrodam, bet punkta tur nav. Nolemjam, ka ar mazu līkumiņu jāatgriežas vēlreiz uz pļavas stūri, jo meklēt tumsā kaut kādu pļaviņu, kura varbūt sen jau vairs nav, būtu grūti. Atgriežamies atpakaļ uz pļavu un tur jau redzam, ka daudzas komandas tāpat kā mēs meklē šo punktu kādu brītiņu. Vēlreiz noskaidrojam savu atrašanās vietu uz pļavas un pēc virziena tādā kā ķēdē ejam vēlreiz uz punktu. Atkal atduramies pie jau apmeklētās pļavas, bet punkta ta nav.. mēģinām mest vēl kādu līkumu, varbūt tomēr izdodas, bet nu laikam nekā. Tepat arī Monas komanda, kura arī apgalvo, ka te punktam būtu jābūt tomēr. Paceļas jautājums par to, vai jāiet tālāk, šo punktu vienkārši izlaižot vai arī kas jādara. Izlemjam, ka vēlreiz iesim ārā uz pļavu un mēģināsim vēlreiz. Šoreiz domāju, ka jāiet nevis pēc virziena, bet pēc situācijas.. Pēc kādas ceturtās manas izvirzītās hipotēzes to punktu beidzot paņemam. Punkts ir bijis uzlikts pilnīgā nevietā - uz atklāta purva nevis pļavas. Esam šeit pavadījuši lieki nu noteikti vairāk kā pusstundu, es teiktu uz minūtēm 45 apmēram. Tas viss uz brīdi ir riktīgi atsitis vēlēšanos doties tālāk un meklēt kādus tur vēl punktus. Sākam lēnām kustēt un viss pamazām pāriet - nākamais punkts ir samērā vienkāršs tāpēc tas tiek paņemts diezgan ātri. Šajā punktā uzzinām, ka esam pagaidām desmitie, kaut gan visu laiku gājām pa priekšu visiem. Skumji tomēr, ka tā.. Brīvnieku komanda it kā mazliet attālinājusies no mums, īsti viņus vairs nemanu, bet nu pagaidām tas nav arī tik ļoti nepieciešams, jo līdz mājām ceļš ir skaidrs un iet ne savā tempā būtu ne visai prātīgi. Parādās arī pirmie iespaidi par apvidu - mežā sniegs tiešām netrūkst, bet uz lauka dubļi ir nejēgā un ceļi tā izmuļļāti, ka grūti pat paiet. Iedomājamies, ka pa šitādiem tak būs ar riteņiem jābrauc! Nepaiet ne ilgs laiciņš, ka esam jau atpakaļ Apē, kur mūs sagaida pirmā sēšanās uz velo. Karšu maiņas brīdī pamanos diezgan skarbus vārdus veltīt Andim(tas kurš arī mūsu komandā, tikai šoreiz tiesneša statusā) par nepareizi uzlikto punktu un piekodinu lai tā vairs nedara:)

Otrais posms - ~90km ar velo.

Saņēmuši kartes, dodamies pie saviem velo, jo slēgtu tos vaļā un dotos tālāk. Vēl ārā ir tumšs, kaut gan gaismiņa neliela jau svīst. Ir skaidrs, ka vismaz pirmais punkts noteikti būs vēl pa tumsu. Ātri izdomāju variantu uz pirmo KP un sākam braukt - speciāli izvēlējos variantu pa asfaltu sākumā, lai varētu sajusties normālāk uz riteņa. Tagad varu teikt, ka tas variants bija nepareizais un vajadzēja ņemt otru, bet nu kas to tad zināja.. Sākumā iebraucam vienās mājās, kurās ir daudz suņu, bet ceļa tālāk nav. Atrodam beidzot īsto ceļu, pabraucam, bet izrādās, ka tilts jau šeit sen vairs neeksistē. Ja būtu tikai kājām, protams, ka forsētu to upi, bet ar visiem riteņiem un vēl naktī un vēl pašā distances sākumā nu galīgi negribas. Braucam vēl tālāk riņķī un iekuļamies kaut kādā gaterī - aka nepareizi.. Tad nu beidzot esam atraduši īsto ceļu, kurš mūs aizvedīs līdz pašam punktam. Pretī brauc dažas komandas, kas jau punktu paņēmušas.. Te arī Brīvnieki pabrauc pretī - kā vēlāk izrādās, tad esam zaudējuši šajā etapā apmēram pusstundu, bet nu kas to var paredzēt, ka dabā tilta nav.

