OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka

Ar lietussargu uz Ungāriju jeb EČ 2002.

"Pamatīgi līst. Auksts, slapjš un riebīgs. Dzīvošana miklās un nemājīgās koka būdiņās. Uz WC un dušām jāiet fufaikās un ar lietussargiem. Bet noskaņojums labs." - tādi ir manā piezīmju grāmatiņā ieskribelētie pirmie Eiropas Čempionāta iespaidi.

Mūsu izlases dalībniekiem pievienojos pusceļā. Tieku izcelta no siltas Slovākijas viesnīcas gultas vismiegainākajā diennakts daļā. Siltās drēbes un guļammaisu atstāju līdzšinējiem ceļabiedriem, ar kuriem kopā izstaigāti Čehijas un Slovakijas meži un kalnu takas. Tobrīd nenojaušu, ka īstā salšana vēl tikai sāksies. Dodos taču uz saules zemi, Ungāriju!

23.09.2002. Pirmdiena

"Saules zeme"mūs sagaida ar pamatīgu lietu. Pie Budapeštas iekļūstam iespaidīgā sastrēgumā, zaudējam vairākas stundas laika. Sumegā ierodamies sagurušā, taču humorpilnā noskaņojumā. Abas ar Baibu nedaudz samiegojušās ejam kārtot reģistrēšanās formalitātes, kopīgiem spēkiem tiekam galā veiksmīgi, un mūsu pulciņš tiek nodots ungāru puiša Pītera gādībā. Viņš šajās dienās būs Sumegas pievārtes Mogyorosdomb kempingā dzīvojošo orientieristu atbalsts un padomdevējs. Pīters aizved mūs uz rezervētajām nakstmītnēm. Pirmajā brīdī tas šķiet kāds nejauks pārpratums, bet nē - neraugoties uz visai riebīgajiem klimatiskajiem apstākļiem tuvākās dienas mums nāksies pavadīt neapkurināmās koka mājelēs. Kaimiņos dzīvo lietuvieši. Turpat kempingā mitinās arī Bulgārijas, Ukrainas, Baltkrievijas un citu reiz uz komunismu soļojošo valstu sportisti. Pārējie apmetušies viesnīcās, arī daļa Igaunijas skrējēju, gan maksājot par to no savas kabatas.

23.09.2002 Busaa (27K) Lietus lāšu pavadīti dodamies uz pirmo treniņu. Atgriežoties kempingā prāts itin nemaz nenesas līst iekšā miklajos mājokļos. Kas to būtu domājis, ka pēc tālajā ceļā pavadītās diennakts nedaudz apnikušais "Ausekļa" autobusiņš šķitīs visjaukākā un siltākā uzturēšanās vieta. Vakarā ar patiesām skumjām pieminu savu ceļā uz Latviju esošo guļammaisu un mēģinu sev ieskaidrot, ka man ne drusciņ nesalst....

24.09.2002. Otrdiena

Rīts sākas ar brokastīm. Ak vai, sportistiem nepiemērotāku barību grūti atrast, ar lētu desu un baltmaizes bulkām piepildītu punci diez ko ātri vis nepaskriesi. Labi, ka ir vismaz "musļi"un jogurts, bet tā kā viss notiek pēc "kas pirmais brauc, tas pirmais maļ" principa, diez ko daudz mums vis netiek. Turpat tiekam pie savām pusdienu paciņām. Vairumā baltmaize, nedaudz desas, pa tomātam, ābolam, netrūkst pat plastmasas nazītis - ideāls komplekts klases ekskursijai, sainīšos trūkst tikai sausas zeķes un sērkociņi.

Joprojām līņā. Rodas doma nopirkt sildītājus, citādi iesnas un sāpoši kakli garantēti. Aktuāla ir drēbju žāvēšanas problēma.

Atkal treniņš. Šoreiz nesēžu malā un dodos iemēģināt soli Ungārijas mežos. Pamatīgie pauguri un mežrozītes man ir kas jauns. Pie tik saskrāpētām kājām nevar tikt pat Brantu biezokņos. Klusībā paslavēju sevi par iepriekšējā nedēļa pa kalniem staigājot uzkrāto rūdījumu, kas ļauj vismaz daļā pauguru uzrāpties visai veikli. Distanci piebeidzu lēni, bet godam. Nebūs viegli mūsējiem, nebūs. Šeit viss ir savādāk.

24.09.2002 Atklasana (41K) Turpina līņāt, kad dodamies uz sacensību atklāšanu skaistajā kūrortpilsētiņā Hevicā. Par prieku lielajiem cienījama vecuma atpūtnieku pūļiem palielā sportistu kolonna labu brīdi orķestra skaņu pavadīta maršē pa pilsētas ielām, līdz apstājas apjumtā laukumiņā, kas spriežot pēc visapkārt izvietotajiem apģērbu stendiem ikdienā ir kas līdzīgs tirdziņam. Oficiālajām runām seko vietējo pašdarbnieku priekšnesumi - netrūkst nedz īru dejas ungāru meiteņu izpildījumā, nedz sirsnīgs un patiess čardašs. Notiekošo filmē Eurosport. 24.09.2002 Atklasana-Eurosport (33K)

Vietējā veikalā nopērkam auzu pārslas un pienu nākāmā rīta brokastīm. Oficiāli piedāvātajai ēdmaņai vairs nav uzticības. Salīdzinājumā ar Latvijas visdažādāko putras paku pilnajiem plauktiem, Hevicas veikala apakšējā plauktā atrodam pavisam čābīga izskata auzu maišeļus, laikam putras viņiem nav cieņā.

Vakarā novērtēju preses centru. Cerības rakstīt regulāras reportāžas izgaist kā pērnie dūmi. Divi modemiem pieslēgtie portatīvie datori plašajam rakstošo cilvēku pulkam diez vai ļaus darīt ko vairāk par elementāras informācijas nosūtīšanu. Pie datora pavadāmais laiks ir stipri ierobežots, un arī tad tikai pēc pamatīgas cīņas par piekļūšanu tam.

Dodos līdzi Baibai uz komandu pārstāvju sapulci. Nopietns pasākums, nopietnas sejas un nopietnas sarunas. Neizpratni un jautrību telpā rada IOF kontroliera paziņojums, ka nākamās dienas vidējās distances kartes esot nedaudz neprecīzas, daži punkti neatrodoties aplīša centrā. Uz jautājumu, kāpēc gan tās nevar nomainīt pret precīzām, atbilde ir :"tāpēc, ka nav pret ko nomainīt". Kāds pasūdzas par aukstajām telpām (salstam ne tikai mēs, bet arī viesnīcās dzīvojošie) un to, ka tuvākajā apkārtnē izpirkti visi sildītāji. Sacensību "galva" pacietīgi skaidro, ka šādi klimatiskie apstākļi Ungārijai esot teju vai dabas stihija, ierastā gaisa temperatūra septembra beigās ir 20-25 grādi.

09.2002 Sveces (33K) Vēl tikai kopsapulce, un tad pie miega. Rīt viss sāksies pa īstam. Cenšamies piesildīt istabas ar svecēm.

