OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka

Baltijas Čempionāts. Skats no malas.

Nespejot pretoties vilinājumam nedēlas nogali pavadīt Latvijas brašāko orientieristu sabiedrībā, vērojot viņu spēkošanos ar brāļu tautu sportistiem, piektdienas rītā kārtoju somu, lai dotos Lietuvas virzienā. Tā kā tajā brīdī man nav ne mazākās skaidrības kur gulēšu un ko ēdīšu, no Līgas aizlienētā mugursoma tiek piebāzta ar jogurta kārbiņām, banāniem, guļampiederumiem un citām cilvēkam bez noteiktas apmešanās vietās vajadzīgām lietām. Zinu tikai to, ka kempingā vietu vairs neesot, bet viesnīca atrodas pārdesmi kilometrus no sacensību centra. Tomēr paļaujos uz Ģirta vārdiem, ka viss būs ok, un sirsiņai nedaudz trīcot dodos šai avantūrā.

Pionieru nometne sveču gaismā

Tālajam ceļam noīrētais autobuss atbrauc vienā solī ar milzīgu lietus mākoni. Pamatīgām lāsēm līstot vēl tiek skriets uz veikalu pēc pīrādziņiem un balzama blašķēm. Autobusā labākās vietas jau ir aizsistas, un mūsu omulīgais bremzētāju pulcņš tiek izdalīts pa pārpalikušajām sēdvietām, labi, ka vēl puslīdz kopā. Sēžu blakus tobrīd vēl ļoti nopietnajam Kasparam K. Ceļš līdz robežai aizņem pamatīgu laiku. Saskaitām, ka "Purva Bridējs"pieaugušo ļaužu galā ir viens no visplašāk pārstāvētajiem klubiem. Esam trīs - Agnese, Toms un es. Uz robežas mūs apsteidz igauņu autobuss. Stāstiet vēl anekdotes par viņu lēnīgumu! Pamatīgu jautrību izsauc pasu pētīšanas process, šķiet tikai retais atbilst tur redzamajām fotogrāfijām. Nabaga robežsargi, ar šādiem tipiem viņiem jācīnās katru dienu!

Vēlā pievakarē esam galā, Lietuvas viņā galā esošajā Nemunaitis miestiņā. Apmešanās vieta atrodas padomju laiku pionieru nometnē, kas omulīgi izvietojusies starp kapiem, baznīcu un gleznaino Nemunas upi. Jaunieši iekārto guļvietas kādā lielā koptelpā uz grīdas, bet pārējie gaidot mājiņu atslēgas, uzjautrinās par igauņu meitenēm, kuras atgriezušās no vakara treniņa nozūd savās mājelēs elektrību tā arī neiededzot. Smejamies, ka viņas tādas kautrīgas, ģērbjas tumsā, lai draiskulīgie latvieši šo procesu caur logu neredzētu. Jautrība vēl lielāku vilni uzsit brīdi, kad kāds paziņo, ka būdelēs vienkārši neesot elektrības. Sagatavojamies turpmākās dienas pavadīt visai askētiskos apstākļos. Uz katru būdiņu tiek izdalīta viena svecīte un arī es tieku pie guļvietas 7vietīgā mājiņā, kopā ar mūsu izlases meitenēm. Abām Purva Bridēja dāmām, man un Agnesei tiek šaura un izgrabējusi divstāvu gultiņa. Agnesīte iekārtojas augšā, bet vēl pāris dienas staigāju ar sāpošu pakausi pēc pirmajā stāvā pavadītajām naktīm - centieni apsēsties uz gultas malas, vai piecelties tajā sēdus beidzās ar pamatīgiem puniem.

Pārpratuma pēc latvieši ir palikuši bez vakariņu taloniem, bet vederi prasīt prasās pēc kaut kā silta. Pa tumsu dodamies ēdnīcas meklējumos. Iesākumam izdodas izlūgties pa glāzei karstas tējas, bet laikam izskatāmies stipri izbadējušies, jo saimnieces mums piedāvā nopirkt cepelīnus. Par 5 litiem. Ar īpašu garšas kvalitāti šie izstrādājumi neizceļas. Tobrīd vēl nenojaušam, ka tieši šīs vakariņas tā arī paliks vienas no baudāmākajām visā sacensību laikā.

