OK Purva Bridējs

Ilze Krišlauka

Orientieristi orientējas Eiropā.

(Latvija - Lietuva - Polija - Čehija - Austrija -Slovēnija-Horvātija - Ungārija - Slovākija - Polija - Lietuva - Latvija)

Kad draugiem un kolēģiem par savu šīsvasaras ceļojuma galamērķi minēju Horvātiju, pirmā reakcija bija: "Trakā, tur taču šauj!". Lai nu kā, tas manas domas mainīt nespēj, un kādā rāmā jūnija vakarā dodamies ceļā. Brauciena pamatmērķis ir orientēšanās sacensības netālu no Karlovi Variem Čehijā, taču mani ceļabiedri, RTU orientieristi, jau iepriekš ir izlēmuši pie reizes izbaudīt Adrijas jūras sāļumu pie Horvātijas krastiem, Balatona plašumu Ungārijā, Slovēnijas zaļo pakalnu vilinājumu un Alpu un Tatru virsotņu skarbumu.

Pāri robežai ar svešu seju.

Pirmā aizķeršanās rodas uz Lietuvas- Polijas robežas - viena no mūsu 4 automašīnām tiek aizsūtīta atpakaļ - kāds no tajā sēdošajiem puišiem netiek atzīts par savas pases un līdz ar to arī vārda īpašnieku. Taisnības labā jāpiebilst, ka pasē redzamā fotogrāfija tiešām visai maz līdzinājās Kārļa sejai. Izeja tiek atrasta visai ātri un veiksmīgi. Puišiem nākas izmest nelielu līkumu, otrā robežpunktā ierēdņiem sliktas aizdomas nerodas, un drīz mūsu Jetta pievienojas pārējiem auto. Šeit, un arī turpmākajā ceļojuma laikā lieti noder Latvijas Mobilā Telefona starptautiskais pieslēgums. Tā ir vienīgā iespēja nepazaudēt citam citu.

Seko nogurdinošs brauciens cauri Polijai, un vēlu vakarā, pēc gandrīz diennakts ceļojuma šķērsojam Čehijas robežu. Starp citu - Polijas-Čehijas pierobežas rajoni ir daudz sakoptāki un skaistāki kā valsts centrālajā daļā. Jau Polijā esam pamanījušies nozaudēt vienu no mūsu ekipāžām, pēc satrauktas sazvanīšanās noskaidrojam, ka viņi atrodas 100 km attālumā no mums, nekas cits neatliek, kā nakšņot atsevišķi. Mūsu pazudušie ir pamanījušies neieraudzīt jebkuras norādes uz Cehijas robežu, ar vietējo jauniešu palīdzību viņi nokļūst uz līkumaina kalnu ceļa un īsi pirms pusnakts arī viņiem izdodas šķērsot kādu klusu robežpunktu ar vārga izskata koka būdiņu. Ar to viņu piedzīvojumi nebeidzas -no rīta pēkšņi apklust mašīnas radiouztvērējs. Tas tiek vairākas reizes izjaukts, bet joprojām klusē. Tikai vēlāk tiek konstatēts, ka vainīgs ir nosēdies akumulators, arī stumšana neko nelīdz. Atkal nākas meklēt palīdzību pie vietējiem, ne viens vien uz angliski izteikto palīdzības lūgumu atbild ar drošinātāju piedāvājumu. Beidzot kāds jaunietis piedāvā izmantot savu akumulatoru, un arī mūsu pazudušie var doties Prāgas virzienā.

Savukārt pārējie pilnīgā tumsā sameklējam teltsvietas, netālu no robežas tuvumā esošā Dobrošovas ciematiņa, un nākamajā rītā esam patīkami pārsteigti par mūsu priekšā esošo fantastisko ainavu. Kāds gan izsaka aizdomas, ka esam savas teltis uzcēluši dabas parkā, bet šoreiz tiekam cauri sveikā, neviens mūs nedarbā nepieķer, un mēs dodamies Prāgas virzienā.

Bētlemes naktis un "Skonto čempions! ".

Šķiet Prāga ir tā vieta, kurā man ir lemts atgriezties vēl un vēl. Liekas, šī pilsēta ir nolēmusi piespiest mani iemīlēt to. Atkal jau izstaigājam tradicionālās tūristu takas, atkal pasēžam uz Kārļa tilta, paēdam pusdienas itāļu krodziņā (apt. CZK 100, t.i. Ls 1,60) un atkal es gaidu to brīdi, kad dosimies prom no šīs raibās un tūristu pārpilnās, kaut arī skaistās Čehijas galvaspilsētas. Viens no jautrākajiem brīžiem - kāda klusā, netālu no centra esošā ieliņā atrastais sarkanbaltsarkaniem auseklīšiem rotātais veikaliņš "Latvis". Spriežot pēc skatloga, galvenā tajā tirgotā prece ir tualetes papīrs.

