OK Purva Bridējs
2005.gada jūnijs
Ilze Krišlauka

Trīs musketieru Sudakas anabāze jeb KRIMA 2005

Ideja doties klejojumos pa Krimas pussalas pakalniem neradās pēkšņi. Tas nebija zibens spēriens no skaidrām debesīm, bet labi plānota un pārdomāta izklaides akcija. Pirmos komandas veidošanas un ceļojuma plānošanas darbus veicam vēl ziemā.

Teorētiskie braucēji ir daudz, bet galu galā Ukrainas virzienā dodas Ilze, Dina un Sarmīte. Braucienu plānojam pirms trakās tūrisma sezonas sākuma, un 3.jūnijā dodamies ceļā, izvirzot sekojošus mērķus: a) uzkāpt kalnā, b) nosauļoties, c) saēsties ogas, d) iepazīties ar igauņiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, paskaidrošu, ka pirmos trīs punktus izpildījām uz uzviju, bet ceturtais kaut kā norāvās. Kā vēlāk komentēs mūsu kluba biedri, igauņi vienkārši vēl nebija tam gatavi, jābrauc nākamgad atkal.

Dzīvošanu jau laikus rezervējām caur www.sudak.ru, starp vairākiem līdzvērtīgiem apartamentiem izvēloties mītni ar "kafe na cokolnom etazhe". Līdz Kijevai braucām ar Ecolines autobusu, tālāk līdz Simferopolei ar vilcienu. Ukrainas galvaspilsētu savā maršrutā iekļaujam ne tik daudz skopuma, cik ziņkāres dēļ. Ērtāk (un dārgāk) būtu braukt ar autobusu līdz Viļņai un tālāk ar vilcienu, vai sagaidīt 16.06. un stūrēt uz Simferopoli ar Latvijas vilcienu. Bet tas jau vairs nav TAS.

04.06. sestdiena. "Steidzamies" uz vilcienu jeb sievietes, kuras gaida.

Pēc 18 stundu brauciena ērtajā, bet tomēr nogurdinošajā Ecolines autobusā, jau pabāžot snīpjus aiz braucamrīka durvīm sastopamies ar apdullinošu realitāti, ārā valda pamatīgs troksnis un bardaks. Muļķīgi smaidot atgaiņājamies no n-to taksometru vadītāju uzmācīgajiem piedāvājumiem nogādāt mūs dajebkur – uz staciju, Odesu, Čerņigovu, un ar visām pendelēm stiepjamies uz netālo metro staciju. Pa ceļam izdodas pamanīt mikriņu, kurš stūrē tieši mums vajadzīgajā virzienā. Par 50 kapeikām (aptuveni 5 santīmi) tiekam iestūķētas busā un pēc riska saķert trakās braukšanas izraisītu jūras slimību, nokļūstam stacijā. Ir nu gan milzīga ēka! Skaista. Un tīra. Pilnīgs kontrasts atkritumu tvertnei līdzīgajai autoostai. Atkal nākas atkauties no taksistiem un naudas mijējiem. Gandrīz sakliedzu uz kādu melnīgsnēju sievieti, kura ne par ko neatstājas redzot mani snaikstāmies valūtas maiņas kasu virzienā.

Veiksmīgi iemainām mazliet ukraiņu naudiņas (NB! Stacijā kurss ir pagalam draņķīgs! Labāk paieties uz centra pusi), iestūķējām somas bagāžas glabātuves skapīšos un dodamies Svarīgajā Misijā nopirkt vilciena biļetes līdz Simferopolei. Milzīgajā zālē kurā izvietotas biļešu kases, valda kņada, pustumsa un ukraiņu valoda. Nav neviena uzraksta nedz krievu, nedz angļu mēlē. Stājamies kādas rindas galā ar cerību, ka nebūsim noparkojušās pie nepareiza lodziņa. Viss notiek šausmīgi lēni. Nez cik ilgi mēs tur kvernētu, ja Sarmīte nepiefiksētu, ka kasi atvērt riktējas sievišķis blakus darba vietā. Metamies turp, un jau pēc īsa brīža mazliet sadugstam noskaidrojot, ka uz mūsu iecerēto vilcienu kupejas biļešu vairs nav. Nekas, brauksim stiprā pievakarē. Līdz ar to Kijevai mums atliek teju vai 12 stundas. Daudz. Par kupejas biļetēm no Kijevas līdz Simferopolei un atpakaļ samaksājam 130 grivnas. T.i aptuveni 13 latus. Piepalīdzam izburtot pasēs ar latīņu burtiem rakstītos vārdus. Sākās vilciena gaidīšanas svētki.