25.09.2002. Trešdiena

Abas ar Baibu ceļamies jau pirms 6. Iesim vārīt putru. Īpaši ilgi vārāmās auzu pārslas uz "kājminamās"elektriskās plītiņas vārās tieši 50 minūtes. Ilgs un nopietns process. Kā par spīti šorīt arī brokastis ir salīdzinoši normālas. Lielāka desas šķirņu izvēle, bez tam šoreiz pa jogurta kārbiņai tiek katram gribētājam, nevis tikai pirmajiem ēdājiem. Tomēr putras katls tiek izleksēts un čakli vārītais paēdiens atzīts par gana gardu esam.

25.09.2002 Videja distance-Inga (27K) Šodien sacensības vidējā distancē, no rīta kvalifikācija. Pirmie dalībnieki jau dodas mežā, kad finiša rajonā vēl tiek naglotas norādes, vilktas marķejuma lentas un valda diezgan pamatīgs juceklis. Arī ar norādēm uz sacensību vietu pavisam bēdīgi. Nekas neliecina, ka šeit notiek Eiropas Čempionāts. Ik pa brīdim uzlīst. Finišā gaidu mūsējos ar siltu tēju un jautājumiem. Pēc sportistu teiktā distances bijušas sarežģītas, ar ātru orientēšanos un pinķerīgu reljefu. Aija K un Janis Z kļūdijušies jau uz pirmo KP. Aija S pieļāvusi neuzmanības kļūdu paskrienot garām punktam, bet Mārtiņam neliela kļūme ar virzienu liek zaudēt vairākas tik dārgās minūtes. Kļudījies ir vai ikviens un rezultātu tabula ir bezkaislīga - finālā ir tikusi tikai Inga. Brīvas stundas starp kvalifikācijas sacensībām un finālu izmantoju braucienam atpakaļ uz pilsētu, lai piekļūtu pie datora. Sportisti paliek turpat sacensību vietā. Tad arī top mani Čempionāta laikā pirmie un vienīgie komentāri diskusiju lapā.

Braucot atpakaļ uz mača vietu atgadās savdabīgs un nepatīkams piedzīvojums- autobuss atbrauc tieši 27 minūtes vēlāk kā paredzēts. Mani kaitina tikai ilgā nīkšana lietū, bet turpat ir arī virkne sportistu, kuriem tūliņ jābūt uz starta līnijas….Pirmais neiztur lietuviešu treneris, un savācis savā auto vēl pāris skandināvu orientieristus aiztraucas mača virzienā, neraugoties uz aizliegumu tur iebraukt ar savu transportu. Paredzetais autobuss vēl nerādās, un skrējēji cits pēc cita kāpj savos braucamajos. Nesteidzīgākie pacietīgi nīkst lietū. Sacensību centrā nonāku tad, kad liela daļa jau ir devušies distancē. Labi, ka mūsējiem šis gaidīšanas stress tika aiztaupīts. 25.09.2002 Videja distance-salstam (35K)

Par startu vidējā distancē stāsta Artis Ločmelis:"Mērķis dodoties uz šiem mačiem - noskriet savu spēju līmenī un sasniegt maksimāli labāko ko šajā brīdī varu. Samērot savu līmeni ar citiem un iegūt jaunu pieredzi. Absolūti apzinājos, ka mana iekļūšana jebkādas distances finālā būtu tikai veiksmīga apstākļu sakritība nevis loģisks gala iznākums.

Kvalifikācija. Cik riebīgi celties nezinkādosturrīta agrumos… Kā pēcāk izrādīsies šis ir bijis rīts ar visforšākajām brokastīm - Baibas un Ilzes sarūpētajām vietējām auzu pārslām. Vietējās pavāres piedāvā tikai "continental" desas n-variācijās. Pat tējas vietā dod uzsildītu sīrupūdeni. Rīts, kā jau varēja sagaidīt, slapjš un auksts. Savilkti tiek visi džemperīši ar auseklīšiem un piļījam uz startu. 25.09.2002 Videja distance Artis1 (35K)

Lai cik tas nebūtu dīvaini (man kā šāda līmeņa sacensību debitantam) nekādu pirmsstarta mandrāžu neizjūtu. Iesildoties izmantoju iesildīšanās karti, lai nostiprinātu sevī domu ka jamais apvidus man patīk un ir pats mīļākais. Patiesībā apvidus man tiešām patīk, cita lieta ir tā ka nejūtos pārliecināts par savu varēšanu. Noskaņojos pirmām kārtām negāzt podus, censties veikt distanci bez kļūdām un tad jau manīs…

Pirmais etaps pagarš, izvēlos vienkāršāko variantu, gan ar nelielu līkumu. Visām apakšgrupām pirmais punkts apmēram vienā rajonā un tāpēc pusceļu veicam kopā vienā minūtē startējušie. Ar izbrīnu secinu, ka mierīgi varu skriet tikpat ātri kā tie divi brekši un tas dod papildu pārliecību saviem spēkiem. Punktu paņemu labi. Otrais punkts no kalna lejā. Ātrumā precīzi neizlasu un paskrienu garām. Kļūda ~25-30sek. Trešais punkts izskatās sarežģīts un ceļu uz to veicu max uzmanīgi. Rūpīgi lasu karti un punktu paņemu precīzi. Ceļā uz ceturto viss O.K. līdz apmēram vidum, tad nenoprecizēju savu virzienu un uzskrienu uz aplama deguna. Kļūda attāluma ziņā nav neko liela, bet ilgi nespēju noorientēties un beigās sanāk kādas 90sek.

Atlikušajā distances daļā cenšos vairs nebūt tik stīvs un piekasīgi uzmanīgs pats pret sevi un … veicu precīzi - sava ātruma līmenī.

Savu sniegumu konkrētajā distancē vērtēju kā viduvēju un spējām neatbilstošu. Pārāk stingra bija pozīcija netaisīt kļūdas un pārak liels prieks ka neizjūtu pirmsstarta drudzi - likās potenciāli lielākais ienaidnieks mani neķer…

Pirms B fināla, savā prātā kalkulēju pielaistās kļūdas savā taktikā, un izsecinu ka vienkārši biju pārāk uzmanīgs, pārāk bailīgs. Cenšoties izbēgt no kļūdām iekritu otrā galējībā - pārlieka uzmanība, lēns temps vietās kur noteikti vajadzēja skriet ātrāk, nevajadzīga sīko orientieru meklēšana, kas nebija nepieciešama un kuru tā īsti arī nemaz nebija. Vēlāk, vakarā, analizējot splitus redzu ka pārāk daudz zaudēts līderiem arī uz it kā labi paņemtajiem 1.-o un 3.-o KP - pārliekas detaļu analizēšanas sekas.