Pirmajā punktā uzzinām, ka esam astotie, sākam uzreiz braukt uz otro, kas atrodas netālu aiz Jaunlaicenes. Šeit variantu gandrīz vairs nav un mierīgi vizināmies tik tālāk. Svīst jau gaisma, un lukturus jau var izslēgt, ceļi pārsvarā diezgan dubļaini, jo distance visu laiku pa laukiem vien bīdās. Tas, protams, padara braukšanu mazliet grūtāku, bet nu tas jau vēl tikai sākums. Braucot uz Jaunlaiceni parādās pirmais sniegs mežā jau arī uz ceļiem. Lai arī vairāk slīd, tomēr braukt pa ledu ir patīkamāk, jo pamatne vienkārši cietāka. Bez kļūdas paņemam otro punktu, kurā tiesnešus nemana un vizināmies jau uz trešo.

Trešais punkts novietots Ķauķu kalnā, kurā kā Ansis saka, ir arī slaloma trases - tas viss norāda tikai uz to, ka būs jākāpj tik augšā un diezgan krietni vēl. Ar Ansi esam jau iemanījušies, ka taga jāorientējas pēc abām kartēm - gan 77. gada ģenerālā štāba kartes, kur iekšā ir visi punkti, gan arī pēc Alūksnes rajona kartes, kura ir krietni jaunāka, bet ne tik precīza. Pie paša kalna ceļš no mums vēlamās puses tā īsti ka nepieved un tāpēc pirms paša punkta nākas forsēt nelielu purviņu un tad jau seko kāpiens pašā slaloma kalnā. Uz kalna, protams, ka ir sniegs un tas padara kāpšanu mazliet grūtāku. Šajā brīdī esam kopā ar Monas komandu, kuru panācām pa ceļam uz šo punktu un kura tobrīd atpūtās. Kāpiens tiešām ir sevis cienīgs un prasa ne mazums piepūles, lai pārvarētu šo stāvumu pa sniegu un vēl ar riteni uz pleca. Uzkāpuši augšā, mums paziņo, ka esam trešie! Tas nu gan mums ir pārsteigums, jo nesen priekšā vēl bija tik daudz komandas un leišus tak arī redzējām, ka šie iepriekšējā punktā mums pa priekšu aizlaida. Tas, protams, mazliet uzlabo noskaņu un dod jaunu spēku turpināt distanci.

Tālāk jālaižas no tā paša kalna lejup, tikai pa citu nogāzi. Ir varianti vai braukt pa stāvo lejā vai arī pa mazliet ne tik stāvu nogāzi. Kļūdaini izvēlamies stāvo - nu mums džekiem ta nekas, maucam tik lejā - bet Annu vajadzēja pažēlot un tāpēc braukt lejā pa lēzenāko variantu - kā viņa vēlāk teica, tad esot bijušas problēmas ar bremzēm, un tāpēc nebrauca lejā, kas prasīja papildus piepūli riteni lejā nesot9 Normis vispār kā traks - palaid šo tikai pie šādiem kalniem un šis jau mauc lejā īpaši nebremzējot: Līdz nākamajam punktam tāda liela vizināšanās pa ceļu vien sanāk - pie kam diezgan lielu gabalu. Un pārsvarā sanāk braukt tikai uz augšu vien - sniega kļūst arvien vairāk, skati arvien labāki.. Mūsu temps ir mazliet samazinājies - Anna izskatās mazliet pielūzusi, bet nu vēl turas un neko nesaka. Pēc ceturtā punkta iebraucam pa tādu riktīgu sniegotu ceļu iekšā pēc punkta un to paņemam. Sāk jau mesties bail, ka tūlīt, tūlīt ritenim ātrumi atteiksies slēgties, bremzes pazudīs pavisam.. bet nekas tāds pa laimi nenotika.. un kā vēlāk izrādīsies, nenotika visā distances laikā.