Milzīga pilsēta, milzīgi nami, platas ielas, skaļi cilvēki. Greznas baznīcas, padomju stila gastronomi ar piktām pārdevējām un dārgi brendu veikali. Sakopti parki un piemēslotas ielas. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, savas attiecības ar seno pilsētu vēl neesmu noskaidrojusi. Varbūt vainīgs autobusā pavadītās nakts uzkrātais nogurums, bet nenoliedzami skaistā Kijeva man liekas nogurdinoša. Kā piedeva nogurumam pie mugursomām piekarinātās krūzītes kalpo par ēsmu visiem lielpilsētas kretīniem, kuri piedāvājas vai nu kaut ko saliet, vai kopā iebaudīt tēju. Nelaimīgajiem traukiem ir tendence ar skaļu blīkšķi sisties pret namu sienām, durvju stenderēm, ar klusāku būkšķi pret garāmgājējiem...vārdu sakot, iesaku padomāt, pirms izvēlēties šādu ceļojuma dekorāciju ;-)

Piesēžam kādā krodziņā un saplānojam mūsu gaitas Ukrainas galvaspilsētā. Tobrīd pat prātā neienāk, ka Kijeva nav Rīga, bet ir kas daudz plašāks un lielāks. Arī kartē attālumi izskatās "ņemami". Paniekojamies ar alu, un uz priekšu, uz Zelta vārtiem! Pirmā vilšanās. Gaidījām ne ta Triumfa arkas ukraiņu interpretāciju, ne ta zeltā izrakstītas milzu velves, taču redzētais ne tuvu nelīdzinās iepriekš interneta bildēs aplūkotajam. Lai nu kā, ķeksīti esam pielikušas, un taisnību sakot, nemaz tik zemē metama šī vieta nav. Šaujam tālāk uz Sofijas katedrāli. Un te nu laikam uznāk lielais plīsiens. Alus un uz riteņiem pavadītā nakts dara savu. Īpaša interese par nenoliedzami greznā pareizticīgo kompleksa jaukumiem vairs nav. Tā pavisam zūd brīdī, kad uzzinām, ka par katras atsevišķas ēkas apskati jāpiķo papildus. Dina, kura vēlas redzēt baznīcas sienu gleznojumus paliek mazākumā, un lēni kājas velkot šļūkājam tālāk. Tēmējam uz Neatkarības laukumu, bet tā kā esmu blonda, un pie tam vēl visai slikta orientieriste, aizpilotēju meitenes ne tur. Bet arī nav slikti, atduramies pret vēl nesen TV ekrānos bieži redzēto parlamenta ēku. Tā gan ir smuka! Spēju tik klikšķināt fotoaparāta slēdzi. Izmetam līkumu gar upi, skats no augšas pamatīgi atgādina Budapeštas Citadeli, un tad jau maršējam uz īsto Neatkarības laukumu (Maidan Nezalezhnosti). Milzīgā laukuma gigantiskie apmēri, grandiozās celtnes un dūcošais cilvēku pūlis nogurumu tuvina apogejam. Tik vien spējam kā piesēst uz kādas klumbas apmales un pārmīt dažus vārdus ar kādu literatūru cienošu kungu, kurš turpat līdzās urbjas grāmatā un notur mūs par polietēm. Tad liekot lietā šķietami pēdējās spēku rezerves dodamies meklēt iestādījumu "Domašnaja kuhnja", par kuru iepriekš internetā ir sasēņotas labu labās atsauksmes. Esot lēti un gardi. Ukraiņu Lido variants. Diemžēl viļamies. Bet nogurums un bads ir tāds, ka jau ir gandrīz vienalga kur un ko ēst. Lēti? Jā. Bet vai garšīgi? Diez vai. Iestājas neliels apjukums plānojot tālākas gaitas, rezultātā iecerētā Andrejevski Spusk vietā maršējam pa milzīgo Hrečštņiku, un tā šurpu – turpu vairākas reizes. Laikam vadātājs piemeties. Hreščatņikā tikko beigušies kādi svētki vai demonstrācija, cilvēki kā biezs, skan mūzika, pilnā sparā rit visādu figņu tirdzniecība. Un tam pa vidu mēs. Nogurušas. Vilcienu gaidošas. Vadātājs mūs ievada kādā gastronomā – gandrīz vienīgajā uz visas lielās ielas. Ieraugām sen piemirstu ainu. Piekarsis, šaurs veikals ar smaciņu, atsevišķām vitrīnām katram produktam un nīgrām pārdevējām. Līdz vilcienam vēl riktīgi daudz laika, bet lēnām uzsākam ceļu stacijas virzienā. Pasēžam uz kāpnītēm pie Ļeņina pieminekļa. Uz kāda Ševčenko bulvāra soliņa iztukšojam līdzpaņemtās blašķītes saturu. Iedzeram bezalhokoliskos kokteiļus kādā padārgā krodziņā. Pariņķojam pa skaisto universitātes parku. Sakoptajā parciņā teju uz visiem soliņiem dirn brīvdienas vakaru baudoši solīda paskata dīkdieņi ar alkohola pudelītēm. Izvelkamies cauri puskrēslā tītam botāniskajam dārzam. No tā laika folklorā ieiet teiciens "steigties uz vilcienu". Folklorizējas arī apzīmējums "trīs musketieri". Musketieris ir tas, kurš visu dara tāpat kā citi. Viens par visiem, visi par vienu. ;-)

