OK Purva Bridējs
Dina Krūmiņa

Slēpošanas nedēļa Tatros

Šogad normālā ziema beidzās jau Janvāra beigās. Tāpēc, lai paildzinātu paslēpošanas sezonu, pulciņš svaiga gaisa un kustību izslāpušu jauniešu savācās, lai dotos baudīt sauli, sniegu un kalnus uz Tatriem. Dalībnieki = Lattelekoma komanda: Māris un Sandra; Orientieristu komanda: Agnese un Gatis ; Zobenu komanda : Dina un Reinis.

Busiņš tika noīrēts no Blanku famīlijas (15ls dienā), iztīrīts , iesmaržināts un gatavs garajam pārbraucienam caur Lietuvu un Poliju. Jāatzīmē labā mūzikas aparatūra ( CD ) busā, 2 grozāmie sēdekļi , ko varēja izmantot spēlējot kārtis vai citas azartspēles, lampiņas visādās dīvainās vietās ar ieštepselējamiem kontaktiem citās busa visneparedzamākajās vietās, komplektā nāca līdzi arī spēļu ruporiņš, bet bez baterijām tas gan negribēja īsti darboties, un pāris nenosakāmas izcelsmes disku.

Lietuva protams izcēlās ar labiem, perfekti organizētiem ceļiem un apvedceļiem, toties Polija mūs sagaidīja diezgan neviesmīlīgi : pēc stundas nogaidīšanas robežpunktā ar jau paņemtām pasēm, atgriezās muitnieks ar nevainīgu sejas izteiksmi un pajautāja : vai mēs vēlamies vēl stāvēt, vai dosimies uz citu robežpunktu??? Redzēdams mūsu neizpratnē pārkorčītās sejas , viņš atļāvās paskaidrot, ka norubījušies viņiem esot kompji un nav nekādas sajēgas ,kas ar viņiem un kad tie atkal varētu sākt darboties. Īsi apspriedām domu, varbūt nosūtīt kādu no mums kā speciālistu ,lai iesprauž atpakaļ izrautos štepseļus, bet beigās atmetām ar roku un diezgan nepārliecināti ( vai tur mūs nesagaida tas pats) devāmies uz Lazdiņiem. Lazdiņos satikām vēl divu latviešu slēpotājmīļu busus, kurā daža laba seja izrādījās arī pazīstama, un atkal iesprūdām uz vēl kādu 1.5 h , kamēr robežsargi saprata ,ka viņiem tie cilvēki ir jāpārlaiž pāri robežai. Caur Polijai izvēlējāmies ceļu nevis caur Varšavu kā citas reizes, bet pa 19 ceļu tb pa Polijas malu līdz par Slovākijai. Uz robežas ar Slovākiju atklājās vēl viens brīnums: mums nedarbojās rokas bremze. Tāpēc ņemot vērā ,ka robežpunkts atradās diezgan paliela kalna galā...bijām diezgan laimīgi ,ka kāda no aizmugurējām mašīnām netika iebukņīta.

Brauciens pa Slovākiju norītēja bez lieliem starpgadījumiem, Spiškiy Hrad atradās savā vietā , vienīgi nedeva mums miera totālais sniega trūkums: sniega Slovākijā kā izskatījās nebija vispār, tuvojamies Tatriem vai netuvojamies. Poprada - sniega vēl joprojām nav, bet priecē jau Tatru sniegotās galotnes, tomēr pamazām ar nožēlu balsī jau tiek izstrādāti alternatīvie plāni: pārgājieni, riteņu īre , skriešana utt.

Mūsu mājiņa tiek atrasta bez liekiem feileriem, kā jau orientieristiem pienākas. Tā atrodas ciemata Štola nomalītē, blakus maza upīte, vēl pāris līdzīga tipa mājas un mežs, turpat blakus arī sākas Tatru Nacionālais parks (nopietna sniega vēljoprojām nav). Mājiņā pietiek vietas divtik lielam viesu skaitam tb tur ir 14 guļvietas ( 6 guļamistabas), viss notiek 3 stāvos un pagrabstāvā, 2 dušu telpas (normāli izmantojama gan tikai 1), 2 tualetes, neliela virtuvīte , kura gan īpaši daudz netika izmantota ,jo kā zināms ēst restorānos Slovākijā ir krutāk, viesistaba ar lielu galdu un televizors ( kur solītā Eirosporta vietā gan rādīja tikai vietējos kanālus, bet kā par laimi Olimpiāde arī Slovākijā bija uzmanības centrā un visu svarīgāko mēs redzējām).