Vēl tikai neliela kopsapulce, un iekārtojam sev guļvietas zem Lietuvas debesīm. Ups, nevis zem debesīm, bet vārgas koka būdiņas jumta, sveces gaismā.

Pirmais vakars braucienā uz Baltijas Čempionātu ir aizvadīts.

Pirmās medaļas

Pirmās sacensību dienas rīts pienāk ar gandrīz nebaudāmām brokastīm (joprojām paliek noslēpums, kā tā var sabojāt griķu biezputru) un tuvējās baznīcas zvanu skaņām. Vispārēju sajūsmu izsauc elementāram komfortam nepieciešamo labierīcību šausmīgais stāvoklis. Dienas gaisma ir nežēlīga un acu skatienam atklājas viss, ko vakara krēsla veiksmīgi nomaskēja. Tomer situacija ir tāda, kāda tā ir, un ja jaizvēlas smieties vai raudāt - tātad smieties.

Raušamies autobusā un dodamies medaļu medībās. Saku Ģirtam, ka medaļa būs - viņš piekrītoši māj ar galvu. Savādāk nemaz nevar būt! Atklāšanas ceremoniju kuplina kāds vīriņš ar akordeonu un kundzīte pensijas gados, kas jo sirsnīgi liek vaļā kādu šlāgeri leišu mēlē.

Ar Baibas palīdzību no organizatoriem izdīcu informāciju par skaistākā kontrolpunkta atrašanās vietu, un līdz ko pirmie dalībnieki nozuduši mežā, arī es dodos vientulīgā pastaigā pa Lietuvas zaļajām takām. Uzduros savdabīgai akmeņu virknei, ja tas notiktu Zviedrijā, domātu, ka man izdevies uzdurtes kādam seno vikingu ceļam. Pēc neielgiem meklējumiem atrodu kādu kontrolpunktu un mednieka cienīgā pozā iekārtojos mūsu sportistu gaidībās, lai liktu lietā lidzpaņemto fotoaprātu. Punkta sargātājs meitēns raugās uz mani kā uz "mazo zaļo"cilvēciņu, bet neko nesaka. Tā kā esmu atnākusi stipri par ātru, man izdodas sagaidīt vien pāris leišu bērneļus, kad fotomedību process man jau ir apnicis, rodas sajūta, ka laižu garām ko citās vietās notiekošu. Laužos ārā no biezokņa, pa ceļam atrodu organizatoru ieteikto KP, kas atrodas Lietuvas lielākā laukakmens pakājē. Skaisti! Nobildēju pāris kundzītes, un cilpoju atpakaļ uz sacensību centru. Aiz muguras izdzirdu sparīgu soļu dipoņu, vējā atrumā man garām aiztraucas Lapiņa kungs, tomēr pagūstu iemūžināt fotofilmā arī viņu.

Atlikušo laiku pavadu pie skaistā vietā iekārtotā skatītāju punkta, kas ir arī pēdējais kontrolpunkts pirms finiša. Čakli bildēju mūsējos un trīcošu sirdi gaidu rezultātus. Paralēli aktuālajai informācijai, moderators laiku pa laikam uzskaita iepriekšējo Baltijas Čempionātu uzvarētājus, ne reizi vien izskan Aigara, Alīdas un Anta vārdi. Finiša rezultāti liek atplaukt smaidā ne vienam vien mūsu izlases dalībniekam. Ģirts L. Ir izcīnījis sudrabu, Aija K. - bronzu. Savu vienaudžu grupā pārliecinoši sevi ir pierādījuši Mārtiņš ar izcīnīto zelta medaļu un Aija S ar sudrabu. Prieks arī par jauniešiem - Mārcis Matisāns un Kristaps Jaunzems tiek pie bronzas medaļām.

Kārtējo pārsteigumu sagādā pusdienas. Jau sāku domāt, ka esmu totāli izlaidusies ņerga, kurai nekas negaršo, bet pārējie par spīti mežā atstātajai enerģijai dara tāpat - pasmalsta zupu, pabaksta kotletes un atstumj visu malā. Pilnai laimei izrādās, ka dušās ir tikai aukstais ūdens. Drosmīgākie iejūtas roņu ādā un riskēdami saķert iesnas tiek pie kārotās tīrības.

