OK Purva Bridējs

teksts: Reinis Zobens (2006.gada marts)

Pucē raķetīti - WAR 2006 tuvojas!

Par ko gan varētu būt stāsts zem šāda virsraksta? Dažam labam varbūt šķitīs, ka stāsts būs par gatavošanos aukstajam karam, kodolbruņojumua arsenāla sagatavošanu vai vēl sazina kādām citām miltārām tēmām. Nekā tamlīdzīga! Šis būs kārtējais emociju uzplūdā tapušais pastāsts par ziemas piedzīvojumu sacensībām – Winter Adventure Raid 2006 jeb saīsinājumā WAR 2006. Pavisam 21 komanda pieteica karu ziemai, izaicinājumam, -17 grādu lielam salam, piedzīvojumiem.

Piedzīvojumu sacensības nekad nesākas ar starta brīdi, vismaz man nē. Tās sākas krietnu laiku iepriekš - mēnesi, varbūt nedēļu, bet dažreiz pat pus gadu pirms pašām sacensībām. Arī šoreiz nebija savādāk. Doma par dalību tieši ziemas sacīkstē radās uzreiz pēc neveiksmīgā rudens pasākuma, kur ceļa traumas dēļ biju spiests izstāties. Vienkārši gribējās beidzot pabeigt līdz galam, bez kādām īpašām pretenzijām uz augstu vietu. Faktiski, joprojām nevaru atrast skaidru atbildi uz jautājumu, kāpēc atkal no jauna un jauna piedalos sevis „mocīšanas pasākumā” un alkstu sacensību vissmagākajā brīdī sadzirdēt savu iekšējo balsi sakām „nekad vairs, šī ir pēdējā reize”, bet tomēr pārvarēt sevi un turpināt līdz finišam. Jā, emocijas, jā piedzīvojums, jā vide, daba, cilvēki... bet tas viss taču ir pieejams arī vienkārši izbraucot ar auto pie dabas, laiski gulšņājot vasaras karstuma paēnī. Kāpēc vispār cilvēki izvēlas darīt to, ko viņi dara?

Lai nu šoreiz šis eksistenciālais jautājums paliek neatbildēts.. starts ir dots, sacensību datums ir zināms, bet nav komandas... bezcerīgākas situācijas, alkstot atgūt pārliecību savām spējām, par šo nevar būt. Vienmēr esmu sapņojis par superpuper Purva Bridēja zvaigžņu komandas izveidošanu, domājis kā būtu, ja būtu... bet šis sapnis jau sen ir izsapņots, jo visi tie, kuri pēc manām domām varētu ņemt dalību šajā sapņu komandā vēlas darīt kaut ko citu, nevis to, ko vēlos darīt es :). Tomēr, ja ir vēlēšanās viss ir iespējams, pēc sludinājuma organizatoru portālā saņemu Ineses zvanu un dienu vēlāk arī kāda Arņa zvanu ar piedāvājumu kopīgi piedalīties karā! Vairākas dienas, vairākas telefona sarunas un komanda ir nokomplektēta. Es, Inese, telefona sarunā iepazītais Arnis un Vilnis, kura vārds manā atmiņā nez kāpēc iespiedies no tautas sacensību Magnēts seriālu rezultātu protokoliem (lai gan pārbaudījis to neesmu līdz pat šim brīdim, bet tas nav svarīgi). Arī nosaukums komandai, kas plāno piedalīties kara darbībā, atbilstošs – Pucē raķetīti!

Pirms sacensībām vien saskrienamies Vairāk saules, lai apspriestu sacensību taktiku, paskatītos viens uz otru un saskaņotu līdzi ņemamo inventāru. Nākamā tikšanās reize jau seko Silmačos, Valkas rajona Ļaunkalnes pagasta atpūtas bāzē.