Beidzot vakars un vilciens. Perons gan Kijevā draņķīgs. Tāds, ka grūti vilcienā ierausties pat bez somām, kur nu vēl ar visām parpalām. Pavadonis, maita tāds, smīkņādams stāv turpat līdzās un pat nedomā palīdzēt. Izrādās laimes sajūtai vajag tik maz. Pietiek ar apziņu, ka bezgalgarā diena Kijevā ir galā, un beidzot kustamies tālāk, iecerētajā dienvidu virzienā. Šaurā padomjlaika kupeja šobrīd ir ne sliktākā kā 5zvaigžņu viesnīcas apartaments. Atsakāmies no gultas veļas nomāšanas, ar to vēl vairāk nokaitinot mūsu "eleganto" pavadoni un liekamies uz auss. Nogurums dara savu, ieritināmies guļammaisos un čučam cieši, kā dieva azotē.

05.06. svētdiena. "Lidojam" uz Sudaku.

Rīts pienāk laiski, izklaidējos lasot Latvijas indīgāko žurnālu "Nedēļa" kamēr Dina ar Sarmīti rauj vaļā kārtis. Tā kā es neprotu zaudēt ar cieņu, šai nodarbē neiesaistos, lai jau pašā ceļojuma sākumā nenāktos apvainoties ;-) Mazliet pakašķējamies ar vagona pavadoni. Lai arī esam labi audzinātas un pieklājīgas būtnes, ar to onkuli savādāk komunicēt nav iespējams.

Dienvidū iebraucam Simferopolē. Saulīte zaigo kā traka. Ar kautrīgu skatu un lapeli ar uzrakstu "Ilze", mūs sagaida iepriekš nolīgtais bandītiska paskata šoferītis Sergejs, kurš par 25 USD mūs aizvizinās līdz 100 km attālajai Melnās jūras piekrastei Sudakai. (Budžeta plānošanas prātvēderiem, kuri šajā brīdī sašutuma pilnā balsī brēc, ka tur aizbraukt var arī lētāk, varu tikai piekrist. Jā, var arī lētāk. Ar autobusu. Bet lūdzu neskaitīt naudu mūsu makos :-). Skaitiet savos! ;-)

Brauciens līdz Sudakai izvēršas trakulīgs. Sergejs priekšā sēdošajai Sarmītei norāda, ka piesprādzēties neesot nepieciešams, drosmīgā sieviete iesākumā paklausa ar, bet jau pēc brīža neuzkrītoši sniedzas pēc drošības siksnas. Auto joņo kā negudrs, bedrainais un līkumainais ceļš kopā ar citiem tādiem pat zemi lidojošiem pilotiem lielu drošības sajūtu nerada. Spriedzes nodzīšanai papļāpājam ar šoferīti, noskaidrojam, ka tepat no Baltajām klintīm lejup metušies mūsu latviešu kino šedevrā "Mirāža" atainotie mežonīgā kapitālisma upuri, bet vēl pēc dažiem km Sergejs norāda uz mežā vedošu taciņu, sakot, ka tās galā atrodoties kāda brīnumaina vieta – klosteris. Atliekot vien nopeldēties turienes svētajos ūdeņos, lai visu atlikušo gadu staigātu priecīgs un vesels, lai visas nelaimes atkāptos un veiksme būtu līdzās ik uz soļa. Ierakstām šo vietu savā obligātajā ekskursiju programmā, kas gan jau tāpat ir gana pārpildīta. Bet ko laimes vārdā neizdarīsi.

Ierullējam Sudakas putekļainajās ielās, kur kādā centra privātmāju kvartālā mūs gaida šiverīgs sirmgalvis ar militārista stāju – Viktors Zaharovičš. Viktors ir mūsu namatēvs. Ātri vien tiekam "noliktas pie vietas". Nospriežam kā mūsu saimnieks ir izbijis armijnieks. Vai sporta treneris. Kā vēlāk noskaidrojās, pirmais minējums izrādījās pareizs, taču bez militārās konkrētības Viktoram piemīt vēl laba humora izjūta un tendence rūpēties par mums teju kā par saviem bērniem. Tūrisma sezona vēl nav sākusies, 10 cilvēkiem domātajā istabiņu kompleksā dzīvojam tikai mēs trīs. Ideāli!