Kārtīgi izgulējušies nākošā rītā taisamies braukt augšā uz Šterbske Pleso, ievērtēt sniega situāciju un esam jau sagatavojušies pievērsties alternatīvajiem sporta viediem, bet Tatri mūs tomēr nepieviļ un jo vairāk tuvojamies kūrortam, jo sniega sega parādās un kļūst iespaidīgāka. Nokļūstot augšā mūsu prieks ir neizmērojams ,jo aina ir vienkārši brīnišķīga: saule, balts sniegs, kalni pavisam tuvu. Tiek vilktas ārā slēpītes, brillītes un aiziet uz trasi.

Stāvvieta uz visu dienu maksā 160 Sk, jeb 2.12 ls. ŠterbskePleso ezers izskatās ļoti iecienīts aplītis pensionāriem un visiem citiem slēpojošiem kadriem, ar prieku paslidinamies pa gludo ar sniegu noklāto ezera virsmu, bet pie mēģinājuma kāpt uz slēpošanas trases mūs aptur un no no nedrīkstot.....izrādās jauniešu mači šiem kaut kādi, bet vai tas spēj mūs sarūgtināt....sasēžam uz koka sētiņas pagriežam savas sen sauli neredzējušās sejas uz viņas pusi - ķeram zagaru. Beigās tiekam arī uz aplīša un ievērtējam to: labi izbrauktais garākais aplis ir 7.5 km, īsākais variants 5km, pāris nepatīkamu stāvu kalnu, bet pārsvarā viscaur tādi patīkami nelieli kāpumiņi un nobraucieniņi, apli noslēdzot gan paspējam saķert adrenalīnu , jo nobraucieni ir pietiekoši ekstrēmi pat ar mūsu slēpošanas pieredzi. Sandrai laikam šīs pieredzes tieši arī pietrūka, jo jau pirmajā kalnā (neievērojot gan 2 svarīgākās mācības trasē: nebraukt iekšā kalnos, kamēr nejūties droši līdzenumā un nekad nebraukt trasei pretējā virzienā) viņa paguva sastiept, samežģīt vai kautkā citādi sapurgāt savu potīti, līdz ar to atvadoties no slēpotājas karjeras -vismaz šajā braucienā. Kūrorts protams nav savos augstumos un ārsta pakalpojumus, neskatoties uz cilvēku pūļiem tajā, svētdienā nemaz nesniedz- arī manuprāt liecina par sliktu servisa līmeni. Gribēdami ieturēties apmeklējam pāris restorāniņus turpat uz vietas, kur atkal mūs pārsteidz piedāvātā servisa līmenis kūrortā: no piedāvātās ēdienkartes sākot pasūtīt izrādās puse ēdienu nemaz nav, bet kad pēc 10 minūtēm atnāca un paziņoja, ka rīsu arī viņiem neesot, bet toties varot dabūt ļoti garšīgus kartupeļus, vienprātgi demonstratīvi piecēlāmies kājās un atstājām to krogu uz visiem laikiem. Runājot par krogiem, tāda parādība, kā aizmirst kautko no pasūtītā atnest vai atnest kautkādu citu nepasūtītu ēdienu, ir pavisam ierasta parādība tb saskārāmies ar to ne vienu reizi vien un atliek vien secināt, ka laikam tas pieder pie lietas ...tb serviss ar pārsteiguma elementiem. Protams visiecienītākais ēdiens bija ķiploku zupa, kas iespējams palīdzēja izvairīties no dažas labas saslimšanas.

Kā jau esam pārliecinājušies kalnos laika maiņas notiek ļoti strauji un otrā diena atnāca ar sadrūmušu laiku, kas mūsu dzīvesvietā izpaudās lietū, bet augstāk kalnos tas slapjums, kas nāca no gaisa bij vairāk līdzīgs sniegam. Šodien mūsu vājinieks tika vests pie ārstiem ,lai noskaidrotu ..vai staigātāja būs vai nebūs, bet orientieristu gals tika izlaists pie trasītēm un devās paslēpoties. Starp slēpotājiem un neslēpotājiem tika noslēgta noruna, tiekamies krogā vai tiekamies uz trases( visdrīzāk). Kad bijām noslēpojušies līki, dēl slapjā sniega izmirkuši , noguruši - ar cerību sirdī devāmies meklēt mūsu busu un Māri ar Sandru, kam pēc aprēķiniem vajadzēja būt jau sadakterētiem, bet ne busa, ne mūsu draugu, ne mūsu silto un sauso drēbīšu nebija......tad mēs jau pavisam izmisuši meklējām glābiņu krogā: visas slapjās novelkamās drēbes tika novilktas, izkārtas uz kroga dekorācijām, tika paņemts jau pārbaudīts komplekts- ķiplokzupa + Bekerovka, un dzīve jau sāka likties mazliet saulaināka. Kā par laimi nakšņot tai krogā mums nenācās, jo drīzi vien vājinieku komanda mūs savāca un mēs atgriezāmies normālā-neklabošā stāvoklī. Par traumām- iesaku tomēr pirms tādiem braucieniem apdrošināties, jo izmaksas, ja griežaties pie ārsta, rentgenu uztaisīt un pārsiet kāju- ja nemaldos sastādīja tuvu pie 60latiem (arī tādā lētā zemē kā Slovākija).