Pēc nelielas atpūtas dodamies uz tuvējo Alitas pilsētu. Beidzot ir izredzes apēst kaut ko normālu un mēs ar manāmi iesilušu Ģirtu iesprūstam lielveikala kafenē. Vēl iepērkam nelielus spēka dzēriena krājumus un dodamies atpakaļ uz ekselento bāzes vietu. Lai arī skaitās, ka esam paēduši, vakariņu talonus zudumā laist, tā nu tiekam pie makaroniem "po flotski". Varbūt ne gluži lai ēstu, bet lai pastumdītu pa šķīvi un liktu malā.

Nevēlēšanās kņūbēt drēgnajā un tumšajā būdiņā sasniedz tādus apmērus, ka dziļā vientulībā dodos uz upmalu, lai pilnīgā labsajūtā blenztu pārmaiņus Nemunas zilajos ūdeņos un leišu dzidrajās debesīs. Pēc brīža man pievienojas piknikam sagatavojies sportistu pulciņš, un vakarēšana Nemunas krastā var sākties. Lēnām tiek tukšota aizdomīgi garšīga upeņu sulas paka, valodas kļūst arvien dzīvākas. Mūsu extreem maču monstri Kaspars, Agnese un Mārīte dalās savā piedzīvojumu meklētāju pieredzē. Tomēr vakars nav no tiem saulainākajiem un mēs pārceļamies uz puišu mājiņu. Daži pasākuma dalībnieki sāk rādīt arvien nelaimīgākas sejas, saprotam, ka jāatvadās un jāiet vien gulēt. Jau laizāmies miegā, kad dāmu barakā ieveļas Toms ar Aigaru, nez kāpēc iedomājušie, ka esam kaut kur noslēpušas Veģeri. Palūram zem gultām, ieskatāmies aizdurvē - Veģera nav. Ar labunakti.

Kad latvju puikas mežā iet

Otrajā un pēdējā sacensību dienā starts ir turpat netālu, līdzās esošo kapu otrā pusē. Pamostos nepieklājīgi agri, un lai ar savu rosīšanos netraucētu pārējos, maršēju uz dušām baudīt ekskluzīvo iespēju tikt pie siltā ūdens. Iejūku no skata pilnīgi vienādu, blondu un bižainu igauņu meiču pūlītī. Nez kā viņas cita citu atšķir?

Pie brokastu galda mūs pamatīgi sasmīdina Sikstens , esam jau gandrīz tikuši galā ar brokastu putras bļodiņā, kad viņš pastāsta, ka šai maltītē bijušas paredzētas vārītas olas, bet Sikstens saimniecēm palūdzis nomainīt tās pret putru. Gan tikai priekš igauņiem. Bet čaklās virējas Sikstenam par krenķi ar mannā putru pabaroja ne tikai karstos ziemeļu kaimiņus, bet visu raibo baltiešu saimi. Uz startu visi dodas ar vienādā spēka ēdiena pilniem punčiem.

Vēl pirms starta signāla sāku nepiedodami strjomot. Atkal jau saku Ģirtam, ka medaļa būs. Sievietes intuīcija :). Ģirts māj ar galvu, bet laikam tā īsti man netic. Pavadu mežā vīru pirmo etapu, to skrien Ģirts L, Kaspars, Aigars, Jānis Z un Žeņa.Pēc 10 minūtēm startē dāmas. Spriedze pieaug. Saku Baibai, ka tūlīt apraudāšos. Nu labi, ja ne tūlīt, tad mača beigās gan, jo mūsējie būs pirmie. Baiba tā īsti man netic. Ne jau tam, ka raudāšu, bet tam, ka Latvijai būs zelts! Turpat netālu atrodas pirmais skatītāju punkts. Sportisti tam nav vēl ne tuvu, kad parādās kāds vīrelis ar suni un velosipēdu, un dusmīgi apgāž punktu. Vīreli var saprast - ceļš no iepriekšējā kontrolpunkta uz šo ved tieši pāri viņa vadziņām. Trakākais, ka no meža puses tās nemaz tik viegli nevar pamanīt, jo starpā vēl ir liela un pavisam skrienama pļava. Sacensību organizatori vēl nav paguvuši stādījumus norobežot, kad no meža puses parādās vīru bars, ar mūsu Kasparu priekšgalā, turpat ir arī Jānis, Ģirts, Aigars, juku jukām ar lietuviešiem un igauņiem. Gar skatītāju punktu aizskrien arī mūsu jaunietes, cītīgi turēdamās priekšgalā, tāpat kā viņu vienaudži puiši. Arī mūsu dāmas pagaidām cīnās par medaļām.