Nomazgājam divu dienu sviedrus un dodamies lūkot kas jauns dienvidu saules izdedzinātajā pilsētelē. Tūrisma sezona vēl nav sākusies, daudzi veikali un kafejnīcas pagaidām nestrādā. Tomēr jau pērnajā Krimas braucienā iecienītā bāzes vieta, Ukraiņu krodziņš „Ščinok” darbojas ar pilnu jaudu. Ar patiesu prieku baudām nacionālos ēdienus ar jumtiņu, mūsu atvaļinājums beidzot ir sācies pa īstam! Cenas kopš iepriekšējā gada ir palielinājušās tikai mazliet. Kāpostu tīteņi maksā 12 grivnas, zupa no 6-10 grivnām, bet 50 g piparu šnabītis – 2,5 grivnas. Čāpojot mājup mēģinām ceļu nogriezt pa taisno un mazliet samaldamies. Pēc pagara kātojiena pa pilsētas nomali sākam jau justies neomulīgi, bet tad viss atrisinās - ieraugām atpazīstamas vietas. Pa ceļam pabrīnāmies par savdabīgo arhitektūru, nobīstamies no vietējiem un pagūstam nofočēties pie kaut kādas ķēmīgas ģipša lauvas. Tālākajā brauciena scenārijā šī iela tiks atzīta par ideālāko trasi rīta skrējieniem. Bet šovakar veiksmīgi iepērkam vakara pasēdēšanai nepieciešamo proviantu, ieriktējamies uz omulīgās terases un izstiepjam kājas veiksmīgai vakara ieskaņai. Secinām, ka notikusi ķibele ar ūdensvadu, zvans saimniekam un pēc brīža šis jau klāt, līdzi nesot vīna karafi, ko mēs gan pabaidāmies liet virsū tikko iemalkotajam ukraiņu šnabītim. Krimā jādzer vīns! – tā saimnieks. Bet mēs baudām degvīnu, risinām krustvārdu mīklas, zīlējam nākotni un ar visām iespējamām maņām jūtam, ka brīvdienas būs super! Ar labunakti!

06.06.pirmdiena. Spartakiešu rīta skrējiens un nimfu burbuļvanna.

Agro pirmdienas rītu jau 7:00 ieskandina mans Samsungs, uzplijoties ar maigu melodiju. Ak dies’, ir tak atvaļinājums, vai ta’ tiešām nevar pagulēt! Nevar gan, jo esam sarunājušas vicot rīta krosiņu. Viens, divi, trīs un no gultām laukā esam gan. Miegainām sejām kāpjam kedās un drēbītēs, mani purina neliels drebulis un par peldēšanos tajā brīdī pat nespēju domāt. Pieņemu lēmumu aukstajā ūdenī nelīst. Meitenes ir prātīgākas un rīta krosiņā dodas ar visiem agrai peldei nepieciešamajiem pribambasiem. Raitā solī rikšojam jūras virzienā, izskrienam uz takas, kas ved gar pilsētas nomali un uzraujamies uz kāda diezgan īgna šuneļa. Šķiet pat pagūstu izdvest kādu izmisuma spiedzienu, pirms saimnieks savāc savu mīlulī. Bet jau pēc brīža cilpojam tālāk, un patīkam sev arvien vairāk un vairāk. Nu kā lai sev nepatīk :-). Tak saņēmāmies, piecēlāmies un skrienam! Pludmalē man nākas nožēlot savu nespēju agri no rīta pieņemt sakarīgus lēmumus, kamēr meičas plunčājās sāļajā ūdenī, mēģinu atgūt elpu un domāju „vaiciklabitagadbūtunopeldēties” domas. Atpakaļ vicojam caur pilsētas centru, skrējiens pamazām pārvēršas pastaigā ar skrējiena elementiem, tomēr cīnāmies kā lauvas. Lieti noder zināšanas krievu kino klasikā. Uz garāmgājēju izmesto „S kakogo vi obščestva?” varam lepni atcirst „Spartak”. Un paskaidrot, ka skrienam ne tikai mēs, bet arī „Dinamo”. Turpinām sev patikt :-).

Brokastis ieturam slavenajā „kafe na coholjnom etazhe”. “Kafe” gan ir apmeklētājiem slēgta, bet mums par godu durvis ir atvērtas. Mājastēva sarūpētās visnotaļ pamatīgās brokastis pazūd vienā rāvienā (9 grivnas). Nu ko, dūšīgi meitieši esam! Priecājamies, ka rūpes par maltītēm novēlām uz saimnieku pleciem. Nav jāiespringst kur ko pirkt, ko un kāpēc ēst.

Šīs dienas plānos mums ir brauciens uz Zeļenogorjes ūdenskritumiem. Uz vietu, kura nav iekļauta tūrisma bukletos un obligātajos maršrutos, mūs vedīs Viktors Zaharovičš. Pie viņa viesojas māsa ar vīru, tiekam piepulcētas ģimeniskam izbraukumam. Piemetam mazliet naudiņas benzīnam. Pie dabas takas ieejas sēž nīgrs meitietis, kurš cenšas par ieeju ūdenskritumu teritorijā no mums noplēst 5 grivnas. Viktora kungs iekomandē mūs iekšā liegtajā zonā, un uzsākt strauju kaulēšanās diskusiju ar dusmīgo tanti. Bet taka ir skaista. Kādu brīdi ejam visi draudzīgā bariņā, tad mūsu ceļi šķiras. Saimnieki augšā kalnos nekāpšot, bet viņi dod mums laiku izņemties tā kārtīgi. Aiziet! Sākumā taka atgādina kaut ko no Slovenskij Raj redzēto. Metāla kāpnītes, tiltiņi…augšup, augšup, augšup. Līdzās takai savus ūdeņus veļ kāds dzidrs kalnu strauts, laiku pa laikam veidojot tādus kā nelielus dīķīšus vai palielas vannas. Saules pielietais ūdens aicināt aicina mesties tajā. Turpinām ceļu augšup, līdz iezīmētais ceļš zem kājām ir zudis. Vieta ir fantastiska! Tā varētu izskatīties kāds Paradīzes dārza stūrītis. Saules sasildītas apaļas klintis, dzidri dzidrs avota ūdens, un uz akmeņiem augoši ziedi. Neizturam, izlobāmies no visām drēbītēm un metamies kādā dabiski veidotā burbuļvannā veldzēt savus straujajā kāpienā sakarsušos ķermeņus, pēc tam laiskām meža nimfām līdzīgi izstiepjamies uz siltajiem akmeņiem un ļaujam sevi kutināt dienvidu saules stariem. Pasaka! Pārņem absolūta nerealitātes sajūta. Tajā brīdī jūtos patiesi laimīga. Tomēr visam pienāk gals, dodamies lejup. Sastopam kādu skolnieku bariņu, kuri spurgdami cilpo augšup. Heh, kas par priekiem būtu puišeļiem, ja viņi kalnu būtu pievarējuši knapu pusstundiņu agrāk. Lejā vēl pagūstam no kādas dāmītes nopirkt ķiršus un improvizētā ceļmalas „krodziņā” iedzert pa glāzei kazas piena. Cool! Piebildīšu, ka vēderi nevienai nesāpēja.