Piektais punkts ir ļoti tuvu ceturtajam, uz to jābrauc pa maziem meža celiņiem un tad pats punkts atrodas stigas galā, ezera krastā tikai kādus simts metrus no LAT-EST robežas. Sākumā atrodam kādu tur ceļu, beigas jau sanāk brist pa stigu, kura ir riktīgi sasnigusi, iet pa purvu, kurā viss šūpojas.. esam atkal kopā ar Monas komandu, kuru panācām braucot uz iepriekšējo punktu. Pa priekšu iet tikai Brīvnieku un arī laikam igauņu komandas pēdas. Tās mūs pieved klāt pie paša ezera, kur purvam vienam nākas izbrist cauri arī pa ūdeni. Beidzot klāt arī punkts. Liels bija pārsteigums, ka purva vidū šeit ir arī tiesneši, kuri mierīgi kurina uguni un gaida tik dalībniekus. Novēlam šiem laimīgu palikšanu un sākam ceļu uz nākamo.

Līdz nākamajam punktam diezgan patālu ko braukt, bet punkts samērā vienkāršs - tikai jāizorientējas ārā pa pareizajiem ceļiem un tad jau viss būs kārtībā. Uz šo punktu ceļš pagriežas beidzot atpakaļ uz māju pusi. Pēc šitās brišanas pa stigu, atkal varam normāli pabraukt. Celiņš, pa kuru braucam, ir normāli apledojis, ta ka braukt ir viegli, tomēr jāuzmanās, ka neizslīdam. Apvidus ir lielisks - visu laiku augšā lejā augšā lejā - nav neviena tāda normāla vieta, kur varētu tikai mierīgi ripināt pa līdzenumu. Esam Monas komandu atstājuši mazliet aiz muguras un turpinām tikai braukt. Ceļi paliek ar vien lielāki, eku jau Rīgas - Veclaicenes šoseja, pa to vēl mazu gabaliņu un tad griežam iekšā un līdz punktam pavisam tuvu.

Uz septīto punktu apvidus paliek vēl skaistāks - gar tādiem ezeriņiem jābrauc pa meža ceļu diezgan lielu gabalu. Atceros, ka šeit šajā mežā vēl pirms pāris gadiem skrēju Baltijas čempī orientēšanās sportā un tas rada patīkamas atmiņas un kaut uz brīdi liek aizmirst par to, ka varbūt kāds muskulītis jau sāk sāpēt, ka varbūt nogurums jau krājas.. Apvidus prasa daudz spēka un mūsu temps atkal krītas. Septītais punkts ir izvietots Drusku pilskalnā, kuru jau no liela tāluma var pamanīt. Tas tikai atkal nozīmē to, ka būs jākāpj un daudz.. nekļūdīgi aizbraucam līdz kalnam un sākam kāpt tikai augšā. Kas pa skatiem, kas par peizāžām! Jo augstāk kāpjam, jo tālāk iespējams redzēt. Pašas beigas vēl jāuzbrauc pa tādu tūristu taciņu - te es aka mēģinu braukt un Normis mēģina neatpalikt:)

Beidzot esam augšā un tur jau mūs sagaida tiesnešu bariņš un arī pats galvenais Ezis:). Sataisām pāris bildes, atpūšamies mazliet un laižam atpakaļ lejā - lejā brauciens izvēršas tāds patīkams, jo kalns nav īpaši stāvs, bet, protams, ar sniegu un arī pietiekami līdzens.