Pirmā etapa beigas aizrit raibā murskulī, vīri stafeti nodod ar dažu sekunžu intervālu, tik vien manu, ka pirmais finišē Kaspars, ka Jānis ir apskrējis Ģirtu un liek trūkties vairākiem Baltijas dižvīriem. Ģirts nodod stafeti Osītim, un atkal atliek nervozēt, nervozēt, nervozēt....Mazās meitenes nodod stafeti kā otrās, trešās un ceturtās, cīņu par medaļaām turpina arī puiši.

Nervi netur. Grabinu litus un cenšos nogremdēt strjomu alus kausā. Pēc brīža man pievienojas Ģirts L, un turpmākajiem notikumiem sekojam pieķērušie leišu bairīša traukiem.

Otrā etapa izskaņa joprojām nedod nekādu skaidrību par notikumu iespējamo atrisinājumu. Faktiski vienlaicīgi to beidz trīs mūsu vīru komandas (Osis, Gatis un Māris Freimanis), juku jukām ar lietuviešiem. Pieaugušo konkurencē skrienošie jaunieši joprojām ir priekšā mūsu pirmās komandas vīriem. Cīņā par reālām medaļām aizskrien Ģirts V un Mārtiņš.

Skatītāju punktā pirmie divi parādās leiši, Edgaras Voveris un Dariuss Sadeckas. Ģirts V. Seko pēc aptuveni 10 metriem, arī Mārtiņš nav tālu. Pārējie jau ir atpalikuši. Nospriežam, ka Ģirtam V. Iespējas aiziet garām abiem leišu bāleliņiem ir visai niecīgas - jau nu vienīgi uz viņu kļūdu rēķina. Pa to laiku distanci beidz mazie - gan mūsu meitēniem, gan puikām sudrabs!

Tuvojas pasākuma kulinācija. Ģirts ar Pēteri Apini iebrien dziļāk mežā, pretīm finišētājiem. Piepeši no krūmu puses atskan negantas gaviles, un no meža vēja ātrumā kā pirmais izbrāžas Ģirts V, klaigājošu Ģirta L, Pētera un Osīša pavadīti. Neticu savām acīm, fotoaparāts manās rokās lēkā kā uz atsperēm, nespēju vairs pafotogrāfēt, nekā. Gribot negribot velk uz pinkšķi. Tādas emocijas sen nebiju izdzīvojusi. Apkampju visus trīs dienas varoņus, pabimbāju uz viņu platajiem pleciem, bet prāts joprojām atsakās ticēt notikušajam. Baiba arī raud.: Otrie un trešie finišē leiši, bet mūsu jauniešiem Jānim Z, Mārim F un Mārtiņam vīru konkurencē tiek 4.vieta. Iespaidīgi!

Lieki teikt, ka apbalvošanas ceremonija aizrit varen pacilātā gaisotnē. It kā fotografēju, bet tagad redzot bildes brīnos, kā tik šķībi var sabildēt. Alus + emocijas laikam darīja savu.

Atpakaļceļš aizrit jautrā gaisotnē, baudot Ģirta maisīto uzvarētāju dzērienu, dziedot un gavilējot. Centrālais varonis protams ir Ģirts L. Ar savām dziesmām, jokiem un sporta dzēriena pudelē peldošajām medaļām. No uzvarētāja blašķēs neatsakās pat nopietnākie līdzpilsoņi.

Omulīgo gaisotni nespēj traucēt pat igauņi, kuru autobuss atkal aizjoņo mums garām.:)

2002.gada 17-19.maijs, Lietuva
atbalstītāji