Pusdienas ieturam pie saimniekiem. Par 20 grivnām dabonam bļodiņu ar salātiem, gardum gardu zupu, otro ēdienu un glāzi vīna. Nav slikti. Otrajā ēdienā pasniedz zivi. Garšo labi, līdz brīdim, kad sākam uzdurties garšīgajā ēdmaņā ieceptiem palieliem plastmasas bumbuļiem. Pajautājam saimniekam kas tas par brīnumu. Tie esot „šipi”. Aizsargadatas uz mums pasniegtās zivs „kambalas” muguras. Saņemam paskaidrojumu, ka ēdamas ir arī skrimšļveidīgās zivs asakas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Līdz vakaram vēl ir sasodīti daudz laika, ejam promenēt pa Sudakas galveno izklaižu ielu „Kiparisovaja”. Pamanāmies sarūpēt nodarbes jau 4dienai. Brauksim uz apdzisušā vulkāna Karadaga rezervātu ( iemaksa – 35 grivnas), bet vakarā šampanieša degustāciju sveču gaismā kņaza Goļicina pagrabos (iemaksa – 25 grivnas).

Pēcpusdienu aizvadām vizinoties ar „tjeplohod Hrustaljnij” pa Sudakas apkārtnes līcīšiem (30 grivnas). Izklaidējoši izglītojošā ekskursija vainagojas ar peldi Cara pludmalē, kur savulaik plunčājies pats Nikolajs II. Jau tuvojoties Sudakai mani no laiskām domām izrauj vienbalsīgi Sarmītes un Dinas spiedzieni par delfīniem kaut kur aiz manas muguras. Nu mums ir jauna nodarbošanās. Mēģinām ieraudzīt gudrās jūras radībiņās.

Diena savu apogeju sasniedz vakarējot „Sčinokā”. Sasodīts, cik tas piparu Nemiroffs tomēr labs.:) Un ja vēl komplektā ar mazsālītiem gurķīšiem, īstu vietējo speķi un ja vēl darbība notiek Ukrainā.... Pirms gulētiešanas vēl izmetam līkumu pa promenādi, nepavisam gan neierakstīdamās dominējošajās modes tendencēs. Nekādas „partygirlas” no mums diemžēl nesanāk. Mājupceļā no kādas skumjas sieviņas nopērkam noļukušu rozi, tā ļaujot viņai izbeigt tā vakara biznesu, un atkal jau pašas sev dikti patīkam.

07.06. otrdiena. Musketieri dodas kalnā.

Šorīt krosiņu neskriesim. Šodien plānā garais pārgājiens. Iesim līdz pat Novij Svet, tad pa gar pašu jūru vedošo kņaza Golicina taku apkārt Koba–Kaja ragam līdz Kopčika ragam, un tad pa kartē iezīmēto, šķietami vieglo taku paņemsim mūsu pirmo mazo klinšu virsotnīti, 342 m augsto Karaul-Oba.

Ceļamies agri, aši paēdam brokastis, sariktējam pusdienu krājumus un ņiprā solī dodamies ceļā. Līdz 3 km attālajam Ujutnij ciemam ceļš paiet vienā rāvienā, kļūst karsts, pamazām atbrīvojamies no liekajiem apģērba gabaliem un fantastiski skaistos ceļa līkumus līdz Novij Svet pieveicam sapucējušās peldkostīmos. Nosauļoties tak gribās, bet pludmalē gulšņāšanai laiku tērēt žēl. Ik pa brīdim izdvešam pa kādai aizkustinājuma nopūtai un ar skubu raujam ārā no mugursomām fotoaparātus. Sākumā mazliet neomulīgu sajūtu rada pa šauro, līkumaino ceļu traucošie auto, īsti mukt nav kur, vienā pusē klintis, otrā krasa nogāze. Bet tā kā šoferi pie tādiem staigātājiem ir pieraduši, nākas pierast arī mums.

