OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka

Nedaudz Glups un Patiess stāsts.

Galvenajās lomās:
Līga (Ilzes kaimiņiene un kluba biedrene)
Ilze (Līgas kaimiņiene un kluba biedrene)

Epizodēs:
Kristaps (Tallinā studejošs orientierists)
Četrkantainais & Co (karstie igauņu puiši)
Šoferīši (vairumā gadījumu labi cilvēki)
Pansijas saimniece(sīks, sirms un sparīgs tantuks)
Viņi (divi pusmūža resnvēderi)
u.c.

Darbības laiks - 06.- 07.10.2001.
Darbības vieta - Ceļš no Rīgas uz Tallinu, Tallina, ceļš no Tallinas uz Rīgu.

06.10.2001.
6:00
 pamostos. Šausmas, bijām tak pavisam nopietni sarunājušas celties 5:00! Esam nogulējušas tieši stundu ilgāk kā plānots. Sākums labs. Smērējam maizītes, zīmējam mašīnu ķeramo uzrakstu (TALLIN), pucējamies, un...no mājām izčāpojam tikai ap 7:30. Seko garais ceļš cauri Rīgai. Juglā izvelkam no somas čakli zīmēto uzrakstu TALLIN, un sākam stopošanas epopeju.

9:00 mūsu ceļojums ir sācies. Jau pēc dažām minūtēm piebremzē mūsu pirmais auto - sarkans golfiņš, kurš aizvizina abas avantūristes līdz Tallinas apvedceļam. Vieta stopošanai nav tā labākā, un neskatoties uz palielo mašīnu plūsmu, paiet 20 minūtes, līdz kāds jauks un omulīgs onkulītis piekrīt aizvest mūs LĪDZ Saulkrastiem. Pieļaujam kļūdu. Mums vajadzēja onkulīti kurš mūs izvestu CAURI Saulkrastiem. Toties šis vīrelis izrādās vecs stopotājs un mēs tiekam pie stāstiem par šo pārvietošanās veidu Padomju laikos.

9:50 esam Saulkrastos. Kādu stundu tusojam uz Saulkrastu robežas. Tiek likts lietā piemājas nocņikā nopirktais brendijs Marss (baigais dranķis, daļa no 200g blašķītes satura tiek atvizināta atpakaļ uz dzimteni). Apsveram iespēju atņemt netālu spietojošajiem pusauga puikām velosipēdus. Pavīd doma mest mieru braucienam uz kaimiņzemes galvaspilsētu, tā vietā doties uz Pupaiņu dāču un pavadīt nedēļas nogali tur.

10:50 - beidzot uzrodas viens labsirdis kurš dodas uz Skulti. Veiksmīgi izkuļamies cauri jocīgajai desai Saulkrasti - Zvejniekciems.

11:00 - ārprāts, stopojam jau divas stundas, un esam pavirzījušās tikai 50 km. Cienījams vidējais ātrums - 25 km/h

11:05 - uz mūsu īkšķīšu vicināšanu atsaucas igauņu tālbraucējs kurš dodas no Holandes uz Pērnavu. Priecīgi ieraušamies kabīnē un....

12:05 esam uz Latvijas - Igaunijas robežas. Ar laipno šoferīti vienojamies, ka turpat mēģināsim atrast kādu kurš dodas uz Tallinu, ja nē, viņš mūs aizvedīs vismaz līdz Pērnavai. Turpat pierobežas zonā notiesājam siermaizes, neraugoties uz igauņu muitnieku tekstiem "tut sidjet nelzja". Dzirdot Līgas pretjautājumu "a počemu nelzja" viņi atmet ar roku un mēs mierīgi turpinam pusdienot. Vēl tikai daži soļi un esam jau Igaunijā. Turpat pie robežas papļāpājam ar kādu citu igauņu tālbraucēju, kurš dodas tieši uz Tallinu. Vienīgā problēma - viņa mašīna ir mazāka, un divus pasažierus paņemt viņš nevarot, bet mēs varot pagaidīt viņa draugu, kurš ir aizķēries muitas formalitātes kārtojot, un ceļu turpināt katra savā mašīnā. Itin priecīgi piekrītam. Nākamā stunda paiet grozoties gar pierobežas bufeti gaidot draugu, pa starpām vēl mēģinot noķert kādu auto, taču mašīnu ir neparasti maz. Toties parādās kāds zaļš, sagrabējis auto no Iklas puses. Aizdomīgi lēni un līkumaini braucošā mašīna nobremzē tieši pie manām kājām. No tās izraušas četrkantīgs, treniņbikšains radījums bez matiem un kakla, toties ar alus pudeli rokā. Vēl pāris līdzvērtīgi eksemplāri truli blenž uz mums caur mašīnas logu. Zēni ir pamatīgā ķēmā un mūsu turpmākā saruna risinās aptuveni šāda :