Strats! 12km

Spīd saule, arā ir kādi -2 grādi, silts, neliels pirmsstarta drudzis. Labā ziņa ir tā, ka viss inventārs būs jāstiepj uz muguras tikai līdz nometnes vietai un pēc tam mača beigās atpakaļ uz Silmačiem. Tiek dots starts, nekā sarežģīta, ar slēpēm un velo ir jātiek līdz nometnes vietai karjerā, kas atrodas 12km no Silmačiem, pa ceļam atzīmējoties vienā simboliskā KP. Slēpotāji drīz vien atraujas, jo ceļa vidus ir nobraukts ar burānu, savukārt irdenais sniegs izrādās pārāk ciets rieksts riteņbraucējiem, kas apkrāvušies ar lielāko daļu inventāra un noturēt šādos apstākļos līdzsvaru ir gandrīz neiespējami. Pret kalnu un vietās, kur ir sniega putra, velosipēdu nākas stumt. Ar vairākām apstāšanās pauzēm finišējam karjerā, kur jāuzceļ telts un jāsaplāno maršruts rogainingam. Noguruma vispār nekāda, jo slēpoju tādā atpūtnieku režīmā, pirmais posms šķiet drīzāk tāds kā drudžains skrējiens bez nopietnām sekām, jo pagaidām izteikti līderi vēl nav noskaidrojušies un līdz nogurumam arī vēl tālu.

2.posms – rogainings

Maršruta plānošana gandrīz izgāžas, jo no nolikumā lasītā iespiedies atmiņā, ka KP vērtība ir otrais KP cipars. Īstajā brīdī pienāk Inese un vēlreiz pārjautā Guntaram kā tad īsti ir – protams, manis plānotais maršruts ir galīgi garām, jo punktu vērtību apzīmē KP pirmais cipars nevis otrais, tāpēc nākas pārplānot maršrutu ar domu, ka sākumā ņemsim punktus, kas ir vērtīgāki. Distanci plānoju tā, it kā mēs taisītos apmeklēt visus KP, jo tikai pēc pirmo punktu paņemšanas varēsim novērtēt savu pārvietošanās ātrumu un tikai tad varēs līdz galam piekoriģēt distances maršrutu. Apjukumu – dezorientāciju rada apstāklis, ka orientēties ir iespējams trīs dažādās kartēs – aerofoto, 1: 25 000 ģenštāba un 1: 15 000 orientēšanās kartē. Pirmajā mirklī aerofoto karte, uz kuras ir atzīmētas punktu atrašanās vietas, šķiet kā kaut kas ārprātīgs... tikai ar lielu piepūli tajā ir iespējams saskatīt stigas, grāvjus par pārējo var aizmirst, taču drīz vien jau samierinos ar likteni un cenšos arī ģenštāba un orientēšanās kartē atzīmēt rogaininga punktu vietas. Pirmo KP paņemam perfekti, arī tāpēc, ka jaunieši no komandas MANTA.lv ir izvēlējušies 51 KP kā pirmo punktu. Tālāk mūsu ceļi šķiras, mēs dodamies uz KP 24, kurš pēc leģendas atrodas ieplakā. Par šo punktu esmu gandrīz 100% drošs, jo esmu atradis punkta vietu orientēšanās kartē un faktiski šķiet, ka punkta paņemšana prasīs tik vien kā nokļūt līdz pašam punktam. Vilšanās un bezcerība sāk pārņemt brīdī, kad pēc garenās ieplakas izpētes punkta rajonā punktu atrast tā arī neizdodas. Abi ar Vilni apbrienam visas tuvējas ieplakas, kas atrodas kartē punkta rajonā, bet joprojām nekā... šis ir tikai pats sākums, tik vienkārša situācija un jau kļūda... vēlreiz aplūkoju aerofoto karti, taču neko jaunu nevaru izdomāt, nolemjam doties tālāk bez punkta.... laime tomēr par mums apžēlojas un ejot arā uz ceļa pusi ieraugam atklātu ieplaku burtiski 20 metru attālumā pāri kalniņam no vietas, kur punktu meklējām sākumā. Tur lepns, saules staros gozēdamies un smiedamies par mums, uz mums skatās kontrolpunkts. Pētu orientēšanās karti un beidzot pielec, ka kartes autors aizmirsis pievlkt ieplaku apzīmējošās svītriņas uz iekšpusi, līdz ar to kartē šī reljefa forma ir apzīmēta kā pieklājīgs pauguriņš... gadās arī tā, bet pazaudētās ~15 minūtes vairs neatgriezt, kas kā beigās izrādās pietrūka, lai mēs iegūtu vēl 8 punktus rogainingā un uzrādītu cienīgu rezultātu posmā. Mēģinu par šo neveiksmi nedomāt un koncentrējos nākamā punkta paņemšanai – tas arī izdodas un šoreiz orientēšanās karte nepieviļ, paņemam punktu bez kādas minstināšānās un dodamies tālāk. Turpmākais maršruts mūs ved pa stigām, īstajā brīdī piebremzējam un pēc virziena dodamies iekšā grāvju sazarojuma meklējumos. Satumst, pie punkta nočekojam pulksteni un ir skaidrs, ka vēlreiz jāpārdomā tālākais maršruts, jo laika vairs neatliek daudz. Izvēlamies riskantāko variantu, kas veiksmes gadījumā paredz maksimālās programmas izpildi, bet neveiksmes gadījumā – špūres dzīšanu nenormālā ātrumā pa purvainu stigu un rezultātā nevajadzīgu besi... Tālākie trīs punkti ir diezgan vienkārši arī tāpēc, ka pretējā virzienā gājušās komandas mums ir iestaigājušas taku. Liktenīgajā krustojumā kontrollaika pārtērēšanas stresa iespaidā nevaram atrast īsto stigu, minstināmies vismaz 5 minūtes, bet laika lai nokļūtu līdz finišam un pa ceļam paņemtu divus KP atliek vien 40 minūtes.... izejot uz stigas redzam ka neviens šo variantu nav izvēlējies, kas nozīmē, ka nebūs jau iemītas takas un špūres būs jādzen pašiem.... Pamazām kļūst skaidrs, ka papildus punktus paņemt nepaspēsim, māc bažas vai iekļausimiesm kontrollaikā. Finišā nonākam nomocījušies un vīlušies, taču tomēr arī laimīgi, jo esam iekļāvušies kontrollaikā. Tomēr maksimālo programmu izpildīt neizdevās.