Novij Svet, ciemats, kurš savulaik nesis lepno vārdu „Paradiz” mūs sagaida ar nelielu mākoņu uzbrukumu. Līdzās esošā Sokol kalna galotne tinās tādos kā dūmos. Nu ja līs, līs. Mūs tas neapturēs. Pie Goļicina takas atkal mūs grib atbrīvot no naudas. Meitene pati piedāvā 15 grivnu vietā samaksāt 10 grivnas par visām trīs. Biļetes protams neredzam kā savas ausis. Nu lai jau tiek meitēnam, lai jau tiek.

Goļicina takas skaistumu aprakstīt grūti. Varu tikai atkārtot pēc pērnā Krimas apmeklējuma rakstīto: " … dodos pa Krievijas cara un visādu dižgaru pēdām. O jā, ja es te laiski vadītu savas dienas, arī manu dzeju un prozu lasītu ne tikai tuvākie draugi vien, un šis mans sacerējums nebūtu vienīgais pēdējā gada laikā tapušais vārsmojums. Dvēsele burtiski dzied. Ja vien būtu ar ko sarunāties, šobrīd noteikti sāktu izteikties dzejā. Fotoaparāta slēdzis klikšķ vienā laidā, ik aiz līkuma, aiz stūra paveras jaunas un jaunas pasaku ainas.." Kopš 2004. gada nekas nav mainījies. Skaisti un ļoti skaisti. Novij Svet apkārtnes kalni atgādina guļošu putnu - viens spārns Karaul Oba, otrs – Sokol, bet jūrā iesliecas galva un knābis - Kopčika rags.

Pa ceļam pamanāmies arī nopeldēties, kāda maza, akmeņaina pludmalīte ir kā radīta satvīkušu ķermeņu un prātu apskaidrošanai. Īsta pelde gan nesanāk, brāzmas ir tik stipras, ka aprobežojamies ar piesardzīgu gulēšanu pirmo viļņu zonā, balvā saņemot pilnu peldkostīmu ar akmeņiem. Tālākajā plānā – pusdienas. Uzraušamies Kopčika ragā, piesēžam tieši uz lielā putna pieres, un ar kārtīgu apetīti lokām iekšā kārtu kārtām saliktus tomātus ar brinzu un baziliku, piekožot klāt visīstāko latviešu rupjmaizi. Burvīgi!

Atvelkam elpu un izmantojot kādu tūrisma shēmu tēmējam uz Karaul-Oba (Sardzes) kalnu. Tā atrašanās vieta gan atšķiras no topogrāfiskajā kartē iezīmētas, bet jau jau ir taka, tad ja tā mūs aizvedīs kur nākas. Naivi domāts. Takas iet visādos virzienos, tikai ne tajā, kur būtu jābūt kartē iezīmētajam ceļam. Liekam lietā pat kompasu. Kaut kādu mazu celiņu gan atrodam, bet esam 100% drošas, ka tas nav tas. Tomēr virziens ir pareizs, un atkāpties negribas. Taka te parādās, te pazūd, maucam augšā Sardzes kalnā vadoties no reljefa formām un kompasa rādījumiem. Reizēm kļūst mazliet neomulīgi, nav zināms, vai aiz nākamā stūra nenāksies griezties atpakaļ. Bet skudras nepadodas, musketieri ne tik! Ņemam kalnu teju vai „pierē”, riebīgais slīpums ir kā nosēts ar birstošajiem akmentiņiem, taisām „serpentīnus” un šurpu-turpu klunkurējot soli pa solim tuvojamies mērķim. Uhh, esam jau uz kores. Vēl mērens kāpiens augšup, kad neticam savām acīm – pretī priecīgi smaidot palēkdamies cilpo kāds meitietis mūsu vecumā. Ne nu sabijusies ne nu kā. Tik vien, ka pastāsta, ka esot apnicis gulēt pludmalē, tad nu izdomājusi pastaigāties. Jau virsotnē esot vēlreiz izpētām abas kartes, lai pārliecinātos, vai tiešām esam uzkāpušas pareizajā spicē. Pēc topenes spriežot jā. Bet pēc tūrisma shēmas vadoties, esam figviņzinkur. Resnā taka nekur nav manāma. Bet sliecamies ticēt topenei. Nofotogrāfējamies. Paganāmies un šaujam lejup, šoreiz pa kādu citu, knapi saskatāmu taciņu. Kāpiens ir visai sarežģits. Visi spēki tiek koncentrēti lai nepakluptu. Dungoju slavas dziesmu savām Solomon tupelēm. Tās tik tiešām neslīd, gluži kā lietošanas pavadlapelē uzzīmēts!