Č (četrkantīgais) - Cto vi tut stojite? Gde vi nahodites? Tut u vas Evrejsko - avtonomnaja respublika, cto lji? (saruna notiek nepakustoties nevienam vaibstam četrkantīgā sejā)
L (Līga) - A cto?
Č - ja prosto sprosil. Mi zabludilis.
(Četrkantainais apčāpo apkārt mašīnai un izspārda no tās savus cīņubiedrus, kuri viens pēc otra nozūd līdzās esošajā barčikā.)
Č - a kuda vi edite?
L - V stoljicu.
Č - ooo, kruto. A vi iz Latviji? V Lido bili?
M (mēs) - da bili.
Č - nu da, tut u vas kruto. Pobivatj v Latviji i nepoiti v Lido eto to ze samoje cto poehat v Franciju i ne videt Parizj. A vi znajete cto v Estonije jablocjnaja (tfu, oblacnjaja) pogoda? (Četrkantainais norāda uz netālu esošo ceļazīmi ar mākonīti).

(Nu jau mēs smejamies pavisam skaļi un sirsnīgi. Četrkantainais arī. Pa to laiku sarodas pārējie biedri, un saraušas auto.)

Č - mīlās meitenes...smukās meitenes... Mi možem vas podbrositj do znaka "I". (zīme I atrodas apt. 30 m no mums).

Pieklājīgi atsakāmies. Četrkantainais ieraušas mašīnā un visa draudzīgā sarkanģīmju kompānija sparīgi māj mums atvadu sveicienus. Mēs arī.

Tāda lūk pirmā iepazīšanās ar karstajiem igauņu zēniem.

Turpinām gaidīt draugu. Sarīkojam kukainīšu skriešanas sacīkstes. (1 pūkains tārpiņs pret 1 mazu vabolīti). Mēģinam dejot sirtaki.

Ap 13:00 mūsu potenciālais šoferītis paziņo, ka draugs muitā ir iesprūdis uz ilgu laiku, atmet ar roku bailēm no policijas un piekrīt vest mūs abas. Ieriktējos uz guļamplauktiņa un beidzot cerības nokļūt Tallinā vēl ar tumsas iestāšanos iegūst reālu apveidu. Mūsu simpātiskais šoferītis rādās pats pozitīvisma un labsirdības iemiesojums. Čalojam vienā laidā, Pērnavā padzeram kafiju (kā jau stopojot pieklājas - uz šoferīša rēķina :). Pāris reizes policijas posteņiem tuvojoties pārvēršos par Neredzamo Cilvēku, t.i. liekos slīpi un slēpjos aiz aizkariņiem. Virzamies uz priekšu lai arī lēni, tomēr pārliecinoši un ļoti omulīgā gaisotnē. Tallinā iebraucot, mūsu jaunais paziņa neskatoties uz savas braucamā milzīgajiem gabarītiem izmet līkumu, lai nogādātu mūs līdz pilsētas autobusa pieturai.