Visi kā viens nobraucam lejā un dodamies uz nākamo punktu, kas būs priekšpēdējais šajā posmā. Braucot lejā satiekam arī Monas komandu, un arī leišus, kas ir mūs panākuši. Mazliet tālāk uz ceļa leiši mūs arī apdzen. Temps viņiem tiešām ir augsts. Mēs saprotam, ka šodien uz neko tādu neesam spējīgi. Bet nu tas jau nemazina cīņas sparu un mēs turpinām. Vēlāk jau vēl tos leišus redzam atkal visai smieklīgā situācijā - punkts ir ezera galā un ceļa krustojumā ir zīme, kur latviski rakstīts, ka līdz tam ezeram tik un tik. Leiši diezgan ilgi stāvēja un domāja, kur jābrauc, a kas ta mums - mums viss skaidrs: Atkal seko nobraucieni tikai lejā un man vienā no tādiem izkrīt dzeramā pudele - par daudz vibrāciju - jābrauc laikam mazliet prātīgāk: Anna mazliet bremzē uz šitādiem nobraucieniem, jo kaut kas kā vēlāk izrādās nav bijis kārtībā ar velo. Punktā, kurš ir jau uz pašas robežas, mūs sagaida tiesnesis un parāda, kur iesākas marķējums obligātajam posmam, kurā jāmeklē arī slēptie punkti - taka visu laiku ved gar vairāku ezeru krastiem, ir apmēram 2 km līdz punktam, sākumā vēl kaut kā braucam, pēc tam jau vairs ne. Kā vēlāk uzzinu, tad šo taku iestaigājuši robežsargi. Vienu brīdi jau tiešām tas nesiens ir diezgan ekstrēms, jo nogāze slīpa, ritenis uz muguras.. šitas posms patērē diezgan daudz spēka un pie nelielas nesaprašanas pie paša punkta beidzot esam to nogājuši. Besis ir diezgan liels, redzu, ka Annai iet visgrūtāk. Varētu teikt, ka šis bija viens no kritiskākajiem momentiem visā gonkā tieši fiziskā ziņā.

Tālāk seko ceļš līdz mājām - izskatās ļoti tāls un īsti nevar saprast kā braukt - pa taisno, bet pa dubļainiem un mīkstiem ceļiem, jebšu tomēr braukt riņķī pa šoseju. Protams, ka līdz tai šosejai vēl ir jātiek. Karte arī īsti tajā brīdī nelasās - visi ceļi vecajā kartē ir vienādas gradācijas, kaut gan dabā viss ir krietni citādāk. Ņemu palīgā rajona karti un ātri nolemju, ka jābrauc ir riņķī pa šoseju. Tā arī darām. Līdz šosejai iet ļoti grūti - atkal kalni, atkal dubļi. Temps ir lēns, kalnos pārsvarā stumjamiem. Beidzot esam ārā uz šosejas! Kāds atvieglojums!! Taga tikai apmēram 10km līdz mājām un tikai pa šoseju. Sākam braukt, iesēdinām Annu tādā kā aizvēja "kabatiņā" - mēs ar Ansi pa priekšu, Normis blakus Annai un aiz muguras. Šoseja par glaimo samērā līdzena un sākumā vēl uz leju. Ātrums turas pie 30km/h, no kalna par 37 vienu brīdi. Sajūta vienkārši fantastiska, ka atkal ir iespējams normāli pabraukt, nevis tikai ņemties kā cūkai pa dubļiem:)

Nepaiet ne ilgs laiciņš, ka esam jau atpakaļ Apē. Seko karšu maiņa, taga mums priekšā Igaunijas posms. Vēl pirms došanās tajā izvelkam ārā termosu ar līdzpaņemto tēju, mazliet iestiprināmies un atpūšamies. Uzzinām, ka Igaunijas posms ir apmēram 35km garš. Tas pēc jau paveiktā liekas tāds nieks vien būs. Pašlaik ir apmēram trīs dienā un secinām, ka beigas gan jau ka būs pa tumsu. Tāpat uzzinām, ka pašlaik esam piektie - tālu priekšā igauņi un Brīvnieki, tad leiši, Mona, kas tepat vēl ir un arī taisa ko ēdamu, un tad mēs. Iztaisāmies diezgan ātri - nav ko tur daudz kavēties, jo jābrauc no Monas prom, kamēr šie pusdieno - un arī leiši nav diez ko tālu priekšā, tā kā viss vēl ir priekšā.

Trešais posms - ~35 km ar velo pa Igaunijas teritoriju.