Laika apstāklis paliek bez izmaiņām. Pie tējas glāzes var sasildīt rokas (cimdi pēc vakardienas treniņa slapji), bet ne rumpi. Mēs saguļamies uz līdzpaņemtajiem matracīšiem organizatoru piedavātajās teltīs un mēģinām saglabāt kjermenja siltumu. Tieku gulēt starp Mārtiņu un Jāni Z., kas ir visnotaļ patīkami (silti). : Neesmu bijis skautos, bet pasākums stipri vien atgādina skautu nometni. Labi ka līdz zābaki. Nākamreiz būšu gudrāks un paņemšu līdz arī kārtīgu fufaiku.

25.09.2002 Videja distance-Artis (44K) Fināls. Iesildoties cenšos ņemt vērā rīta mačā iegūtās atziņas un labāk (precīzāk) noskaņoties savai darbībai mežā.

Nekā daudz par pašu distanci piebilstama nav. Uz 1.KP pārliecinos, cik svarīgi ir rūpīgi lasīt horizontāles un neskriet ne par augstu ne par zemu. Sanāk 10-15sek. kļūda. Tālāk iet aplam labi, vienīgi tuvāk beigām vidēji garā etapā paņemu drusku nepareizu virzienu un nākas uzskriet vienā liekā kalnā. Priekšpēdējam punktam sajūsmina leģenda - ierakums. Nevis gals vai līkums, bet ierakums. Man tas atkal ir kas jauns. It sevišķi ņemot vērā organizatoru teikto par KP nobīdēm kartēs… :

Savu sniegumu B finālā vērtēju kā normālu un spējām atbilstošu. Izdevās noskriet bez lielām kļūdām. Nebūtu paņēmis to lieko kalnu varētu teikt labi. Pārsteidz, ka esmu otrs labākais komandā, jo Latvijā tik augstu parasti neesmu. Kaut arī tas ir tikai B fināls, zināms gandarījums ir.

Par apvidu. Man patika. Kā dienvidzemēs neskrējušam pirmās asociācijas bija - pasaku mežs. Klajš lapu koku mežs. Ciets pamats. Vietām krūmu un aveņu vietā - rozes. Interesants, labi izzīmēts. Kad "iecirtos" - bija prieks skriet. Katrā ziņā vidējās distances un stafetes apvidus likās daudz interesantāks par pēcāk klasikā skrieto."

Joprojām līst. Par spīti tam un ne pārāk spīdošajiem rezultātiem cenšamies saglabāt možu garu, tas arī izdodas. Kārtējo reizi pabrīnos, kas gan tik dažādo vecumu un raksturu cilvēkiem palīdz tik lieliski saprasties. Jebkura ķibele tiek uztverta ar neizsīkstošu humoru.

Vakarā kā jau ierasts - komandu vadītāju sapulce, komandas sanākšana…pa starpām pamanos iešmaukt preses centrā un uzrakstīt minimālo tekstiņu mēdijiem. Man kā uzticīgai Latvijas izlases līdzjutējai nav viegli sev atzīt, ka tā īsti nemaz nav par ko rakstīt. Vismaz ja runa iet par rezultātiem.

Rīt stafete. Latvijas komandas un līdzjutēju lielākās cerības uz labiem rezultātiem

24.09.2002. Otrdiena

26.09.2002. Ceturtdiena. 26.09.2002 Stafete-starts (53K) Stafetes dienas rītā beidzot lietus ir pierimis. Auksts gan.

Pirmie startē vīri. Kā parasti, jau labu brīdi pirms starta signala mana sirds sāk mest kūleņus, spriedze un satraukums pieaug ģeometriskā progresijā. Mūsu puišiem pirmos etapus skrien Ģirts L un Jānis K. Jūtu ka būs…būs vai nu pavisam labi, vai pavisam slikti. Pasaku to arī Baibai. Distancē aiziet meitenes. Pēc pirmā radiopunkta Aijas S. vārds tiek nosaukts kopā ar līderēm. Cerības ir! Taču skatītāju punktā Aija ir nedaudz atpalikusi, pavisam nedaudz. Ar puišiem ir bēdīgāk, kļūst skaidrs, ka labu vietu izcīnīt būs ļoti, ļoti grūti. Knapi spēju valdīt asaras un slēpju acis aiz saulesbrillēm. Vēlāk Ģirts stāsta, ka aizskrējis garām punktam…Braši turas Lietuvas meitenes. Uzmundrinām gan viņas, gan Igaunijas skrējējus. Viņi savukārt nekaunas atbalstīt mūsējos. Žēl, ka latviešiem tā arī nesanāca vismaz atkārtot pagājušā gada pasaules čempionāta panākumu, bet par Lietuvas dāmām gan patiess prieks. Mūsu meitenes 26.vietā. Puišiem 25. un 30. vietas.

25.09.2002 Videja distance-AijaS (50K) Aija Skrastiņa par savu startu stafetē:"Skrēju pirmo etapu. Par etapu kārtību - es, Aija K. un Inga - nekādu domstarpību nebija, jo šis variants šķita optimālais. Super, jo man pirmie etapi patīk un šķiet, ka arī padodas vislabāk.

Tā kā starts atradās turpat, kur vidējās distances finišs, tad apvidus jau bija pazīstams un nekādus pārsteigumus negaidīju - tīrs mežs ar ļoti labu skrienamību un palielām, taču sarežģītām reljefa formām. Kāpums arī tika solīts nekāds mazais - 6,2 km un 300m.

Neliela patīkama pirmsstarta kņudoņa vēderā...starts. Savu vietu jau nākas izcīnīt koridorā līdz K punktam, kur neiztiek bez grūstīšanās un mazas elkoņu izvēzēšanas. Savu pirmo KP paņemu pirmā, tūlīt aiz manis arī SUI-1 pirmais etaps Brigitte Wolf. Skrienu reizē ar viņu uz otro KP, pa ceļam pievienojas vēl bariņš, kam bija cits pirmais farsta punkts. Netālu pirms sava 2KP ieskrienu citā farstā, kas ir tieši pa ceļam, lielākā daļa paņem šo punktu, taču mans vēl ir mazliet uz priekšu un, kā izrādās, tad arī šveicietei ir tas pats kontrolpunkts. Atkal atzīmējamies gandrīz reizē. Nākošais etaps ir visām vienāds - tikai kalnā augšā, kas skrējēju rindu mazliet paretina. Arī es redzu, ka šveiciete attālinās, taču tik ātri kā viņai man kalnā vienkārši "nevelk". Vēlāk rezultātos skatos, ka šajā etapā zaudēju viņai pus minūti tikai uz ātrumu pret kalnu...4.KP - atkal mazliet kalnā un tad jātrāpa uz īstā deguna un jāskrien lejā. Neizlasu kārtīgi karti un kopā ar baru noskrienu no deguna lejā, kur atrodas KP, bet diemžēl ne manējais. Apskatos kārtīgāk kartē - mans punkts atrodas vēl uz priekšu un turklāt deguna augšā. Bāc. Kamēr aizskrienu uz savējo zaudēju kādu minūti un bars jau ir prom. Tā pilnīgā vienatnē, bet bez kļūdām veicu nākošos 2 etapus un atkal noķeru vairākas skrējējas. Taču uz 9.KP atkal kļūdos apmēram minūti un skatītāju punktā esmu viena. Pēc tam jau atlicis pavisam nedaudz, kļūdu nav, atkal noķeru tās pašas sportistes ko iepriekš un finišēju reizē ar Ungārijas pirmo komandu. Finišēju piecpadsmitā ar rezultātu 41.37, pirmā kā izrādas ir finišējusi lietuviete, kurai zaudēju 4 minūtes un otrā šveiciete. Secinājumi - apmēram 2 minūtes zaudēju kļūdās, pārējās 2 uz ātrumu galvenokārt pret kalnu."