Nākošais atmiņā paliekošais pasākums bija kalnu slēpošanas diena. Inventāra noma + pacēlājs uz visu dienu maksāja aptuveni 10ls katram. Sandra ar klibo kāju un Māri devās uz mūsu jau iekaroto Tatru virsotni Lomnitskiy Štit, gan netiekot līdz pašai augšai jo tieši otrdienās augšējais pacēlājs nedarbojās. Mēs pārējie noīrējam inventāru un varonīgi steberējam pacēlāju virzienā, bet ātri vien sapratām ,ka īrēt inventāru pirmajā koka būdiņā iespējams nebija tā veiksmīgākā tās dienas doma. To varbūt sapratīs tie, kas pāris gadus atpakaļ , kad bijām tai apvidū mūsu vasaras tūres ietvaros , paspēja izbaudīt straujo laika maiņu un nežēlīgo lietusgāzi - attālums līdz pacēlājiem bija man liekas kāds kilometrs un nosteberēt to pilnā kalnu slēpošnas aprīkojumā prasīja no mums ne vienu vien sviedru lāsi. Cerīgi nopirkām pacēlāju biļetes, priecājamies par saulīti, bet mūsu sajūsmu pārtrauca ieraudzītā rinda uz pacēlāju....nemāku novērtēt to metros un cilvēku skaitā, bet lai iesēstos 2-vietīgajā atklātajā krēslā, mums nācās gaidīt aptuveni 2h. Uz to brīdi, kā sajūtot mūsu arvien drūmāko noskaņojumu ( gaidīšana kā tāda jau izbesī, nemaz nerunājot par to ka tā no blakusesošajiem gaidošajiem cilvēkiem izvilina slēptās vissliktākās īpašibas) arī saulīte notinās mākoņu kaudzē un beigu beigās tikušī virsotnē gandrīz jau ķērāmiem pie lāsteku aplaušanas, kas bija nokarājušās no mūsu snīpjiem. Braukt lejā gan bija kruti ( vismaz salīdzinot ar mūsu zemītes tā saucamajiem slalomkalniem)!! Sākotnējais nobrauciens stiepās pa vēl ar lieliem augiem neapaugušo kalnu daļu, tad parādījās mazās priedītes un visbeidzot vidusdaļā - arī koki. Kopējais nobrauciena garums itkā bija ap3 km, bet braucot jau grūti tos metrus saskaitīt un tāpēc nāksies vien ticēt informācijai. Kalnā bez lielā pacēlāja (no apakšas līdz augšai) bija sastopami vēl pāris starpposmu pacēlāji, uz kuriem tik lielas rindas itkā nebija, bet pagaidīt savas 20minūtes tomēr nācās, - tie mazliet paildzināja prieku ,ko no kalna varēja iegūt, jo stāties vēlreiz garajā rindā nevienam no mums vairs negribējās. Var jau būt , ka ja sniega apstākļi kopumā, tb arī citās vietās ,būtu labāki, tad Šterbske pleso kalns nebūtu tik noslogots, bet tomēr- ja primārais brauciena mērķis ir kalnu slēpošana, tad Tatri laikam nav tā labāka īzvēles iespēja.