Jau vakarā esam gaidāmo sacensību centrā Bečovā, jaukā ciematiņā netālu no Karlovi Variem. Mums rezervētās naktsmājas atrodas 20 km no sacensību vietas - Teplas ciematiņā, kempingā ar savādu un krāšņu nosaukumu Bētleme. Šī vieta mūs sagaida ar divvietīgām un četrvietīgām, ne visai ērtām koka būdiņām (viena nakts kempingā - CZK 90, t.i. apt. Ls 1,50), siltā ūdens trūkumu, un veselu lērumu skaļu čehu ļaužu. Esam ieradušies uz Čehijas valsts svētkiem - Jana Husa dienu, tad nu čehi atpūšas kā māk. Jāpiebilst, ka laika gaitā latviešu smiekli un dziedāšana brīžiem pārspēja vietējos, arī čehi tiek iemācīti izteikt dažu frāzi latviski un kādā vakarā kempingu pieskandina čehu sauktais "Skon-to, čempions!". Lai nu kā, šajās dienās Bētlemē pabijušie čehi vairs Latviju ar Lietuvu nejauks.

Kamēr mani ceļabiedri orientējas Čehijas kalnainajos mežos, kopā ar vēl dažiem nesportistiem dodamies ekspedīcijā uz Karlovi Variem. Skaistā pilsētiņa pārsteidz ar savu mieru un vieglumu, kaut arī tā ir tūristu pilna, šī ir vieta, kurā pazūd viss nogurums. Turpat atrodam kādu peldvietu, un labu laiciņu pavadām gozējoties Čehijas saulītē. Daudzstāvu māju ielokā esošā peldētava ar nomīdītu zālienu un apšaubāma izskata bufetēm atsauc atmiņā nu jau nedaudz piemirsto bērnību Padomju Latvijā, bet karstums ir tik pamatīgs, ka esam priecīgi par jebkuru iespēju gūt spirdzinājumu. Vakarā turpat Karlovi Varos satiekamies ar saviem Čehijas kalnu un mežu nogurdinātajiem sportistiem, kempingā nosvinam Ulda vārdadienu un nākamajā rītā atkal dodamies ceļā. Apskatām slaveno alus pilsētu Pilzeni, izstaigājam jauko Pisekas pilsētiņu, un vakarā ceļam teltis Čehijas laukos, netālu no Budejovices, kur savās gaitās klaiņojis krietnais karavīrs Šveiks. Šeit vakarēšanu iztraucē no blakus esošā mežiņa nākošās savādās skaņas. Mūsu gudrās galvas izdomā, ka tās varētu būt mežacūkas, vēl kāds paziņo, ka iespējams tā ir cūku mamma ar mazuļiem un prātīgi piebilst, ka šai laikā tā esot īpaši bīstama.... Tas protams pārāk saldu un mierīgu miegu neveicina, bet, lai nakts kļūtu vēl neaizmirstamāka, mūs pārsteidz pamatīgs negaiss. Tobrīd vēl nenojaušam, ka turpmākajās dienās lietus un pērkona dārdi kļūs par mūsu pastāvīgo pavadoni un cerībā aizmukt no negaisa, dodamies Austrijas virzienā. No rīta, kārtīgi ļaudis būdami savācam tukšās alus pudeles, lai pilsētā tās izmestu. Nolemjam Česki Budejovicē iztērēt pēdējās kronas, bet sakarā ar svētkiem rodas problēmas atrast kādu strādājošu veikalu. Beidzot tas izdodas, šeit mūsos ierunājas latviešu taupīgums, un mēs izlemjam pudeles nevis izmest bet gan nodot veikalā, kā tas Čehijā pieņemts. Par 12 tukšajām pudelēm (CZK 3) atpakaļ saņemam 4 pilnas, mūsu mazais biznesiņš ir izdevies.

Kārtējo reizi esam pārliecinājušies, ka Čehija ir skaista un viesmīlīga zeme. Nedaudz gan izbrīna maizes trūkums pārtikas veikalos. Dažādām precēm pārpildītos supermārketos maizes klaipiņu dažkārt ir grūti ieraudzīt. Caurmērā pārtikas cenas ir nedaudz zemākas kā Latvijā, tā kā uz Čehiju braucot pārtikas krājumus līdzi stiept nav vajadzības, ja nu vienīgi kādu rudzu maizes kukulīti. Izdaudzinātais čehu alus tiešām ir lēts, un maksā CZK 4 - CZK 10, vēl gan jāpierēķina pudeles vērtība CZK 3. Degvielas cenas - apt. CZK 23, t.i. 0,40 Ls. Braukšana pa lielajiem ceļiem ir maksas, taču nav problēmu pārvietoties arī pa mazākiem celiņiem, un nemaksāt neko. Čehijā ļoti noderīgas izrādās maksājumu kartes, arī visiem pieejamā Maestro/Edc. Savukārt valūtu mainot jābūt uzmanīgiem, var gadīties, ka bez brīdinājuma no Jums tiks paņemta pamatīga komisijas nauda. Vai kā dāvaniņa pasniegta Prāgas karte, par kuru priecājoties Jūs pirmajā brīdī pat nepamanīsiet, ka uz čeka ir skaidri redzams, cik Jūs patiesībā par to esat samaksājis.

Austrija lietū...