Ģirts Liniņš:" Raxtu jau Rīgā. 08. oktobrī. Ikdienas un darba rūpes jau ir pārņēmušas tās sajūtas, kas bija tad - 26. septembrī. Kopumā sajūta no TĀ ir palikusi - nu tāda, nekāda. Ne par iegūto vietu, jo tā bija puslīdz mūsu patreizējā, cik par savu veikumu. 25.09.2002 Videja distance-Girts (42K)

Un tā. Rīts priecē ar to, ka vismaz nelīst. Neko citu jau vēlēties nevar, jo tepat blakus Austrijā jau sniegot. Savelku visu iespējamo mugurā un braucu autobusā uz startu. Man 1. etaps. Komandas sadalījām jau aizvakar. 1. - es, Osis, Mārtiņš, 2. - Jānis K., Artis, Jānis Z. Apvidu sola kā iepriekšējās dienās. Tātad, kājas aiz ausīm un tik maukt. Kāpums arī tāds - OK. Garums - 9 km. Nedaudz mandrāžas. Sākumā startē dāmas. No mūsējām Aija S. Lai veicas.

Uz starta daudz komandu. Kādas 50 jau noteikti. Jāmin, ka Pasules kausos no valsts var skriet 2 komandas. Kādu rezultātu ceru sasniegt finišā? Par to nedomāju. Galvenais, labi noskriet priekš sevis. Nesataisīt kļūdas. Vai fiziskais pietiks izvilkt līdzi kalnos? Tad redzēs. Nejūtos slikti, bet to, ka daudz zaudēju līderiem fiziskajā, nav nekāds noslēpums. Tātad, vienīgais ko varu izdarīt - noskriet tīri. Ko tas dos? Tad redzēs.

Starts. Līdz KP krietns klucis, bet man tas nav jaunums. Nav problēmu paņemt sprintu. Distance: nu jā tas pats, kas vidējā distancē. Jāurbj. To arī daru. Redzu, ka Lakanens aizplēš jau no starta un atraujās. Pārējie tepat kautkur blakus.

Uz 6. punktu laikam farsts. Cilvēki, kas man priekšā uzplēš kalnā. Man tā kā vajadzētu apliekt kalnu. Ahā - Svajūns tepat pa priekšu vālē. Aiz muguras Tarvo. Baltiešu farsts :.

Uz 8. jāskrien apkārt gravai. Liekas, ka citi ņems pa taisno. Gravas galā tomēr atkal uzrodas tauta. Skrienot pa kalna augšu jūtu, ka šis būs farsta KP. Izlasu visu un viens paņemu KP. Ko nu? Pa taku labais variants? Taisni, vai apliekt kalnu? Es apliekšu. Priekšā neviena nav. Jūtu kādu ais muguras. Uz ceļa pie dzirdināšanas KP no kreisās puses pieskrien bariņš skrējēju. Tie ņēmuši kalnu pa taisno. To skaitā Omdāls, poļi, kāds zviedrs .... solīda kompānija. Velku kalnā. Uzrodas Tarvo. Veiksmīgi paņemam savu farstu. Jau kuro reizi Marko Lauenšteins (Šveice, juniors) apstājas un kautko štuko. Izmetu muļķīgu luņķi uz KP. Jā, es nedrīkstu atļauties pat tādu greznību. Citi var stāvēt un par pamanīties paganīties 9.

Tuvojoties skatītāju KP dzirdu Signes tauri. Tas silda sirdi. Laikam skrienu pareizi. Pieplīsis jau esmu, bet vairs nekas daudz nav palicis. Visi kalni aiz muguras. Skatītājos zaudēju līderiem - somiem ~ 2 min, bet esmu kāds ~ 25. Visi skrien vienā garā virknē.

25.09.2002 Videja distance-Girts1 (22K) Diezgan elementārs 17. KP. Ja būtu bijis pārliecināts, ka esmu īstajā vietā, tad arī nebūtu paskrējis tam garām, bet tā iznāca. Noskrēju punktam garām kādus 5 m. Tas bija aiz krūma. Pietam pa to krūma pusi noskrēja vairāki skrējēji neapstājoties (tas nebija viņu farsts). Kad sapratu, ka kaut kas nav, griezos atpakaļ, paliku pilnīgi viens. Kļūda prasīja ~ 1,5 min, bet finišā tiem, ar ko biju kopā zaudēju jau 3 min.

Es vienmēr distances pēdējos KP ņemu ļoti uzmanīgi, samazinot ātrumu, lai nesataisītu kļūdu uz noguruma rēķina. Šeit to nevarēju atļauties. Riskēju. Kļūdījos.

Sajūta stulba. Skaidrs, ka nekādus brīnumus nepaveiks arī Osis un Mārtiņš. Mārtiņš noskrien ar pieklājīgu rezultātu. Malacis. Pat, ja tā būtu noskrējuši mēs visi - vieta būtu tikai nedaudz augstāka.

Pēc 2. etapa mūsu otrā komanda vēl pavisam nedaudz mums zaudē. Jāsaka, ka Artis godam nostartēja savos pirmajos lielajos starptautiskajos mačos. Ņemot vērā, ka viņš ir nopietni sācis trenēties tikai pirms 3 gadiem, apsveicami.

Somi kā sāka līderēt no pirmā etapa, tā arī pabeidza. Vakar vidējā distancē, neviens netika pat desmitniekā...

Iepriekšējā Eiropas čempī Latvija (Jānis O, Osis, Jānis K) ieguva 8. vietu. Pērn Pasaules čempī 10. Tātad varam. Tomēr jāatzīst, ka labu vietu varam iegūt uz sāncenšu kļūdu rēķina un pie nosacījuma, ka mēs skrienam ļoti labi. "

Pēc mača preses centrā veiksmīgi izkaroju vietu pie datora, dzelžaini cenšoties norobežoties no spriedzes pilnās atmosfēras un rakstīt gribošo, galvenokārt Skandināvijas vīreļu pulkiem. Izdaru savu darbu, un kopā ar pārejiem dodos ekskursijā uz Sumegas pili. Tā tiešām ir fantastiska!

Neliels pārpratums rodas mēģinot nokļūt atpakaļ kempingā. Neesam sarunājuši konkrētu sastapšanās vietu un konkrētu laiku, un abi Jāņi ar visu busu ir aizbraukuši uz kempingu bez lielas daļas savu komandas biedru. Mērojam ceļu līdz kempingam ar kājām. 15 minūtēs esam galā, pa ceļam izprātojot visdažādākos soda mērus abiem nerātneļiem.