Pirmā nometne 4h.

Tiesnesis pastāsta kā varam iegūt papildus punktus – jāuzbūvē vien noteikta izmēra eskimosu sniega māja, kurā varētu saiet visi četri dalībnieki un 25 papildus punkti būs rokā. Tā kā pēc ierašanās nometnē sākam atdzist, sals pārņem visu ķermeni. Turpmākās 4h tā arī pavadu viegli mitrs – sakondensējies un kratoties vieglā drebulī, jo saslidīties līdz komforta līmenim tā arī neizdodas. Doma par kaut kādas sniega mājas būvēšanu šādā kondīcijā šķiet nereāla, atteikšanos no papildus uzdevuma pildīšanas pastirpina arī apstāklis, ka sniegs ir diezgan irdens un lai kaut ko izdarītu nepieciešama nopietna sniega apstrāde. Tā arī visi salienam savā teltī, bet Arnis paldies viņam par to – uzņemas zupas vārīšanu un visu ar šī pasākuma veikšanu saistīto čakarēšanos (mūsu deglis izrādās aizsalis un to nepieciešams atsildīt pie ugunskura), sniega ievākšanu varīšanu utml. Silta zupiņa šādos apstākļos aiziet uz urrā! Pēc iepaikošanas liekamies uz auss, lai labāka gulēšana guļammaisā paņemu slēpju zābakus, nākamie divi ir slēpju posmi, bet zābaki sasaluši kā ledus gabali, uzvelku plānos cimdus un mēģinu gulēt. Pa miegam dzirdam kā lietuviešu komanda aizguļas un nokavē nākamā posma startu par kādām 20 minūtēm. Nekas pratīgs no gulēšanas gan nesanāk, jo ik pa brīdim krata drebuļi, bet tomēr kaut kā pa miegam vai pusmiegam paiet pāris stundas un laiks celties augšā. Patiesībā došanās nākamajā posmā ir kā atvieglojums.