Austrijas robežu šķērsojam bez starpgadījumiem, un dodamies taisnā ceļā uz izdaudzināto Mocarta dzimto pilsētu Zalcburgu. Lietus līst kā pa Jāņiem, tomēr cenšamies izstaigāt un apskatīt pēc iespējas vairāk. Uzkāpjam Zalcburgas pilī, un labu laiku priecājamies par lietaino, bet brīnumskaisto pilsētu, lavierējot caur peļķēm aizlaipojam līdz Mocarta dzimtajai mājiņai, nofotografējamies pie dižā komponista pieminekļa un līdz pēdējai vīlītei izmirkuši cilpojam uz mašīnām, lai dotos naktsmāju meklējumos. Ceļš līdz Verfenes pilsētiņai tuvumā esošajam kempingam vijas caur majestātiskām Alpu grēdām, gar krāčainām kalnu upēm, lietus dēļ kalnu virsotnes ir noslēpušās dziļi mākoņos, tomēr to varenuma apburta neizlaižu no rokām videokameru un caur automašīnas logu tīrītāju ņirbu cenšos tvert kā tobrīd šķita - neatkārtojamo mirkli. Verfenes kempingā atrodam naktsmājas par 100 ATS (apt. Ls 4,40) no cilvēka, visi 16 sarūmējamies 3 četrvietīgās, komfortablās mājiņās. Lietus urdzoņas pavadībā pienāk mūsu pirmā nakts Alpu pakājē. Zvans no Latvijas ziņo par mūsu zemītē valdošo karstumu un Viļa Krištopāna valdības atkāpšanos. Naktī dodamies visai skaļā pārgājienā uz tuvējo pilsētiņu - taču mūsu cerības atrast kādu krodziņu nevainagojas panākumiem. Pilsēta dus mierā un klusumā. Slēgta ir arī degvielas uzpildes stacija. Patukšojam košļeņu automātu un dziedādami soļojam atpakaļ uz kempingu. No rīta sastādam nākamās dienas maršrutu, cerībā, ka varēsim šķērsot Alpus visaugstākajā un skaistākajā to pārejā - gar Edelweiss-Spitze. Kā par brīnumu nelīst. Diemžēl dažādu apsvērumu dēļ neizdodas aizbraukt līdz netālu esošajām pasaulē lielākajām ledus alām - Eisriesenwel (ieeja ATS 100 apt. Ls 4,40, no maija līdz oktobrim, nokļūšana līdz alām ar pacēlāju - ATS 120 apt. Ls 5,30 + pamatīgs gājiens ar kājām). Taču secinām, ka turpat tuvumā ir arī citas redzēt vērtas vietas, un savu ekskursiju sākam ar Gollingas ūdenskrituma apskati. Austrijā kā jau Rietumeiropā - par visu jāmaksā. Lai tiktu līdz ūdenskritumam, samaksājam ATS 32 (apt. Ls 1,40) katrs. Protams, neizpaliek joki par kasiera nosēdināšanu ceļā uz Kolkas ragu vai Ventas rumbas malā. Tālākais mūsu ceļš ved uz St.Johanas ciematiņa tuvumā esošo, 1,2 km garo Liechtensteinklamm aizu. Šo vietu ieteiktu apskatīt katram, kuram gadās būt Zalcburgas tuvumā. Pamazām sāk līņāt, uzticamais pavadonis lietusmākonis mūs nepamet. Aizbraucam līdz Jāgerezeram, tā dzidrais un tīrais ūdens uz kalnu fona atgādina bilžu grāmatu ilustrācijas, un uz brīdi mani pārņem neliela nerealitātes sajūta - vai tiešām uz pasaules pastāv kas tik skaists. Savukārt mazie, ārkārtīgi "sapucētie" un tīrie ciematiņi pēc zināma laika sāk kaitināt tieši ar savu nedabisko perfektumu.

Par spīti lietum nešķiramies no domas Alpus šķērsot augstākajā to pārejā, braucot pa Grossglocknerstrasse un dodamies Ēdelveisa virsotnes virzienā. Debesis kļūst aizvien pelēkākas, esam jau uzbraukuši krietni augstu kalnos, kad pie pārejas maksas punkta (ATS 350 par vienu auto, apt. Ls 15,6) dežūrējošais vīrelis noraugās uz mums kā uz trakiem un silti iesaka šādā laikā ceļu neturpināt. Nekas cits neatliek kā paklausīt, tā nu atgriežamies savā iepriekšējā naktsmītnē un aizvadām vēl vienu nakti Alpu ielokā. No rīta līst kā lijis, pieņemam lēmumu Alpus šķērsot citā, zemākā vietā. Braucot pa Alpu ielejām ievērojam neskaitāmus pacēlājus, kas ved uz kalnu virsotnēm. Domājam, ka tie ir domāti tikai ziemas tūristiem, bet kādā vietā piestājot ar domu nofotogrāfēties, ievērojam reklāmu, kas piedāvā ar pacēlāju doties uz kalna virsotni. Nolemjam, ka lai arī cik tas nemaksātu, kādā no Alpu virsotnēm beidzot ir jānokļūst. Diemžēl šeit mums tas neizdodas, esam trāpījuši tieši uz pusdienas pārtraukumu. Taču nākamajā ciematiņā Turracherhohe tas vairs ir tikai naudas jautājums (aptuveni ATS 70, cena atkarīga no mērķa augstuma), un mēs paceļamies 1763 m virs jūras līmeņa esošajā virsotnē. Arī šeit nav aizmirsts par tūrista vēderu - atrodam jauku kafejnīcu, kurā atpūšoties var izbaudīt apkārtnes skaistumu. Tūristu taka ved augstāk kalnos, taču tālu mēs netiekam, jo šis process izrādas visai lēns un pagrūts. Lejup dodamies dīvainās plastmasas kastēs, kas atgādina modernas ziemas ragaviņas, un traucas lejup pa dzelzs sliedi.