09.2002 Drebju zavesana (37K) Lietus ir nedaudz mitējies un nometnes dzeloņdrāšu žogu vai visā garumā rotā vēsajā vējā žūstošie visdažādāko valstu izlašu formas tērpi.

Vakarā pils pakāje notiek sportistiem veltīti Bruņinieku cīņu paraugdemonstrējumi. Lielākā daļa komandas aizbrauc uz turieni, bet es, Ģirts un Artis dod priekšroku vienkāršai nekā nedarīšanai. Pils piekājē ierodamies tieši uz apbalvošanu. Zelta medaļu ieguvēji tiek iecelti Sumegas pils bruņinieku kārtā. Izskan uzvarētāju valstu himnas. Pēc vidējās distances zelta medaļnieka, Krievijas sportista Mihaila Mamļejeva apbalvošanas jau neviļus ievelkam elpu, lai zem deguna vilktu līdzi skolas gados iemācīto "par brīvu un varenu reeepubliksaimi….", kad atskan pavisam kas cits - sensenā un īstenā Krievijas himna. Esmu nedaudz izbrīnīta - vai lielā kaimiņvalsts atkal savu himnu nomainījusi? Vai arī Krievijas sportisti ne to CD līdzi paķēruši?

26.09.2002 Bankets-bruninieku parade (28K) Vakara turpinājumā bankets pils pagrabos! Viduslaiku mūzikas pavadībā un attiecīgā laikmeta tērptos uzposta personāla sagaidīti ieņemam savas vietas zem milzīgajām pazemes velvēm. Koka galdi, māla krūkas, tauku bļodiņa uz galda, mums neatpazīstamu un vakara gaitā tā arī neatšifrētu putnu kājas, viss bez nažiem un dakšiņām…jā pie šīs daļas ungāri ir īpaši piedomājuši. Pēc maltītes dejas. Jau atskanot pirmajām deju ritmu taktīm placis ir pilns ar dancotājiem, visi juku jukām, vairs nav ne cīņas, ne konkurences, nav svarīgi no kurienes esi un cik ātrs esi. Visi lec draudzīgā virpulī. Kā gan tiem orientieristiem pietiek spēka?

27.09.2002. Piektdiena

27.09.2002 Ezers (37K) Šodien brīvdiena. Sastādam dienas plānu un dodamies uz treniņu. Apvidus tāds, kāds būšot sprinta distancē. Nedaudz savāds šķiet organizatoru domu gājiens dienu pirms sprinta, kas notiks 5 000 kartēs sarīkot paskraidīšanu 15 000 kartēs. Arī es dodos nelielā skrējienā. Nedaudz līst. Tas pamatīgi apgrūtina pārvietošanos pa milzīgajiem, šoreiz bezmežu pauguriem, klintīm un akmeņiem. Kājas slīd, nedaudz neuzmanības un tas var beigties ar traumu. Bet interesanti.

Sacensību bukletā izlasām, ka netālajā Kezstheley pilsētiņā Balatona krastā notiek ražas un vīna svētki. Svētkus tā arī neatrodam, bet pastaiga pa skaisto pilsētu ir gana jauka arī bez tiem.

Tālākajos plānos ir pelde Hevicas termālajā ezerā. Dabiskā udenskrātuve pat ziemas aukstumā peldēt gribētājiem ļauj paplunčāties aptuveni 30 grādus siltā ūdenī. Apkārtne un peldmāja mudžēt mudž no cienījama vecuma atpūtniekiem. Ezera ūdenim esot spēcīgas dziednieciskas īpašības pret visdažādākajām kaitēm. Peldrinķiem nodrošināto dāmu un kungu vidū mūsu, un vēlāk atbraukušie citu valstu sportisti ar savu spēku, sparu un jaunību izskatās teju vai nepieklājīgi.

Vakars kā jau ierasts. Sapulce. Otra sapulce. Tēja un gulta. Rīt sprints.

28.09.2002. Sestdiena

28.09.2002 Sprinta apvidus (23K) Rīts sākas ar lietu, pamatīgu vēju un pamatīgām iesnām. Savelku mugurā vai visu līdzpaņemto garderobi un tuntulīgam, šņākuļojošam sīpolam līdzīga braucu uz sprinta vietu. Apvidus paugurains, akmeņains, bez kokiem. Vējš zēģelē kā traks. Salst…Dzeru vienu tēju pēc otras, mēģinu kaut ko fotogrāfēt, bet lietus dēļ diez kas nesanāk. Šoreiz finālā tiek Inga un Jānis Z. Ģirts L un Osis nestartē - taupa spēkus garajai distancei.

Pēc kvalifkācijas braucam uz kempingu. Dušās tiek saklausītas baumas, ka pērnā gada sprinta superzvaigzne Pasi Ikonens, kurš skrēja vienā hītā ar Jāni Z., bet finālā neiekļuva, ir iesniedzis protestu par nekorekti novietotu KP un nepareizām leģendām. Vēlāk oficiāli tika paziņots, ka protests nav pieņemts. Punkta novietojuma kļuda bijusi aptuveni 4 m, bet redzamība 20-30 m…

Sprinta fināls. Jancim pirmā starta minūte. Uzkāpjam skatītāju kalnā, no kura var redzēt vai visu sacensību teritoriju. Ar saucieniem uzmundrinam Jāni, pamanām, ka aiz viņa startējošie orientieristi nez kāpēc punktus meklē ne tur kur viņš… Skumji, bet Jancis ir pieļāvis pamatīgu kļūdu, un rezultātā paliek piecdesmitais….Inga - 44ā. Vai tas ir labi vai slikti? It kā nav nemaz tik bēdīgi būt piecdesmitajam ātrākajam visā Eiropā, bet vienmēr gribas vairāk…

Par sprinta sacensībām stāsta Jānis Zamovskis: "28. septembris bija parasta diena, kura ne ar ko neatšķīrās no pārējām Eiropas čempionātā - bija tikpat Ungārijai neraksturīgi auksts laiks, turklāt ik pa brīdim smidzināja pretīgs lietus un pūta stiprs vējš.

25.09.2002 Videja distance-JanisZ (33K) No rīta pamostoties aukstajā koka būdā bija jāpieliek maksimālā piepūle, lai izlīstu ārā no migas, kas bija labi iesildīta un kuru tā vienkārši negribējās pamest. Man starts bija paredzēts 9.32, un, pamostoties ap septiņiem nemaz nevarēja ieturēt kārtīgas brokastis, tāpēc tikai mazliet uzknābāju. Pavisam drīz izbraucām uz sacensību centru. Bija jūtams tāds neliels nogurums, taču, kad sāku sildīties, tas uzreiz kaut kur pazuda. Baigi negribējās kāpt ārā no busa, taču tā stunda bija situsi. Ja nebūtu bijusi cepure un cimdi līdzi, būtu daudz nepatīkamāk.