3. Slēpju posms, pavēles distance.

Tā kā pavadīt 4h nometnē ir izvēlējušās gandrīz visas komandas, izņemot lietuviešus, slēpju posmā ar pavēles distanci dodamies lielā kompānijā. Paiet savas 10 minūtes kamēr atsilst rokas un organisms atgūst savu normālo temperatūru. Distance nav sarežģīta un sākotnēji domāju ka posmu paveiksim ātri, lai gan vēl īsti nav skaidrības par komandas kopējo slēpošanas ātrumu. Ir OK. Kamēr Inese ar Arni pieslēpo no aizmugures mēs ar Vilni nedaudz atraujamies, lai paņemtu pirmo KP, kas ir nedaudz nost no lielā ceļa. Nākamā punkta lielākā problēma - atrast pareizu vietu kur apstāties. Tas izrādās grūtāk kā sākotnēji likās, jo aerofoto kartē naktī ir grūti kaut ko saprast. Arī es uzraujos. Bara instinkta vadīts ieskrienu kopā ir pirmajām komandām mežā kādus 300 m, it kā pēc punkta. Pirmo komandu dalībnieki klusējot skrien ārā no meža, bet vēl neko ļaunu nenojauzdams paskrienu vēl kādus metrus uz priekšu, bet punkta kā nav tā nav. Beidzot nolemju apstāties un paskatīties kartē – protams, secinājums ir man nepatīkams, jo pēc kartes sanāk, ka punktam jābūt max. 100 metrus no ceļa. Par šitik amatieriskām kļūdām pienākas bargs sods... sakodis zobus skrienu vien arā un nolemju pretī skrienošo komandu dalībniekiem neko neteikt... Atgriežoties uz ceļa mani sagaida Inese ar Arni, taču Viļņa nav... Arī Inese ar Arni viņu nav redzējuši. Pirms tam uz ceļa paņēmu no Viļna ID karti un teicu, ka iešu paņemt punktu, viņš tikai sev raksturīgā marienē pamāja ar galvu, pateica aha. Pie neesošā punkta vietas atslēpoja vēl vairākas komandas, kas teica, ka viens dalībnieks esot redzēts slēpojam pretējā virzienā. Pirmā doma, kas ienāca prātā - varbūt puisis izdomājis braukt uz nometnes finišu un stāties ārā, bet tad taču to noteikti pateiktu mums... Pirmajā mirklī domājam braukt viņam pakaļ, taču, ja viņš ir izdomājis stāties ārā, tas būtu bezjēdzīgi, jo īstais punkts atrodas pārsimts metrus tālāk, bez tam nevar jau zināt uz kurieni viņš aizslēpoja. Vēl dīvaināku situāciju dara tas, ka arī pārējās komandas taču brauc pretējā virzienā un pieņemot domu par nomaldīšanos loģiski būtu, ka Vilnis pēc brīža attaptos un slēpotu atpakaļ pie mums. Bez tā visa pa galvu maisījās arī nepatīkamās domas par to, ka šoreiz atkal neizdosies pilnā sastāvā nofinišēt.... bet tās bija tikai īsas mirkļa pārdomas, jo mana apņēmība šoriez bija nofinišēt līdz galam kaut vai vienam pašam. Pēc īsas apspriedes nolemjam, ka es došos ātrākā solī paņemt punktu, bet Inese ar Arni lēnākā gaitā, cerot sagaidīt Vilni, man sekos. Izskrienot no punkta ārā uz ceļa mani sagaida jau visi trīs komandas biedri. Atviegloti nopūšos un patiešām jūtos priecīgs, ka Vilnis ir atradies un neko lieki nejautājot slēpojam uz nākamo punktu izvēloties apkārtvariantu. Tikai pēc mača pajautāju kas notika ar Vilni – viņš izrādās bija sapratis, ka es iešu paņemt punktu, bet viņam jāslēpo atpakaļ, dīvainākais tajā visā bija tas, ka Vilnis aci nepamirkšķinot paslēpoja garām pretimbraucošajiem Inesei un Arnim un viņi viens otru nepamanot samainījās. Nakts, sals, nogurums dara savu un acīmredzot spēj ietekmēt arī orientācijas izjūtu, būs pieredze nākamjā mačā par kaut ko vienojoties pārjautāt vai komandas biedrs ir sapratis pareizi nākamās darbības :) Ja ne šīs atgadījuma, mūsu rezultāts šājā posmā būtu noteikti par minūtēm 15-20 ātrāks. Finišējot tik vien kā pagūstam pārzīmēt karti, lai dotos nākamajā slēpošanas posmā ar apzīmēto distanci.

4.slēpju posms, apzīmētā distance 8km

Savā ziņā klasika, tikai ar daudz vieglāku uzdevumu. Burāna iebrauktās sliedes dabā ir jau iezīmētas kartē. Pa ceļam tik vien jāizdara kā jāiezīmē kartē dabā izvietoto punktu atrašanās vieta un pēc tam tiesnesim jāatrāda karte. Par nepareizu punktu atzīmēšanu jāslēpo soda aplis. Sākumā nedaudz ejam ar kājām, slēpes nesot rokā – par ierastu jau kļuvusi roku pirkstu atsalšana uzsākot slēpju posmu. Šajā posmā, mums par pārsteigumu, pavisam neiespringstot uzrādam otro labāko laiku!