Vēlāk mūsu pie Latvijas ceļiem pieradušajiem šoferīšiem un mašīnītēm ir krietni ko turēt. Šad tad nākas apstāties, lai atpūtinātu sakarsušos motorus un nogurušās bremzes. Tomēr Jankas mašīna ne visai labi iztur šo pārbaudījumu, un norunātajā satikšanās vietā mani ceļabiedri no tās izkāpj visai savādām sejām un cits caur citu stāsta par aizraujošo pārbraucienu pa Alpu serpentīniem bez bremzēm....Te nu mūsu ieteikums - laikus bremzēt ar ātrumiem, un bremzes izmantot pēc iespējas mazāk. Ļaujam auto nedaudz atpūsties un pa šauru kalnu celiņu, iebraucam skaistajā Slovēnijas republikā, Alpu saulainajā pusē. Slovēņu robežsargs palūdz uzrādīt mūsu skaidrās naudas krājumus, redzētais viņu pilnīgi apmierina, un varam doties tālāk. Degvielas cenas Austrijā - vidēji 10,6 ATS (t.i. 0,46 s). Par pārvietošanos pa maģistrālēm un caur tuneļiem jāmaksā. Atļaujas braukšanai pa maģistrālēm (ATS 70, apt. Ls 3) var iegādāties degvielas uzpildes stacijās. Lai arī pamanāmies braukt tāpat, tomēr neieteiktu sekot mūsu sliktajam piemēram. Pārtikas cenas - nedaudz augstākas kā Latvijā. Pusdienas Mc Donaldā - ATS 60 ,t.i. Ls 2,60 (Hamburgers + Free+ Coca - Cola).

Alpu saulainā puse.

Lietus beidzot mūs ir pametis, sajūsmas pilni vērojam Slovēnijas zaļos pakalnus un baltās klintis. Sekojot slovēņu draugu ieteikumam par pirmo apskates vietu izvēlamies Bledas pilsētiņu netālu no Triglava nacionālā parka. Lai arī Bleda tulkojumā no slovēņu valodas nozīmē "bāls" mazās pilsētiņas krāšņais skaistums varētu kļūt par vilinājumu ikvienam ceļotājam. Šeit mūs pieviļ līdz tam tik noderīgās Maestro debetkartes. Ne vietējā bankā, ne veikalos tās netiek atzītas par derīgām. Vinnētāji izrādās nopietnāku kredītkaršu un valūtas krājumu īpašnieki. Beidzot esam tikuši pie vietējām naudiņām ar nedaudz dīvainu nosaukumu Tolārs, un mūsu ceļojums cauri Slovēnijai var turpināties. Turpat Bledā apskatām vienu no skaistākajām vietām visā mūsu brauciena laikā - par nelielu samaksu (SIT 500, t.i. apt. Ls 1,50) nokļūstam Bledas pils pagalmā, no kura paveras neticami skaists skats uz Slovēnijas zaļajiem pakalniem, mazo Bledas pilsētiņu un ezeru ar saliņu uz kuras atrodas baznīca. Pirms došanās naktsmāju meklējumos iegriežamies vietējā pārtikas veikaliņā, un secinām, ka šeit pārtikas cenas ir augstākas kā Latvijā (maize - aptuveni 200 SIT jeb 0,60 Ls), bet veikalu plaukti ir tukšāki kā mūsu zemītē. Izrādās, ka lēmums iepirkt pārtiku Čehijā ir bijis pareizs.

Mūsu izvēlētais kempings atrodas Bohinjas ezera krastā, Triglava nacionālajā parkā. Esam diezgan šokēti par cenām - SIT 1600 (apt. Ls 5) no cilvēka, par iespēju uzcelt savas teltis uz piekrastes akmeņiem. Par dušas izmantošanu tiek prasīta atsevišķa samaksa. Pieprasītā summa liekas nepamatoti augsta. Sasaucam stratēģisko apspriedi un nolemjam nakšņot netālu no kempinga esošajā atpūtas vietā, tā paša Bohinjas ezera krastā. Uz tur izvietotajām zīmēm noskaidrojam, ka teltis celt šai vietā ir aizliegts, taču risinājumu atrodam - tā kā vakars ir silts un mierīgs, izlemjam gulēt zem klajas debess, cerēdami apvest ap stūri vietējos kārtības sargus. Jau pēc brīža Bohinjas ezera krastā uz prīmusiem burbuļo katliņi ar čehu makaroniem, un pusnaktij tuvojoties zem Slovēnijas zvaigžņotajām debesīm sev guļvietas ierīko bariņš dullu latviešu. Kaut arī ir vasaras vidus, jau ap plkst. 22: 00 valda pilnīga tumsa. Naktī ik pa brīdim pamostos un ar apbrīnas pilnām acīm raugos uz sev priekšā esošo skatu. Bezgalīgi dzidrs ūdens uz majestātisku kalnu fona....