Iesildīšanas karte bija piezīmju lapiņas lielumā, tomēr tas man netraucēja atrast visus KP. Sajūta turot rokā 1: 5000 mēroga lapiņu, kuras dominējošā krāsa bija dzeltenā, bija diezgan jocīga, pie sevis nodomāju, ko gan es iesākšu ar A3 formāta karti. Jāpiezīmē, ka iesildīšanās karte nebija no neburzīgā un ūdens izturīgā papīra, laikam jau organizatori to bija labi izrēķinājuši, jo jau dažas minūtes pēc starta pārvietojamās tualetēs izbeidzās tualetes papīrs.

Cik labi, ka Latvijas izlases iesildīšanās tērps ir tik silts un patīkams, bet bija ļoti grūti šķirties no tā īsi pirms starta. Starta koridors šoreiz nebija garš, un tā tieši 4 minūtes man mugurā pūta stindzinošs vējš. Jūhū beidzot pienāca ilgi gaidītais starta brīdis, un ātri vien saņēmu savu palagu - no pirmā acu uzmetiena nospriedu, ka nu tik jautrība sāksies. Uzliku virzienu uz 1. un aidā uz priekšu, skatos lūk deguns, pa to noiešu zemāk un punkts būs, tā nu skrienu, bet šis maita ielīdis kaut kādā bedrē, nē, pēc leģendas manējais, vieta arī atbilst, tikai ieloka gan nav. Labi, ka paņēmu pirmo normāli, vēl 6 tādi priekšā. 2. un 3. problēmas nesagādāja, uz 2. vajadzēja pasekot līdzi ielokiem, un viss bija kārtībā. Uz 4. skrienu jau drošāk, izskrienu lielajā ielokā un redzu trīs dažādi KP mani aicina nākt tuvāk, bet es tik maucu taisni, skatos viens tieši pretī, bet tas taču nav mans - manējam jābūt mazliet tālāk un ielokā nevis ierakumā, paskrienu garām, bet neviena cita nav. Pasprūk slikts vārdiņš un metos atpakaļ, taču dārgās sekundes ir zaudētas. Tagad tikai jāmauc. 5. jāņem taisni pierē, uz 6. eju azimutā, piesienos pie tanku pieturām, un ielidoju savā KP, skatos blakus vēl svešais stāv. Pēdējais jau redzams, tikai jāskrien , vēl finišs pret kalnu, labi, viss pagaidām beidzies.

Paskatos, kuru grupu skrēju. Pašlaik sanāk 9. vieta, bet finišējusi tikai puse. Mazs prieciņš, taču vēl mazliet jāpagaida. Tad paziņo, ka kvalificēties neviens vairs nevar, un, skat, man 17. vieta. Super optimāli-minimālais uzdevums izpildīts. Uzreiz dodamies uz savām būdām, lai nevajadzētu salt tajā atklātajā vietā. Visi draudzīgi ieēd baltmaizi, un es eju uz brītiņu pasnaust, daudz ne - tā mazliet (jūtos noguris, smaga distance aiz muguras, vēl smagāka tikai priekšā) . Nuja Inga arī tika A finālā, bet pārējie staigā apkārt mazliet skumīgi.

Pamodos un no noguruma vairs ne vēsts, viss tiek kontrolēts, jābrauc laicīgi uz startu, jo man noteikti būs viena no pirmajām minūtēm, patiešām, iedevuši man pašu pirmo. Patīkami, protams, ka komentētājs tavu vārdu vairākas reizes atkārto un pie reizes valsti, ko tu pārstāvi. Man jau gribētos, ka tas notiktu arī pēc finiša, tomēr šoreiz nesanāca. To, ka distance būs labi pārredzama zināju, taču tikai tad, kad vēlāk uzkāpu kalnā augšā sapratu, ka skatīties bija gandrīz tikpat interesanti kā skriet.

Starta koridors bija garāks, un nevajadzēja minūtes līdz startam pavadīt stāvot, tieši otrādi nācās mazliet paskriet. Stāvu startā, stresa nav, pretī stāv fotogrāfs, bet smaidīt negribas, labāk parādīšu mēli. Paķeru karti un dodos pa marķējumu uz K punktu. Šoreiz formāts A4; paskatos leģendu un droši skrienu uz priekšu, baigi akmeņains sākums, labi, ka man potītes notītas. Apskrienu ieloku, un esmu jau distancē, viss pārējais ir nesvarīgs, dzirdu vēl kaut kādas dīvainas skaņas un bļāvienus, tomēr drīz nedzirdu arī tos. Eju precīzi pa līniju, jā, KP spīd, bet vai tas ir mans? Pārbaudu vēlreiz virzienu, sakrīt un maucu taisni virsū. Tālumā redzu 10., pagaidām to vēl neņemšu, eju azimutā, pārskrienu takai, jābūt ierakumam, taču tā nav, tātad esmu pa augstu, nekas iešu un nu tik būs. Izskrienu cauri zaļajam, punktam jābūt bet viņa nav. Ko nu lai dara? Esmu par tuvu (varbūt nebiju vēl iebraucis tai mērogā, drīzāk nepiefiksēju precīzi, kur biju pirms tam) un tik sāku skriet. Kā man stāstīja, biju aizskrējis ļoti tālu, pēc tam man kartē pārējie visu forši uzzīmēja. Tomēr KP atradu bez citu palīdzības, nākot no pretējās puses. Skraidot pa to degunu atradu vairākus svešus KP, žēl, ka par to nekādus bonusus nedod. 3. un 4. paņēmu precīzi, biju mazliet dusmīgs uz sevi, jo jāskrien vēl bija tik daudz, bet man laikam vairs nekas neizšķīrās. Skrienot uz 5., pamanīju Lietuvas neilona augšiņu, tā kaut kur pārliecinoši skrēja, bet tad pazuda pavisam. Jā, 8. arī tāds interesants punkts, leģendā viss skaidrs - pārliecinošs ieloks, bet dabā čiks vien ir (ieloks tur noteikti nebija). Uz 9. tāda forša lauzta līnija, tā arī skrēju, jo caur 2. negribējās iet cauri. Padevās foršs variants uz pēdējo - skatos kartē, nē, kalnā augšā neskriešu, mani atbalstītāji jau gan sapriecājās, bet es tikai mazliet gribēju uzskriet un tad apskriet to kalnu. Mazliet pacēlos un, skrienot taisni uz priekšu, ātri vien nolaidos, virzienu ieturēju diezgan labi, tomēr biju iecerējis to pavisam savādāk. Skatos kalns priekšā, un pēdējais jau arī turpat.

28.09.2002 Sprints-skatitaju punkts (40K) Pēc finiša jutos dīvaini, mazliet dusmīgs un reizē arī domīgs, jo sanāca ļoti interesants skrējiens. Pārģērbos un kāpu kalnā paskatīties, kā veiksies sievietēm. Jāteic, bija interesanti skatīties, kā viņas skraida un meklē tos punktus, no augšas viss izskatījās tik vienkārši, tomēr es atcerējos savus piedzīvojumus, un smiekli vairs nenāca.