16:50 - esam Tallinā. Par 15 EEK iegādājamies autobusa biļetes un dodamies iekarot centru.
Sameklējam kādu šķietami lētāku krodziņu, paņemam pa alus kausam un ...sākam meklēt naktsmājas. Čakli zvanamies uz i-netā sasēņotajiem viesnīcu nr.. Ar ceturto zvanu izdodas atrast kādu pansiju, kurā vēl ir brīvas vietas. Pie tam tā atrodas teju vai pašā centrā - 7-10 minūšu gājienā no Vecpilsētas. Un "double room" maksā tikai 300 EEK (ieskaitot brokastis). Jūtamies lepnas par sevi un dodamies "iečekoties"savā naktsmītnē, lai vēlāk ar pilnu klapi varētu dauzīties pa pilsētu.
Izvēlētā pansija tiešam atrodas ļoti netālu...bet, jo vairāk tai tuvojamies, jo atrašānās rajons aizvien vairāk sāk atgādināt "moskačku". Kad nonākam pie meklētā nama, situācija kļūst vēl uzjautrinošāka. Paveca daudzdzīvokļu māja, kur kādā no izbijušiem komunālajiem dzīvokļiem iekārtotas viesu istabas. Ieraugot mums atvēlēto istabu vairs knapi valdām smieklus... ak tāds izskatās "home-style apartment" ar " Furnishing" no "1980s-era" (citāti no inyorpocket.com). Mazītiņa ar aizlietni atdalīta istabele ar divguļamo gultu, apaļu galdinu un izgrabējušu dīvānu kļūs par mūsu naktsmītni kaimiņzemes galvaspilsētā. Dodoties atpakaļ uz Vecpilsētu nevar nepamanīt šaurajās ieliņas dvesmojošo zālītes smārdu un pavārtēs tusējošos stāvus. Vēlāk Kristaps apstiprina mūsu aizdomas - tiešām esam apmetušās Tallinas "moskačkā", kur neviens normāls igaunis savu kāju pat gaišā dienas laikā nesperot.
Tā kā par brauciena mērķi ir izvirzītas vakariņas igauņu stilā, esam apņemības pilnas to realizēt. Ar tā paša inyorpocket palīdzību izvēlamies igauņu 30to gadu restorānu "Wirulane" un neesam vīlušās. Nav gan lēts prieks, toties esam pieēdušās kā sivēni visnotaļ greznā atmosfērā (sākumā pat šaubamies vai džinsainos, t.i. mūs tur ielaidīs). Sazvanām Kristapu, kurš ar savu no Latvijas atbraukušo skolasbiedru kompāniju tuso kādā netālā studentu krodziņā un dodamies pie viņiem. Ilgi gan neizturam. Ārprātīgi piepīpētais pagrabs ar pamatīga skaļuma mūziku liek man sajusties vecai kā Māte Zeme un pēc dažu minūšu sarunas ar Kristapu izsprāgstam no turienām kā korķi no šampanieša pudeles. Dodamies pētīt vakarīgo Tallinu. Izbrīna relatīvais miers un klusums, ne salīdzināt ar Rīgas sestdienu pievakarēm. Vienīgā dzirdamā valoda ir krievu. Jo ilgāk staigājam, jo vairāk pārņem sajūta, ka atrodamies kādā Krievijas pilsētā. Vairs itin nemaz nebrīnos kāpēc igauņi tik nelabprāt runā krieviski. Pārsteidz pamatīga tematisko krodziņu un restorānu izvēle. Uz ārpusi novietoti skaļruņi ar katrai vietai atbilstošu mūziku (franču, greogoriāņu, igauņu), ļauj nojaust iekšā valdošo atmosfēru un kalpo kā savdabīgs magnēts ēdāju/dzērāju pievilināšanai). Vai zaudējam prātu čāpojot garām ar lāpām rotātajam viduslaiku krodziņam Old Hansa un dzirdot no turienes skanošos Gregoriāņu dziedājumus. Bet vēderi ir pilni, maciņi patukšoti…nākas šo izklaidi atlikt uz nākamo Tallinas vizīti. Vēl tikai palūkojamies uz Tallinu no augšās (ak kungs, ari tur ir vieni vienigi krievu bariņi un pārīši) un ap pusnakti dodamies uz savu naktsmītni. Ignorējot Kristapa labi domāto padomu paņemt taksi maršējam ar kājiņām. Visas aizdomīgās personas ir nozudušas, arī zāles smārds vairs nav jūtams. Laimīgi sasniedzam savas gultiņas un mūsu pirmā Tallinas epopejas diena ir galā.

07.10.2001.
8:30
 - ilgāk nogulēt nav iespējams. Igauņiem pat laiks rit lēnāk, un pēc viņu skaitīšanas sistēmas ir tikai 7:30. Solītās un cenā ierēķinātās brokastis svētdienās tiekot pasniegtas tikai no 9:00 (pēc igauņu laika). Loģiski, tik ilgi gaidīt negribam. Vienojamies ar sīciņo un žiperīgo pansijas saimnieci, ka viņa mums ļaus pabrokastot ātrāk (ne bez īgnas purpināšanas no tantuka puses). Tiekam pie pāris ceptām olām, desu maizes un paplānas kafijas. Nav nemaz tik slikti.

9:30 - izejam neparasti klusajās Tallinas ielās. Guļavas tie igauņi. Kaut kādas dzīvības pazīmes parādās tikai pašā pilsētas centrā. Rīts ir brīnišķigs, izložņājam naktī neapskatītos vecpilsētas nostūrus, nopērkam pāris uz mājām sūtāmas pastkartes un ieriktējamies kāda jauka krodziņa apsildāmajā terasē. Skan L.Armstronga šedevri, pilsēta vēl čuč svētdienas rīta miegā, bet mēs malkojam lielisku kafiju un prātojam kā ērtāk izkļūt no visnotaļ laipnās Igaunijas galvaspilsētas. Tā negribas nekur steigties, bet....Lēnītēm tipinam uz stacijas pusi, kad atceramies, ka neesam izdarījušas vienu būtisku lietu - nobaudījušas Vana Tallin. Soļojam iekša pirmajā pa ceļam esošajā krodziņā. Lai arī uzraksts uz durvīm vēsta kā līdz tā atvēršanai vēl ir pusotra stunda, tiekam pie saviem saldās dziras pildītajiem pinģerotiņiem un caur Kārļa vārdā nosauktā bāriņa logu vērojam kā mostas pilsēta, precīzāk - Rātslaukums. Nevēlēšanas kaut kur kustēt kļūst vēl jo lielāka. Rīta alhokola malks Tallinā šķiet visai normāla parādība. Abos krodziņos mūsu blakusgaldiņu kaimiņi nebūt nav paģiraini tīņi, bet gan solida paskata ļaudis labākajos gados, kas niekojas ar alus kausiem vai Vana Tallin (pēc igauņu laika pulkstens rāda knapi 10: 00...)