2h obligātā nometne

Ir agrs rīts. Gaisma ir uzaususi, laiks kļūst siltāks. Doma par atlaišanos teltī tiek atmesta, izklājot guļammaisu un konstatējot, ka tas ir sasalis ragā līdzīgi kā botas. Par galveno uzdevumu šīs nometnes laikā tiek izvirzīts sapakot mantas, izkausēt sniegu prieks dzeršanas, atkausēt botas un uzvilk tās kājās, uzvārīt zupiņu, jā un, protams, tam visam pa vidu atpūsties pirms pedējā skarbākā kāju posma. Šādi rosoties laiks paskrien salīdzinoši ātri, par brīnumu nesalst. Vienīgi Inese izvēlas tusēt pie ugunskura klabinot zobus, vismaz man tā no malas šķita. Kārtīgi iepaikojam, es pārdomāju pēdējā posma punktu atrašanās vietas, atzīmēju tās kartē. No orientēšanās viedokļa pēdējais posms izskatās vienkāršs, jo daži punktu sakrīt ar rogaininga un citu posmu punktiem. Izskatās, ka šis posms drīzāk būs skarbs tieši fiziski. Tas arī vēlāk pierādījās.

5.kāju posms, pavēles distance

Uz pirmo punktu skrienam, jo kaut kā taču jāmēģina sasildīties. Uz punktu nokļūstam pa taku, kuru paši pirms vairākām stundām ieminām, jo KP sakrīt ar rogaininga posma pirmo punktu. Nav brīnums, ka šajā etapā uzrādam labāko laiku. Nākamais etaps ir diezgan vienmuļš – tas prasa izturību un psiholoģisku saņemšanos. Ceļa variantu posmi tādi ir bijuši vienmēr. Šādos etapos komandas biedri parasti katrs iet klusēdami, galvas nodūruši mēģinot atrast sev piemērotāko tempu un pārvarēt fisizku nogurumu, sāpēs vai aizdzīt miegu. Arī šoreiz nav savādāk. Mēģinu komandas biedrus uzmundrināt un informēt par veiktajiem ceļa līkumiem un kas aiz kura līkuma sekos. Temps strauji nokrītas, bet arī dzīties īpaši nav jēgas, jo tas ir posma pats sākums. Posms paiet bez starpgadījumiem un navigatoriskām kļūdām, jo takas ir iedzītas, atliek vien izšķirīgajās vietās paņemt virzienu un izvēlēties pareizo taku, domāt kaut kādu savu variantu nav jēgas. Uz beigām, kā jau parasti sajūtot finiša tuvošanos, izjūtam nelielu pacēlumu, bet nogurumu jau nepiemānīsi . Vēl tikai pēdējais bridiens pāri pļavai un finišs. Atlicis pats pēdējais – sapakot mantas nojaukt telti un doties pēdējā ceļā uz Silmačiem starta vietu – sacensību finišu.

6. Slēpju – velo posms

Braukšanas apstākļi ar velo ir kļuvuši ievērojami labāki, jo sniegs uz ceļa ir pieblietēts. Inese manāmi sāk atpalikt - kājas neklausa un iet katra uz savu pusi. Arī es atceros sevi šādā situācijā kādā no nometnēm bērnībā, kad pārguruma nomākts, pēc slēpošanas treniņa nespēju noturēties kājās. Sagaidu Inesi un mēģinu viņu uzmundrināt un apgādāt ar dzeramo, kas man atlicis un nedaudz garšo pēc ugunskura. Mājupceļā mūs apdzen vairākas komandas, bet tāda nu reiz ir sacensība. Uzvar stiprākais. Finišs. Šoreiz visas sacensības finišs. Ir gandarījums par pabeigtu distanci, par komandas biedriem – Arni un viņa saimnieciskumu nometnes iekārtošanā, Vilni, kuru viņa komandas biedrs Arnis raksturoja kā nenokaujamu, nenogurdināmu „mašīnu-maratonistu”, Inesi – kas kā vienmēr sakostiem zobiem cīnījās līdz galam.

atbalstītāji