Vakariņās beidzot bija kaut kas labs, laikam zilais kordons, īsti neatceros, bet nu jau sākām pierast pie ungāru virtuves specifikas. Pārrunājām dienas notikumus un nākamās dienas informāciju. Kārtējo reizi sapulce nenotika mūsu istabiņā, kurā mitinājās vēl Mārtiņš un Jānis un pret ko mēs arī iebildām, jo istabiņā, kurā notika sanākšna pēc tam bija krietni siltāka nekā pārējās, tas bija nozīmīgākais vakara iebildums, kas tika pilnībā ignorēts. Tomēr es par to nedusmojos, jo šī diena bija pati interesantākā Eiropas čempionātā (nu varbūt bankets bija tikpat interesants :)."

29.09.2002. Svētdiena

Garās distances kvalifikācija. Pēdējā cerība uz labiem rezultātiem. Mūsējiem IR jātiek finālā. Abi ar Kristapu nedaudz satraukti gaidām Latvijas orientieristus finišā. Pirmais atskrien Mārtiņš, tad abas Aijas, ar ērķšķu saplēstām kājām…viņi, tāpat kā vēlāk finišējošie finālā nav tikuši. Paliek cerības uz Jāni Z un Ģirtu, kuri startē beigu galā. Brīdī, kad finišā vajadzētu parādīties Ģirtam skaitam minūtes, sekundes, laika paliek arvien mazāk, bet prāts atsakās pieņemt skumjo patiesību, ka nebūs….nebūs mūsējo garās distances finālā. Ģirtam līdz tam pietrūkst pavisam nedaudz. Rezultāti ir ļoti blīvi, aiz borta paliek arī vācu labākais skrējējs Ingo Horsts, soms Janne Salmi, vidējās distances zelta vīrs Mihails Mamļejevs un virkne citu pasaules Top skrējēju. Šoreiz finālā netiek arī mūsu ātrākā meitene Inga, nejaukais laiks skāris arī viņu, veselības problēmu dēļ Ingai neizdodas nostartēt tik labi kā gaidīts. Atkal slēpju asaras aiz saulesbrillēm. Kada Ungarijas izlases meitene pienak klat un vēlas iemainīt savu tērpu pret Latvijas formu.

2002.09.25 JanisK (31K) Par garās distances kvalifikāciju stāsta Jānis Krūmiņš:"Vispārīgi par EČ. Personīgi es ļoti izjutu, ka zaudēju skrienot kalnup. Tomēr to es centos kompensēt skrienot ātrāk no kalna lejup (rezultāts summāri ir praktiski vienāds. Par to pārliecinājos stafetes 1-ā etapā). Nebija tā, ka pēdējās dienās izjutu kādu palielinātu fizisku nogurumu, kas nozīmēja, ka fiziskā kondīcija bija OK (ņemot vērā apstākļus kādos trenējos), un arī atjaunošanās bija OK. Tehniski esmu apmierināts tikai ar sprinta kvalifikāciju un garās distances B finālu. Pārējās distancēs bija pārāk daudz kļūdu. Rūpīgi tās izanalizēju, un centos nākošajās dienās tās vairs nepielaist. Tagad īsumā mans skatījums un veikums EČ garās distances kvalifikācijā un finālā.

Garās distances kvalifikācija. Braucot uz startu gar ceļu apvidus izskatījās diezgan zaļš un ērkšķains. Tad atcerējos, ka apvidus aprakstā bija rakstīts, ka ielejās sastopami ērkšķi, bet kalnu virsotnes ir ir ar labu redzamību un skrienamību. Pirms starta ejot uz tualeti mani sagaida vilšanās, jo atkal nav tualetes papīrs. Tā pat man bija arī vidējās distances un sprinta kvalifikācijā, kad startēju vairāk uz beigām. Šoreiz tualetes papīra vietā izmantoju starta protokolus, kas tika izdalīti katrai valstij.

50 minūtes pirms starta sāku "teipot" kājas un ģērbties sporta tērpā. 30 minūtes pirms starta dodos savā tradicionālajā iesildīšanās rituālā. Pirms starta padzeros 2 mutītes ūdens un dodos mežā. Starts. Uz 1KP sākumā mazliet jāuzskrien kalnā, ko daru mierīgi, atšķirībā no poļa, kuram ir tā pati starta minūte (bet cita distance). 1KP paņemu labi, un tas dod pārliecību turpmākajai distancei. Uz 2KP 20 sek. Kļūda, jo skrienot lejā no kalna novirzījos mazliet pa labi. 3KP paņemu labi, piesienoties pie stigas gala. Uz 4KP jāliec apkārt kalnam, jāpārlec sedliem un kalnā augšā. Skrienu gar kalnu, ielecu sedlos, baigie ērkšķi, pag, tādiem nevajadzēja būt. Paskatos kartē un redzu, ka ērkšķi ir sedlos pa kreisi. Piemetu virzienu, patiešām esmu "parāvis" pa kreisi. Koriģēju virzienu, uzskrienu kalnā un paņemu KP. 5KP paņemu viegli no taciņas, uz 6KP skrienu gar kori un turu augstumu. 7KP izskatās viltīgs. Izvēlos to ņemt no labās puses, neatstrādājot lieku kāpumu, ka ir variantā pa taisni. Iecerēto izdodas labi realizēt un es "ieslīdu" 7KP kā to biju paredzējis. Uz 8KP jāskrien pa kalna kori un pareizajā vietā jānolaižas lejās. Galvenais nesajukt taciņu mudžeklī. Pie tā arī īpaši piedomāju, un ja rodas šaubas, tad apstājos, piemetu virzienu un pārliecinos, kura ir īstā taciņa. Šī uzmanība atmaksājās, jo dzirdēju, ka daži bija arī aizskrējuši pa nepareizām taciņām. 8KP paņemu labi. Uz 9KP jātur virziens un jāskrien no kalna lejā. Tas man patīk un KP arī paņemu uzreiz. Ejot uz 10KP novirzos mazliet pa kreisi un mazliet pameklēju KP mazliet zemāk paralēlā situācijā (kļūda 1 minūte). Tad attopos un eju meklēt KP augstāk. Tur ieraugu, ka no KP rajona ārā skrien Artis, kurš startēja 6 min. pirms manis.