Huh, beidzot sasniedzam jau mērenāku reljefu, tādu, kur ceļš gan iet lejup, bet nav vairs jābaidās, ka paklūpot riposim līdz pat pašai Melnajai jūrai. Uzvelkam pa kādai dziesmai, mūsu staigājošo koncertu noslēdzot ar veltījumu mājās palikušajiem kluba biedriem - nodziedam Purva Bridēju himnu. Vienubrīd, kad Dina un Sarmīte ņipri cilpo man pa priekšu, nevaru pie sevis neķiķināt, cik ļoti viņas izskatās pēc skautu nometnes pārgājiena. Krāsainie lakatiņi, mugursomas, šorti, dziesma un raits solis.:-) Nekas neliecina, ka šīs būtnes varētu būt meitu mammas ar pieredzi un sievietes, kuras savas darba dienas vada visai respektablos birojos.

Neraugoties uz to, ka reizēm mēdzam sevi dēvēt par orientieristēm, atkal pamanāmies pazaudēt īsto taku un no Novij Svet rezervāta teritorijas izveļamies laukā caur kaut kādu cauru žogu, tieši pie ieejas kasēm. Un tā kā viss būtu vislabākajā kārtībā, uzreiz šaujam pie karšu tirdzniecības letes, papildināt savus krājumus ar vēl kādu, šoreiz varbūt precīzu karti. :-)

Nopērkam ķiršus, paplunčājamies Novij Svet pludmalē un pieņemam lēmumu sākotnēji plānoto mājupbraucienu ar mikriņu svītrot no dienas plāna. Ja jau ejam, tad ejam. Gan jau tos aptuveni 8 km pieveiksim. Aptuveni pusceļā piesēžam zem lentītēm piekarinātā koka, kurā kopš šī rīta karājas arī mūsu iesietie dzīpariņi, sarīkojam ķiršu kauliņu spļaušanas skati un spriedelējam ko šī lentīšu siešana varētu simbolizēt. Rīta pusē ļāvāmies masu psihozei un dzeltenos dzīparus koka zaros iekabinājām nezinot darbības nozīmi. Koks tiek pie nosaukuma „Pēdējās cerības koks”, par godu Sarmītes versijai, ka veci ļaudis te nākot nolūgties lai Dieviņš ātrāk tos ņem pie sevis. Jau vēlāk noskaidrojam, ka bantīšu siešana simbolizē atgriešanos. Jau pie mājas mūs pārtver saimnieks ar savu komandu. Pastāstam par dienas gaitām. Viņš iepleš acis, un paziņo ka esam nogājušas vismaz 32 km. Pa kalniem. Atkal iemesls sev patikt. Kājas gan jūtas mazliet tizlas, bet muskuļi kā par brīnumu nesāp nu itin nemaz.

Vakarā jau ierastais rituāls. Vakariņas. Šnabis. Krustvārdu mīkla. Gulta.

08.06. trešdiena. Meklējam laimi, atrodam krabi.

Šodien plānā Lielie Laimes meklējumi Topoļovkas klosterī. Šoferīša Sergeja samācītas arī mēs alkstam brīnumu. Braucam kopā ar Viktoru Zaharoviču un viņa ģimeni, pamazām jau sākam justies kā savējie, un kā gan ne – viņš cenšas darīt visu lai tā būtu.

Pirmais piedzīvojums atgadās jau pie klostera vārtiem, visa mūsu raibā kompānija tiek palūgta maliņa, kur dāmām izsniedz tizlus brunčus. Pie tērpiem tiekam ne tikai mēs, bet arī abas eleganti sapucētās Viktora radinieces. Šķiet arī viņas pret šo lietu neizturas pārāk nopietni. Labi ka vēl lakatiņi mums ir savi (faktiski tie ir pieauguši pie galvas visu ceļojuma laiku), citādi nāktos siet galvā kādu nehigiēnisku puņķu lupatu. Ekskurss padrūmajā pareizticīgo svētvietā sākas ar mazās baznīciņas apmeklējumu. Neraugoties uz iespaidīgajiem sienu gleznojumiem, zeltītajām svētbildēm un romantisko svecīšu mirgu, gribas ātrāk tikt laukā no turienes. Klosterī mītošo kundzīšu sejas neatspoguļo neko citu, kā vien bezgalīgas ciešanas, tā vien gribas dažai labai būtnei iedāvināt vismaz vitamīnu pudeli ādas krāsas uzlabošanai. No šīs vietas biju gaidījusi gaišumu, vieglumu un garīgu pacilātību. Vīlos. Dodoties pie svētā ūdens avota mūs caururbj turpat līdzās strādājošo klostera māsu skatieni, brrr, nu jau ir pavisam neomulīgi. Jebkura ticība tās galējā izpausmē kļūst nomācoša. Labi, ka ar mums kopā ir Viktors Zaharovičš, vismaz kāda drošibas sajūta. Varbūt šīs māsas ir svaigi atgrieztas grēcinieces, kurām kremt mūsu dzīvespriecīgās un saulē iedegušās sejas? Lai kāds šo rindu lasītājs mani nenomētātu ar akmeņiem par ķecerību, piebildīšu, ka neesmu nekāda pareizticības noliedzēja, un piemēram Tallinas katedrālē jūtos ļoti gaiši un labi.