Rīts sākas visai nepatīkami - no mugurpuses atskan možs: "Dobro jutro! Slovenska policija, kontrolj dokumentov! ". Sākumā neviens nereaģē uz bruņotā un formā tērptā vīreļa klaigāšanu, tā nu viņam nākas kādu brītiņu pagaidīt kamēr kāds no mums tomēr atver acis un attopas, ka tie nav mūsu puišu kārtējie jociņi, bet gan ĪSTS slovēņu policists. Pēc nelielas skaidrošanās piekrītam samaksāt soda naudu par nakšņošanu neatļautā vietā - 2500 SIT (aptuveni Ls 8) no cilvēka. Tā kā esam tik daudz, mums tiek iedota grupas atlaide - savādāk nāktos maksāt divreiz lielāku naudas summu. Esam pavadījuši dārgāko, un kā vēlāk nolemjam, arī skaistāko nakti visā ceļojuma laikā. Sākumā noskaņojums nav visai labs, bet jau drīz vien vienojamies, ka samaksātā naudas summa bija šīs nakts vērta. Uzsākam braucienu uz mūsu galamērķi - Adrijas piekrastes kūrortu Rijeku Horvātijā. Neticami šaurais ceļš atkal vijas kalnup, kādu brīdi braucam pa grants segumu, pirmajā apstāšanās vietā drēgnais kalnu vējš liek šortus un T-kreklus nomainīt pret siltāku apģērbu. Šeit mūs beidzot panāk arī uzticamais pavadonis lietus. Braucot caur mazajiem kalnu ciematiņiem šķiet ikviens ceļā sastaptais cilvēks izbrīnīti atskatās uz mūsu automašīnu numuriem. Šeit esam pilnīgi svešinieki. Priecājamies par Slovēnijas fantastisko dabas skaistumu- tilts par Sočas upi netālu no Novo Goricas pārspēj visu līdz šim redzēto. Vēl nezinām, ka tas nav pēdējais Slovēnijas dabas sagādātais pārsteigums.

Novo Goricā sameklējam Itālijas robežu, sākotnēji nolēmuši aiziet līdz Itālijai pusdienas paēst, taču beigās aprobežojamies ar draudzīga sveiciena pamāšanu picu un makaronu zemei, un dodamies tālāk uz Postojnu, lai ienirtu Eiropas skaistāko stalaktītu alu brīnumainajos labirintos. Tūrisma ceļvedis brīdina, ka gaisa temperatūra šajās pazemes takās nepārsniedz 8 grādus. Saģērbjamies labi silti, nopērkam biļetes par 1900 SIT ((apt. Ls 6), studentiem 900 SIT, bez tam atklājam, ka noder pat nepagarinātas mūsu universitātes apliecības, par ISIC kartēm nemaz nerunājot), un mazs vilcieniņš kopā ar pamatīgu tūristu baru ieved mūs alas dziļumos. Taisnība ir mūsu angliski runājošajam gidam - šeit tiešām zūd jebkura telpas un laika sajūta. Nedaudz vairāk kā stundu garā ekskursija jau ir galā, bet šķiet, ka pazemē esam tikai pārdesmit minūtes. Lai arī alās ir aizliegts filmēt un fotografēt, pamanamies šo to nofotografēt, un beigās arī es saadūšojos no jakas apakšas izvilkt videokameru. Tiesa, no fotogrāfijām nekas prātīgs tā arī nesanāk. Jāpiebilst, ka citu valstu tūristi nerīkojās daudz godprātīgāk. Turpat Postojnas itāļu restorānā paēdam pamatīgas pusdienas (500 (mazā pica) - 1000 (kārtīgs "otrais) SIT, t.i. apt. 1,5 - 3,5 Ls), un braucam Horvātijas robežas virzienā. Laika trūkuma dēļ Slovēnijai nevaram atlicināt vairāk par vienu dienu, bet esam sapratuši, ka šajā zemē ir vērts atgriezties.

Pārtikas cenas - augstākas kā Latvijā, un arī Austrijā. Degviela - vidēji 111 SIT (t.i. apt. 0, 34 Ls). Tāpat kā Čehijā un Austrijā pārvietošanās pa maģistrālēm ir maksas, taču mēs pamanamies tās apbraukt pa mazākiem ceļiem. Maestro kartes šai valstī nav diez ko noderīgas.

Latviešu dziesmas uz Horvātijas akmeņiem.