Vispirms, protams, ka jāšķērso robeža - tā paiet bez īpašām problēmām, jo robežsargi jau iepriekš ir brīdināti un šiem visi saraksti jau ir iesniegti. Igaunijas pusē varbūt mazliet ilgāk, kamēr visus savada datorā. Robeža beidzot garām un sākam braukt. Sākumā pa asfaltu, pēc tam uzbraucam uz zemes ceļa. Temps ir atkal pieaudzis, bīdamies normālā ātrumā - visiem noskaņa ir laba. Uzbraucot uz zemes ceļa, brīnāmies, kapēc tas ir tik ciets un pa to var forši pabraukt? Ansis vēl piebilst, ka laikam jau esam iebraukuši Eiropā, kur ceļi ir krietni labāki. Bet nu ticiet vai nē, tā arī bija.

Pirmo KP(kopā jau desmito) paņemam bez problēmām, jo tas ir samērā vienkāršs. Daudz ir jābrauc pa laukiem, jūtam, ka vējš ir kļuvis krietni lielāks salīdzinot ar to, kāds bija no rīta. Tāpēc veidojam viens otram aizsegu un cenšamiem braukt kopā pēc iespējas. Pāris kalnos palīdzam Annai uzbraukt mazliet pastumjot no muguras un ceļš turpinās. 11KP izvietots drupās, kas atrodas lauka vidū. Vecajā kartē ir zīmēts ceļš, bet dabā jau sen kā pazudis, tāpēc nākas mazliet atkal pastumties pa lauku. Bet nu vismaz precīzi paņemam punktu un jau laižam uz nākamo. Pārsvarā orientējamies jau pēc Alūksnes rajona kartes, kurā ir iekšā arī šī Igaunijas pierobeža.

Piebraucam pie 12kp - tas izrādās, ka ir pāri upei. Upes platums it kā nav īpaši liels - nu tāda tipiska Amata teiksim, bet nu ūdens ir daudz un izskatās dziļš. Ansis ar Normi iet skatīties, kā lai kur tiek pāri. Pa to laiku pienāk viens vietējais esti poiss no tuvējām mājām un es šim, protams, uzjautāju krieviski kā upei var tikt pāri. Šis laikam sapratis manu jautājumu, sāk man kaut ko igauniski pretī bērt. Es, protams, ka neko no tā nesajēdzu, un tad šis ar zīmēm man parāda, ka mazliet pa upi uz to pusi ir baļķis, par kuru tikai mazliet saslapinot kājas var tikt pāri. Ansis aiziet pēc punkta un nu jau ir atpakaļ un braucam uz nākamo.

Anna izskatās, ka pa to laiku mazliet atkal atpūtusies un atkal varam braukt. Secinu, ka līdz punktam diezgan patālu un ka nāksies apmēram 4km braukt pa lauku ceļu tieši pret vēju. Sāk pamazām krēslot, sāk arī pamazām līņāt. Atkal "uzsēdinu" Annu sev un Normim astē un lēnām laužam vēju. Beidzot esam līdz mežam tikuši un nu līdz punktam tāds bridiens pa stigu apmēram 2km garumā. Pats mēģinu arī pa stigu braukt, kamēr vēl var kaut ko redzēt, jo ne īpaši patīk stumties: drīz arī satumst tā kārtīgāk un arī esam pie punkta beidzot. Liels pārsteigums ir ieraudzīt tur tiesnesi, kurš viens pats atbraucis līdz šim meža vidum ar riteni un pat uguni nav uzkūris, stāv un salst: Atkal papļāpājam un sākam iet tālāk - vārdu tiešajā nozīmē, jo sākas atkal obligātais posms, kurš ir apmēram 7km garumā - pa stigu, tad pa bānīša uzbērumu, tad atkal pa ceļu.