12:25 - samaksājušas 9 EEK ar vilcienu izbraucam Tallinas nomales jeb Pērnavas šosejas virzienā. Rīgas stacija un autoosta šķiet ārkārtīgi milzīgas un eiropeiskas celtnes salīdzinoši ar savām Igaunijas māsām.

13:00 - esam uz Pērnavas šosejas. Gluži kā piketētāji iztiepjam uzrakstu RIGA, vicinam īkšķīšus, vaikstāmies rādīdamas gan bēdīgas, gan smaidīgas sejas un pēc 20 minūšu ilgas darbošanās apstājas dzeltens busiņš ar diviem pusmūža kārumniekiem tajā. Abi it kā solīdie tipi atgādina uz prāmjiem redzētos pašapmierinātos somu resnvēderus. Saruna ar viņiem risinās visnotaļ savdabīga.

M (mēs) - Hellou! Are You going to Parnu?
V (viņi) - Yes, came in. (raušamies busiņā)
V - It costs 100 USD
M - No no no, we have not (raušamies ārā no busiņa)
V - No, sit down. What do you have?
M - Nothing, just destination - Riga.
V - actually we are going to Riga. What do you want - go to Riga or Parnu...
M - Riga, Riga...
V - This is very expensive transport...

Neskatoties uz abu tipu aizdomīgajām sejam nolemjām ceļu turpināt kopā ar viņiem. Neuzkrītoši sameklēju Tallinas kartē iedrukāto Igaunijas policijas tel nr, atslēdzu savam telefonam taustiņus, un esmu gatava kuru katru brīdi spiest 110.... Veči škiet par mums aizmirsuši, tomēr sekojam līdz ceļam neizlaižot no rokām karti, gadījumā, ja kas, lai zinātu kur atrodamies. Sēžam klusas kā pelītes, baidoties pat sarunāties. Pērnavā iestājas neliela spriedze, kad vīreļi sāk līkumot pa mums nezināmām ieliņām, pūlos iegaumēt to nosaukumus, bet Līga pa to laiku jau ir izpētījusi kur atrodas braucamā avārijas izejas. Nesakarīgās līkumošanas iemesls izrādās visai prozaisks - onkuļi nolēmuši palūkoties uz Baltijas jūru no Pērnavas krastiem - romantiķi izrādās.. Līdzi neejam, tusojam turpat pie busa. Pirms došanās tālāk viens no viņiem pagriežas uz mūsu pusi un škērmi smīnot, neko nesakot nopēta mūs. Pūlāmies smaidīt, kaut kājas un rokas nav tālu no nevaldāmas drebēšanas. Nākamā jautrā epizode iestājas, kad mūsu dīvainie ceļabiedri pusceļā no Pērnavas līdz robežai pēkšņi braucamo pagriež nost no šosejas un ceļu turpina pa šauru meža celiņu. Nu jau telefonu turu ne vairs jakas kabatā bet rokā.....Tomēr viss beidzas laimīgi, un...

16:00 šķērsojam Latvijas robežu. Atviegloti uzelpojam, vai nu mūsu zemē mums pāri darīs.

17:30 esam pie Rīgas apvedceļa. Šeit arī mūsu ceļi šķiras. Vēl viena asinis stindzinoša frāze no mūsu labvēļiem ( U menja tokoje oshucjenjije cto u vas ocen povezlo. No oooocen povezlo) un mēs atvadamies. Urra! Tā arī nekļūst skaidrs kas tie īsti bija par putniem. Iespējams vienkārši pabaidīja nabaga meitenes. Līdz Rīgai esam atbraukušas rekordlaikā, tomēr vienojamies, ka labāk braukt lēnāk, toties ar patīkamu kompāniju.

17:49 pēc sparīgas soļošanas pa šosejas malu iemaršējam Rīgā. Pa ceļam atkaujamies no pāris draudzīgi noskaņotiem, taču pamatīgi iereibušiem latvju bāleliņiem, ielecam 1. autobusā un ap 18:30 esam centrā.

Četrkantainā igauņa ietekmēti aizejam uz Lido, vēl uzbraucam viesnīcas Latvija 26 st.palūkoties uz Rīgu no augšas, secinām, ka Rīga vismaz naktī un no putna lidojuma ir skaistāka par Tallinu un dodamies mājup. Jauki.
atbalstītāji