Uz Slovēnijas kaimiņvalsts Horvātijas robežas viena no mūsu ekipāžām tiek "nogriezta" malā, un kā vēlāk izrādās, izpurināta līdz pēdējai vīlītei ar cerību atrast narkotiskās vielas. Pat cigaretes esot apostītas, katra audiokasete izkratīta un uz Maijas somas stūros pamanītajiem Baltijas jūras smilšu gaudiņiem horvātu muitnieki skatījušies ar aizdomām.... Uz jautājumu : "Kāpēc tieši mēs?", ierēdņi atbildējuši: "Jūs šodien esat jau divpadsmitie...". Mūsējie šo pārbaudījumu iztur varonīgi, un nākamajā satikšanās vietā seko smieklu caurvīti stāsti par piedzīvoto.

Atšķirībā no Slovēnijas, Horvātijas kalni atgādina lielas, ar kadiķveidīgiem krūmiem apaugušas blāvu akmeņu kaudzes. Mazo ciematiņu pelēkās mājiņas izskatās visai padrūmas, tā vien šķiet, ka uz dažas no tām vēl joprojām ir redzamas nesenā kara laikā radušās ložu pēdas. Lai nu kā, nevienu bruņotu vīru šeit nesastopam, vienīgi ik pa laikam pāri galvām pārlido nenosakāmas izcelsmes militārās lidmašīnas. Savukārt Adrijas krastā esošā kūrortpilsēta Rijeka atgādina kaut ko jau redzētu, tā stipri līdzinās Padomju laika iecienītajai atpūtas vietai Jaltai. Pirms došanās tālāk iegriežamies kādā no Rijekas supermārketiem. Veikalā pircējus tik pat kā nemana, un tas nav nekāds brīnums. Pārtikas cenas Horvātijā pārspēj visu līdz šim piedzīvoto - par graudu maizes kukulīti, siera gabalu, sulu, minerālūdeni un divām alus pudelēm samaksājam HRK 75 (apt. Ls 6). Bez tam saņemam apzīmogotu un parakstītu kvīti, kuru kopā ar tukšajām alus pudelēm nododot atpakaļ tieši šajā veikalā, varam saņemt pretī HRK 10, t.i. pudeļu vērtību.

Naktsmājas meklēt dodamies uz netālu esošo Krka salu. Samaksājam HRK 12 un pār 1430 m garo tiltu nokļūstam salā. Ātri vien izdodas atrast pieņemamu kempingu un ceļam savas teltis Adrijas jūras akmeņainajā piekrastē. ( 4-vietīgā telts + auto novietošana - HRK 146 (apt. Ls 11). Vēlāk iekārtojamies uz turpat kempingā esošā krodziņa terases, un drīz vien, ne bez vietējo dzērienu palīdzības, latviešu dziedāšana pieskandina Rijekas līča piekrasti....Soļojot atpakaļ uz kempingu, nedaudz jūtoties neērti par priekšā esošajiem dziedoņiem, atpalikušais bariņš uzsāk jodelēt, lai šos nakts trokšņotājus noturētu par austriešiem.

Par spīti lietum, rīts sākas ar peldi Adrijas jūras ārkārtīgi sāļajā ūdeni. Šķiet tajā nogrimt nav iespējams. Diemžēl šādā nelaikā iecerētā atpūta pie jūras izpaliek, un mēs braucam tālāk - Ungārijas virzienā, cerībā, ka vismaz šai zemē atradīsim sauli. Slikto ceļu, lietus un sastrēgumu dēļ nelielais attālums līdz Horvātijas galvaspilsētai Zagrebai prasa gandrīz visu dienu. Līst visai nopietni, bet kārtējais zvans no Latvijas vēsta, ka mūsu zemītē joprojām valda pamatīgs karstums. Saulīti esam aizmirsuši mājās.

Zagreba ar savām masīvajām, pelēkajām ēkām atstāj diezgan nomācošu iespaidu. Izbraucam tai cauri, un par savu pusdienošanas vietu izraugāmies Čakovecas pilsētiņu. Par pieņemamāko ēstuvi kārtējo reizi atzīstam itāļu restorāniņu - porcija spagetti HRK 25-30 (apt Ls 2-2,5) , pudele alus - HRK 10-12 (apt. Ls 0,80 - 0,96). Ir sestdienas vakars, un mēs nedaudz uzjautrināti brīnāmies par nebeidzamajiem kāzu gājieniem gar mūsu ēstuvi, kas acīmredzot atrodas uz pilsētas centrālās ielas. Šķiet, ka visa pilsētiņa nolēmusi vienā dienā laulības ostā iebraukt. Katrai grupai pa priekšu soļo karognesējs ar valsts karogu, pēc tam bezgalīgi raibs ņudzeklis ar notikuma dalībniekiem. Šai brīdi no sirds žēl sabojātās videokameras - šis skats būtu filmēšanas vērts. Savukārt kā stāsta aculiecinieki, dižpilsētā Zagrebā kāzinieki pārvietojas ar auto, pa priekšu braucot ar karogu, pēc tam seko pamatīga mašīnu rinda, bet pretīmbraucošie kā jukuši ar skaņas signāliem sveic jaunlaulātos.