Sākums līdz stigas galam ir pa tādu normālu džungli jāizlauž un tad jau aka gājiens pa stigu. Ejam pa stigu, atrodam slēpto KP, ejam tik tālāk. Jau riktīgi tumšs. Pa stigu jāaiziet līdz bānīša uzbērumam, kurš jau iepriekš bija šķērsots vienreiz un reāli bija vienkāršs ceļš. Tad nu ejam pa stigu, līdz tiešām ir tāds liels ceļš, kas izskatās tumsā arī pēc uzbēruma. Piemetu virzienu - nu apmēram jau ir, tad būs īstais. Domājam pa to braukt, bet nu tur tāds smiltis un dubļi, ka neko īpaši nesanāk. Atkal ejam. Mēģinu ko sazīmēt kartē kur esam, īpaši nekas nesanāk. Esam nogājuši jau divus kvartālus, kad saprotu, ka kaut kas nav riktīgi, jo kārtējais kvartāls beidzas ar lielu perpendikulāru ceļu. Ātri saprotu, ka esmu pārķēris stigas un esmu vienu par ātru uzskatījis par bānīti. Tiek pieņemts lēmums, ka jāiet ir atpakaļ un tad tālāk - to iesaka Anna, jo ejot pa taisno un neredzot kādu daļu no slēptās distances, varam pazaudēt arī kādu slēpto KP(tā arī beigās būtu bijis, ja nebūtu gājuši atpakaļ). Kļūda uz apmēram 40 minūtēm. Škrobe, protams, bet nu neko. Atpakaļ ejot redzam, ka viena komanda pāriet pāri stigai - tā ir Mona. Izdodas viņus ātri drīz noķert un līdz punktam atkal braucam vai nu stumjamiem kopā. Punktu ar visiem slēptajiem paņemam bez īpašām problēmām, ja neskaita to, ka pašu punktu nejauši ieraudzījām no ceļa pa kuru gājām.

Tālāk jau ceļš uz mājām. Esam ātri paņēmuši punktu un ātri pieņemu lēmumu, kā jāvirzās uz mājām. Palielinām tempu, jo gribas atrauties no Monas un pie robežas tikt pirmajiem. Pēc neliela laiciņa izbraucam uz asfalta un ātrums uzreiz ir cits. Monu aizmugurē vairs neredz un pie robežas tiešām esam pirmie. Vēl tikai neliela robežas procedūra un esam jau Latvijā. Tad vēl pāris km līdz mājām un brauciens ir galā! Esam finišējuši un tas arī ir galvenais! Gandarījums tiešām ir liels par padarīto.. esam pavadījuši distancē 16h 40min 13sek.

Pēc finiša

Ātri tiekam vaļā no slapjajām drēbēm, jo taga jau salst nenormāli. Un tad normālas vakariņas, kurās var izēsties pēc patikas.. ēdot sajūtas ir tik labas, ka labs viss tas, kas labi beidzas, un ka mums tas bija pa spēkam. Pavisam līdz galam tika sešas komandas. Tad nu vakars pagāja turpat tai ēstuvē tērzējot par distancē piedzīvoto ar citām komandām. Nogurums pamazām mācās virsū, acis lēnām sāk lipt ciet, jo nu kopējais spēks, kas tika patērēts visā distancē bija ļoti liels. Pa vidu vēl visam apbalvošana turpat..

P.S.

Kā jau sākumā teicu, tad viennozīmīgi gada labākā gonka uz velo. Kas par apvidu, kas par skatiem, kas par sniegu, kas par dubļiem, kas par piedzīvojumiem, kas par ... To visu tā nemaz īsti nevar izstāstīt, tas pašam ir jāpiedzīvo: Un protams, ka paldies organizatoriem par lieliski noorganizēto maču, kļūdīties jau katram gadās, bet nu kopējais viss bija vienkārši LABAIS!!!

P.P.S.

Gribas pateikti paldies visiem saviem komandas biedriem par to, ka viņi izturēja, nesalūza, nesita man pa seju tad, kad varbūt biju aizvedis viņus tur, kur nevajadzēja: Tāpat apbrīnoju savu velo, kurš ne uz brīdi neatteicās darboties, un lai arī kādi sūdi bija priekšā, tas darīja savu un pat distances beigās viss vēl bija vislabākajā kārtībā - par to jāpateicas Uldim no X-Sporta, kas man to verķi tādu sabūvēja, ta ka ja kas vajadzīgs no velo lietam, tad droši dodieties pie viņa...
atbalstītāji