25.09.2002 Videja distance-JanisK (31K) Drošības pēc paprasu vai tur ir KP Nr. 168, un Artis to apstiprina. Pie 11KP gandrīz jau esmu noķēris Arti, un saprotu, ka mums ir viens distances variants. Ejot uz 12KP es ātrāk "izlecu" ārā uz taciņas un rezultātā atrodos Artim priekšā. 12KP paņemu labi. Pa ceļam uz 13KP Artis kaut kur pazūd. Mazliet pirms KP manu ceļu šķērso Oskars (skrien uz 7KP). Viņš mani neredz un es viņam arī netraucēju orientēties. Pēc 13KP "nobirstu" uz ceļa, kur padzeros. Atskatos, Arti neredzu, jāskrien vien tālāk vienam pašam. Ejot ārā no 14KP pretī skrien Artis, bet viņu negaidu, jo mums starpā ir kādas 30 sekundes, bet lai tiktu finālā varbūt būs svarīga katra sekunde. Etapā uz 15KP uztaisu kļūdu nenolasot ielokus un uzkāpjot pa augstu. Tad attopos un skrienu lejā pa pareizo degunu un skatos pēc KP, kurš ir uz deguna. Skrienu, un jūtu, ka deguns kļūst aizvien lēzenāks. Apstājos, sāku pētīt karti, esmu noskrējis daudz par zemu. Kā tā? Paskatos leģendu un KP izrādās ir deguna austrumu pakājē, bet es skrēju gar rietumu pusi. Rezultātā kopējā kļūda uz 15KP ir kādas 4 minūtes. Tālāk noskrienu līdz beigām bez īpašiem starpgadījumiem. Finišā priekšā ir jau Artis, iznācis pirms kādām 3 minūtēm. Galarezultātā ieņemu 33 vietu savā skrējienā, un līdz A fināla robežai (A finālā tiek 25 labākie) man pietrūkst tieši 3 minūtes. Kļūdās es saskaitīju vismaz 5,5 minūtes. Esmu neapmierināts, jo garā distance bijā tā, kur man kā beigās izrādījās bija visreālākā iespēja kvalificēties A finālam (vidējā distancē noņemot nost kļūdas vienalga nebūtu kvalificējies, bet sprintā "nobliezu" bez kļūdām un līdz A finālam pietrūka 15 sekundes). Nekas, nav ko pārdzīvot un jāgatavojas B finālam.

Kā izrādās, tad tajā dienā neviens no latviešiem nekvalificējās A finālam. Aija S. atkal bija sataisījusi dažas kļūdas un atkal bija drīz aiz strīpas, Aija K. kļūdījās daudz vairāk, Ingai esot mazliet sāpējis sapūstais vaigs, un arī viņa netika A finālā. Oskars vinnēja man dažas sekundes, Mārtiņš esot skrējis mierīgi, un vienalga uztaisījis vienu lielu kļūdu, Jānis Z. bija ļoti saguris pēc iepriekšējās dienas sprinta kvalifikācijas un A fināla. Ģirts, kad uzzināja, ka netiek A finālā arī bija mazliet saskumis un nerunīgs. Viņam līdz A finālam pietrūka mazliet vairāk par minūti, bet kļūdījies viņš bija minimāli."

Kempingā beidzot ir parādījušies sildītāji. Dienā pirms prombraukšanas, un dienā, kad Ungārijā beidzot sāk iestāties normāls turienes rudens - saulains un bez lietus.

30.09.2002. Pirmdiena

Garās distances fināls. Rīts pienāk saulains un nesteidzīgs. Paēdam brokastis, savācam mantiņas, pamājam ardievas naktsmājām un dodamies uz sacensību vietu. Tur pārsteidz nelielais līdzjutēju skaits, nekas neliecina, ka notiek Eiropas Čempionāts, un tiek izcīnīti tituli prestižajā garajā distancē.

Jānis Krūmiņš par garās distances finālu:"Garās distances fināls bija labākais skrējiens EČ, jo kļūdās varēju salasīt tikai kādu 1,5 minūti, un B finālā ieņemu 6.vietu. Vieta būtu vēl labāka (vismaz trešā), ja vien 2km pirms beigām nebūtu pret ar zālēm "nomaskētu" koku atdauzījis augšstilba muskuli. Tā rezultātā distances beigu daļā uz ātrumu zaudēju 2 minūtes."

28.09.2002 Pec sprinta (27K) Sacensības beigušās. Ne tik spoži, kā mēs visi cerējam. Bet joprojām esmu pārliecināta, ka mūsējiem viss vēl priekšā, un nebūs nemaz tik ilgi jāgaida, kad kāds no Latvijas labākajiem skrējējiem liks birdināt prieka asaras.

Baiba Smila par Latvijas izlases startu Eiropas čempionātā: "Savas pārdomas par aizvadīto čempionātu gribētu sākt ar senu, bet patiesu teicienu"Labs mačs ir tāds pēc kura var izdarīt pareizos secinājumus". Pirmajā mirklī, pēc notikušajām sacensībām es jutos slikti (patiesībā tas vēl ir maigi teikts).Kāpēc- atbilde ir ļoti vienkārša. 1.diena-vidējās distances finālā no 9 latviešiem iekļūst tikai Inga Dambe. 2.diena-stafete. Vīriešu 1. komanda paliek 25 vietā, sieviešu komanda 26.vietā, bet Latvijas otrā vīru komanda paliek 30. Sprintam kvalificējas tikai 2- Inga Dambe un Jānis Zamovskis un visubeidzot klasikai nekvalificējas neviens no Latvijas orientieristiem. No malas ainiņa ar mūsu orientieristu rezultātiem varētu izskatīties visai drūma. Kas tad noticis ar mūsu izlasi? Salīdzinot ar pērnā gada PČ Somijā šajā čempionātā neesam ne pusi spējuši sasniegt. Bet pavasaris izskatījās tik cerīgs. Lieliskai starts Baltijas čempionātā, tad vēl atsevišču sportistu labie starti Jukolas stafetē, bet tagad nekā. Pienākot gada galvenajām sacensībām gandrīz visi paliekam aiz "borta". Lieta tāda, ka:

1. Ungārijā skriešanas ātrums bija daudz lielāks nekā Somijā;

2. Pēdējā gada laikā ļoti audzis daudzu valstu meistarības līmenis.

Tagad mums ir jārēķinās kā ar saviem konkurentiem arī ar tādām valstīm, kā-Bulgārija, Rumānija, Itālija, Ungārija, nemaz nerunājot par Šveici,Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Poliju, Krieviju, Vāciju, Čehiju, Ukrainu,Austrāliju,Slovākiju, Lielbritāniju, Austriju, Dāniju, Franciju, Lietuvu, Igauniju u.c. valstīm. Spriežat paši. Lai varētu kvalificēties finālam sprintā (50 cilvēki), uzvarētājam nedrīkstēja zaudēt vairāk par 30 sekundēm, bet klasikā vīriešu grupā nedrīkstēja zaudēt vairāk par 3minūtēm! Secinājumus izdariet paši.

3. Šogad Latviju startam Eiropas čempionātā pārstāvēja gados jauna izlase (pārsvarā 20-23.gadi).Domāju ka, šiem cilvēkiem labākie starti noteikti vēl būs priekšā, bet ne šogad, nākošgad, vai aiznākošgad. Tas varētu notikt tuvāko 10 gadu laikā, bet ar nosacijumu, ka šiem sportistiem būs iespējas regulāri startēt nopietās sacensībās ārzemēs, jo kā liecina prakse - nav iespējams sagatavoties Eiropas čempionātam trenējoties tikai Latvijā. Tāpat noteikti mūsu orientieristiem ir jāpaaugstina sava fiziskā sagatavotība. Te nu mēs atpaliekam no vadošajām orientēšanās lielvalstīm. Nākas vien atzīt, ka periods, kurā tika aizmirsti orientieristu krosi ir atstājis zināmu ietekmi uz sportistu skriešanas ātrumu. "

atbalstītāji