Vēl mirklis - un esam uz Ungārijas robežas. Smaidīgs robežsargs pajautā :"Čto u vas latišei prikļučeņij ņehvotajet, cto v Horvatiju jedete..." un mēs iebraucam vīnu un saulespuķu zemē.

Joprojām galvā jaucas visai savādais iespaids par Horvātiju. Varbūt vainīgs ir lietus, bet šī zeme manā atmiņā paliks ne tik daudz ar peldēšanos Adrijas jūrā, kā ar augstajām pārtikas cenām, maksas ceļiem un sastrēgumiem. Degvielas cena - vidēji HRK 45, t.i. apt. Ls 0,40.

Sauszemes pelde Balatona krastos un ungāru vīni.

Par pirmo apmešanās vietu uz Ungāru zemes esam izraudzījuši Balatona piekrasti. Slaveno ezeru sasniedzam jau krietnā tumsā. Nogurums ir pamatīgs, un mēs apmetamies pirmajā pa ceļam esošajā kempingā. Šeit mūsu grupiņa sadalās - daļa iekārtojas ne pārāk komfortablās mājiņās, par to samaksājot katrs DEM 30, bet pārējie lietum smidzinot ceļ teltis Ungārijas dubļos, par šo iespēju samaksājot HUF 834 (apt. Ls 2). Naktsmieru traucē ne tikai garām braucošo automašīnu un vilcienu dunoņa, bet arī kārtējais negaiss, kas pārsniedz visu līdz šim piedzīvoto. Neciešamās sutoņas dēļ atstājam vaļā telts lodziņus un durvis, un pēc dažām stundām nemierīga miega secinām, ka lietus ir pastrādājis nedarbus - mūsu telts atgādina miniatūru slēgto peldbaseinu. Slapjumā esošās kājas un pērkona dārdi traucē iemigt, bet nogurums dara savu - pēc brīža jau saldi guļam, Ungārijas lietusgāzēm mūsu naktsmītni mērcējot. No rīta izgriežu ūdeni no saviem pagalvī pabijušajiem šortiem, izleju ūdeni no botām, un lienu ārā no telts, lai iegrimtu līdz potītēm dubļos. Aizčāpojam līdz blakus esošajam Balatonam, taču naktī piedzīvotā sauszemes pelde ir iznīcinājusi jebkuru vēlmi pēc ūdens, tā nu plunčāšanās Ungārijas pērlē tiek atlikta uz citu reizi.

Tālākais mūsu ceļš ved uz Budapeštu. Pie Citadellas atstājam savus auto un dodamies skatīt visskaistāko no mūsu ceļojuma laikā redzētajām pilsētām. Atskan satraukts telefona zvans no vienas no mūsu ekipāžām. Pavisam netālu no Budapeštas centra tālāk braukt atteicies ir Dinas auto. Negaidot uzradusies tehniskā palīdzība nogādā mūsu nelaimīgos ceļabiedrus kāda nomalē esošā autoservisā, un kamēr daļa no mums priecājas par Budapeštas skaistumu, viņiem nākas vērot vietējo meistaru darbošanos mēģinot piedabūt pie dzīvības neejošo automašīnu.

Jau pirmais iespaids par Ungārijas galvaspilsētu ir brīnišķīgs. Arī saulīte beidzot ir nolēmusi mūs palutināt, un labā omā esot dodamies iepazīt skaisto pilsētu. Skaidrs kļūst tas, ka tās apskatei ar pāris stundām nepietiek, ir vajadzīga visa diena, ja ne divas. Taču pilsētas nomalē mūs gaida ceļabiedri, arī negaiss mūs beidzot ir panācis, tā nu dodamies tālāk, sevī paturot vēlmi atgriezties šeit vēlreiz.

Pēc pamatīgas maldīšanās pa Budapeštas nomales rajoniem atrodam savējos. Pa ceļam mūsu puiši samaksā sodu par drošības siksnu nelietošanu (HUF 200, t.i.apt. Ls 5) Mašīna joprojām tiek remontēta. Saprotam, ka līdz iepriekš ieplānotajai Tokajai šai vakarā nokļūt nepagūsim. Turpat netālu atrodam lielisku kempingu, omulīga 6vietīga 2stāvu mājiņa ar 2 guļamistabām, dzīvojamo istabu ar SAT TV, dušu, tualeti un saunu izmaksā HUF 1700, (apt. Ls 4,5 no cilvēka). Pārējie uzceļam teltis (HUF 500 , t.i. apt. Ls 1,2 katram), un dodamies ciemos pie mājiņas iemītniekiem. Pa to laiku ir saremontēta arī mašīnīte, nākas šķirties no DEM 400. Seko brauciens uz tuvējo veikalu, un vīnu degustēšanas vakars ar pirtī iešanu var sākties. Vīnu cenas tiešām ir neticami zemas (Ls 0,40 -..., par Ls 1 var iegādāties pudeli itin pieklājīga vīna). Arī pārtikas cenas ir iepriecinošas, tās ir zemākas kā Latvijā.