Vēl viens no iespaidīgākajiem pasācieniem bija pārgājiens lavīnu bīstamības zonā. Lai rastu pārmaiņas, tika izplānots un iemēģināts vēl viens maršuts : 5km pret kalnu + bridiens pa kalna nogāzīti lejā. Ja kāds vēl atceras jau pieminētajā ceļojumā pāris gadu atpakaļ , mēs veicām vienu ekstra gājienu- braucām ar mašīnām kalnā pa serpentīnainu ceļu, kur nemaz nedrīktēja braukt, bet beigās nobijāmies un metām ripā. Tad nu šoreiz mēs nolēmām toreiz nepiebeigto kalnu paņemt- tikai ar slēpēm. Braukšanas apstākļi bija ideāli, jo mašīnas (gan ar ķēdēm), lai apgādātu augšā esošo hoteli, bija braukušas tur diezgan ņipri, tāpēc ceļš bija noblietēts, bet ne pārāk ciets. Tā nu mēs paķēruši līdzi termosiņu nebaltai dienai, karti un fotoaparātu, uzdevāmies tur augšā. Skati jau bij skaisti: ezeriņš kalnu ielokā, koka hotelītis blakus, kalnu virsotnes pavisam tuvu. Uzbraukušī ieturējāmies hoteļa restorānā( kurā gan mums nevarēja piedāvāt ēdienkartē iekļauto Velvet alu, kas mūs protams mazliet saskumdināja, bet kautkaa tikām tam pāri). Atpakaļ ceļam bija divi varianti: pa to pashu ceļu lielā ātrumā nesties lejā, vai izvēlēties taisno taku, kas mūs izvestu Šterbske Pleso. Protams izvēlējāmies otro, varonīgi paslēpojot garām uzrakstam: Uzmanību!! Lavīnbīstamība!!!. Taka jau bija tāa neko!!! Divas šauras sliedītes gāja pa kalna stāvas nogāzes horizontālii, kur viena pusē klintis - kas stiepjas uz augšu līdz pat virsotnei, uz otru pusi- sniega pilna stāva nogāze, pa kuru ja būtu lipīgāks sniegs varētu laist lejā pikas, kas veļoties kļutu noteikti par riktīgiem sniegavīriem. Takas viducī musm pa priekšu gajušie slēpjusliežu minēji, bija laikam nobijušies, jo pēkšņi bija pārgājuši uz soļošanu bez slēpēm, bet mēs tomēr ieturējām stilu un saminām savas sliedes līdz galam. Uz beigām sākās ekstrēmie nobraucieni, taka gāja pa mežu jau..braucot nobremzēt bija diezgan lielas grūtības( vislabāk uz pakaļpuses) + vēl staigātāji visādi ,kas knapi paspēja novākties no mūsu ceļa, punktu pielika šlakbaums kalna pašā apakšā, kas itkā nozīmēja : griezieties pa labi; un protams bija arī labi , ja šajā vietā varētu to tādā'ātrumā bezsāpīgi izdarīt. Katrā ziņā emociju un ekstrēmuma tur netrūka. Nākošā dienā mēs šim pašam pasākumam pielauzām arī Agnesi, bet pārējie veica to ar kājām: nokāpienā pavadot 2.5-3h. Toties staigājot kājām ātrums bij bijis pietiekoši neliels, lai spētu izlasīt visā takas garumā izvietotos 15 plakātus ar aprakstiem par vietējiem augiem, lavīnām, putniem uttt .... (jāpiebilst,ka šie apraksti gan bija tikai slovākiski, bet mūsējie izmanījās sacensties deklamēšanas skaistumā un arī pietrallināt apkārtni ar latvju( un netikai) dziesmām..mazliet žēl ,ka nebija videokameras, tāpēc to varu pastāstīt tikai no nostāstiem).

Brīvajā laikā skatījāmies Olimpiādi, spēlējām Monopolu un Reversu, vai sitām klaču.

Iepirkšanās: kā jau slēpošanai tuvāk stāvošā valstī , sporta viekali Popradā bija vai ik uz stūra, februārī jau arī lielākajā daļā no tiem varēja novērot atlaižu akcijas, - vārdusakot nopirkt varēja visu ko un vairumā gadījumu lētāk kā pie mums.

Pārtika: labāk ēst krogos, jo veikalos.....tā jau nebija , ka nebija vispār nekā, bet augļi dārzeņi ļoti švaki. Mums ļoti patika Picērija Popradas centrā, kur iegriezāmies par 2x, vēl saldējuma mīļiem var ieteikt saldējuma kafejnīcu , kur visādas krāsainās bumbiņas varēja pa dješo sakrāmēt vēderā.

Bankomātus atrast nebija nekādu problēmu, viens pat bija pašā Šterbske pleso kūrortā .

Degviela (dīzelis) maksāja 50.12 SK, kas pārrēkinot ir ap 0.67 ls.

Tas arī viss. Bija jau baigi labi!!!!

12.03.2002
atbalstītāji