Nākamajā rītā diezgan samiegojušies uzsākam ceļu uz Tokaju, ar domu šai dienā šķērsot Ungārijas - Slovākijas robežu un nākamo nakti pārlaist Tatru kalnos. Caur zeltainajiem saulespuķu laukiem un krāšņajiem vīna dārziem mūsu ceļš aizvijas līdz klusajai un mierīgajai vīnu galvaspilsētai Tokajai, un vēl pēc brīža esam uz Slovākijas robežas. Kaut arī līdz mājam ir atlicis ne viens vien kilometru simts, šķiet ka Latvija ir jau tik tuvu....

Degvielas cenas Ungārijā - HUF 180 - 200, t.i. Ls 0, 45- 0, 50. Pārtika lētāka kā Latvijā. Kārtīgas pusdienas parastā krodziņā - HUF 600, t.i. apt. Ls 1, 30. Par ceļiem maksāt nevajag. Maestro kartes tiek akceptētas.

Mājupceļš.

Slovākijas robežu šķērsojam krietnā pievakarē. Tuvākajā pilsētiņā patukšojam bankomātus un traucamies cauri mazajai valstij līdz pat Tatru pakājei, tur netālu no Popradas sameklējam viesnīcu, un samaksājuši SKK 560 (Ls 7,6) par divvietīgu numuriņu aizvadām klusāko un mierīgāko nakti visā brauciena laikā. Saulainais rīts pienāk ar visai dalītām jūtām - domās esam jau mājās, tomēr ir nedaudz skumji apzināties, ka šī ir mūsu ceļojuma pēdējā diena. Pēc visa iepriekš redzētā, Tatri vairs īpašu sajūsmu nerada, tomēr aizbraucam līdz Štrbske Pleso pilsētiņai, ar domu uzbraukt līdz Popradsko Pleso esošajai viesnīcai, un varbūt tikt vēl augstāk. Drosmīgi ignorējam vietējos kārtības sargus un ceļazīmes un izbrīna pilnu kājotāju skatienu pavadīti līkumojam augšup pa ārkārtīgi šaurajiem Tatru serpentīniem. Kaut arī sirsniņas nedaudz dreb, mierinām sevi ar domu, ka kaut ko zīmēs neesam sapratuši pareizi, un līdz augšā kalnos esošajai viesnīcai, kurā tobrīd atpūšas daži mūsu Latvijas paziņas, braucamam ceļam ir jāved. Ik pa brīdim mostas vēlme pārtraukt šo avantūru, bet, nevarētu teikt, ka mūsu izvēlētajā ceļā būtu viegli atrast kādu automašīnu apgriešanai piemērotu vietu. Kilometra attālumā līdz mērķim, pirmajā iespējamajā vietā tomēr apstājamies, un nolemjam tālāk ceļu neturpināt. Ceļojuma beigās ar soda naudām saistītas nepatikšanas vairs nekārojas.

Nofotografējamies uz Tatru fona, un dodamies lejup. Tomēr neesam atmetuši ideju sasniegt kalnu virsotnes izmantojot pacēlāju (SKK 150, apt. Ls 2). Daži no mums jau dodas ceļā uz virsotnēm, kamēr pārējie rosoties gar Tatru pakājes suvenīru bodītēm sagaida kārtējo negaisa mākoni....Pēc laba brīža atmetuši cerības sagaidīt labāku laiku nolemjam braukt tālāk - nu jau uz mājām, uz Latviju. Klusajā kalnu robežpunktā mūs sagaida omulīgi ierēdņi un mēs iebraucam Polijā.

Degvielas cenas Slovākijā - SKK 28, t.i. apt. 36s. Iebraucot valstī jāiegādājas atļauja braukšanai pa maģistrālēm , tās cena atkarīga no motora tilpuma (SKK 200 - SKK 800, t.i. apt. Ls 2,7 - Ls 11). Pārtika - lētāka kā Latvijā. Kārtīgas pusdienas bistro - apt. SKK 100, t.i. Ls 1,3. Maestro kartes tiek akceptētas.

Pēc nepilnas diennakts ceļojuma cauri Polijai un Lietuvai šķērsojam Latvijas robežu. Polijā nejauši uztveram radiostaciju (106.1 FM), kurā poļu ļaudis izklaidē mums tik zināmais Deivids Fokss. Diemžēl atkal nākas konstatēt, ka ne uz viena no brauciena laikā šķērsotajām robežām nenācās sastapties ar tik lielu rindās nīkšanu kā uz mūsu zemītes robežas.

Latvija mūs sagaida ar saules stariem un pamatīgu karstumu, diemžēl tā arī ir pēdējā karstā diena. Arī uz savu zemīti esam atveduši lietu. Brīnišķīgais ceļojums ir galā. 2 nedēļu laikā esam nobraukuši apt. 5000 km, šķērsojuši 11 robežpunktus, pabijuši 6 valstīs un lielos tempos caurbraukuši Polijai un Lietuvai. Paliek bezgalīgi daudz atmiņas, kaudze jauku fotogrāfiju, un protams - brauciena laikā nostiprinājusies draudzība līdz ar sapni par nākamās vasaras kopīgo ceļojumu.

1999.gada 30.jūnijs-14.jūlijs

atbalstītāji