Svētais avots līdzot teju vai pret visām kaitēm. Brīnumus gaidošie ūdeni ved mājup, un tad vannā ejot pielej pa pinģerotiņam, tādējādi dodot svētību visai baļļai. Padzeramies, nomazgājam sejas un gaidām, kad kļūsim jaunākas un skaistākas. Mazliet ielejam ūdeni arī līdzņemšanai. Tas gan tiek izdzerts jau tajā pašā dienā.:-) Nu esam sasvētītas ne pa jokam.

Vēl priekšā pelde trīs avotu svētajos ūdeņos. Pirms tam esam brīdinātas, ka jāņem līdzi naktskrekls ar ko tajā brīnumā mērcēties, bet varot peldēt arī pa pliko. Neviļus nāk prātā kadrs no filmas “O brāl, kur esi”, kur baltos kankaros tērpti ļaudis brida upē svētību gūt. Un nu jau viss pasākums šķiet nenopietns. Jo vairāk, kad Dina iemauc baseiniņā Ievas tērpā, uz to izpelnīdamās kādas sievietes piezīmi, ka te tak neesot peldbaseins. Es eju peldēt T-kreklā, bet Sarmīte klausa norādēm, un brien nežēlīgi aukstajā ūdenī guļamklozītē. Mani gan māc aizdomas, ka tas bija NEPAREIZS naktskrekls. PAREIZS droši vien ir flaneļa, vai vismaz katūna tērps ar piedurknēm, nevis zīda ļerpatiņa uz lencītēm. Ūdenī jāiet pa trīs lāgiem, jāmet krusti un jāiedomājās visādas vēlmes. Ar pirmo punktu kaut kā tiekam galā, bet ar pēdējiem diviem tā ir kā ir. Iedodu Dinai savu kreklu, nu mans Akvaparka T-krekls ir daudzkārt sasvētīts. Neizpratni izsauc kāda māmiņa, kura 13 grādus aukstajā ūdenī mērc savu mazuli. Puikas izmisīgie brēcieni vēl ilgi mūs pavada. Vai tiešām tā var tikt pie veselības? :-( Vēl mazliet patusējam pa klostera teritoriju, un tad ar atvieglojuma sajūtu spurdzam ārā no turienes. Beidzot, beidzot prom no tās drūmās vietas!

Mājupceļā iebraucam pie kādas Viktora Zaharoviča paziņas Dačnoje ciematā. Pensionētās kundzes uz akmeņiem iekārtotās rožu dobes ir kā veldzējošs plāksteris drūmo iespaidu sačakarētajai dvēselei. Skats ir gluži vai neticams – klints nogāzē iekārtotajās terasēs izveidots gandrīz vai paradīzes dārzs. Fakts pats par sevi nebūtu nekas pārsteidzošs, bet rozes aug bezmaz uz akmeņiem. Šeit pat kartupeļu ziedi izskatās pēc eksotiskām puķēm. Turpat klintij gluži kā bezdelīgu ligzda pielipusi kundzes nelielā, nabadzīgā mājele. To var nopirkt par USD 25 000. Laba vieta kluba mājai :-) Ar skatu uz kalniem un Melno jūru.

Jau labākā omā dodamies uz Sudaku. Plānos cietokšņa apmeklējums un pēcpusdienas pelde mežonīgajā Meganoma pludmalē, atkal jau kopā ar saimniekiem. Milzīgais cietoksnis nepārsteidz, esmu te bijusi jau pērn, bet būtu muļķīgi neapmeklēt vietu, kuru ļaudis no malu malām brauc lūkot kā lielu brīnumu. Ir jau ar iespaidīgs. Esam ieradušās tieši pašā bula laikā, saule kurina kā traka, līdz ar to cilvēki ir maz. Klejojam kā noklīdušas avis, izložņājam stūru stūrus. Paņemam pa aliņam un dodamies pāris km garajā atceļā. Brauksim uz Meganomu.

Meganoma raga pludmale krasi atšķiras no Sudakā un Novij Svet redzētā. Tā klāta ar brūnu, akmenscietu klonu, kas sacaurumots akurāt tādām bedrēm, kurās var ērti izmežģit kādu ektremitāti. Līdzenāks nešķiet arī jūras dibens, jāpārvietojas peldus vai kāds neveiksmīgs solis var beigties ar ieplunkšķēšanu kādā caurumā. Medūzas šeit kā biezs. Viktors gan saka, ka šajā gadalaikā tās vēl neesot bīstamas, īsteni nobriestot tikai uz rudens pusi. Vēlāk Dina un es pamanām aizdomīgas brūces uz kājām, un pagūstam jūras radībiņām piekarināt bumbas par indīgajiem glāstiem. Papeldam un atstājušas savus viesmīlīgos saimniekus dodamies nelielā ekspedīcijā pa piekrasti. Mērķis atrast līcīti kurā pērn gozējās kāds ļoti īpatnējs krodziņš. Ejam basām kājām. Kļūda. Akmeņi ir karsti un asi, pēc brīža vēl asāki. Ar aktīvo kāju cilāšanu izskatāmies pēc karstos pelnos ieklīdušiem flamingo. Līdz līcītim tomēr tiekam un brīdi pamērcējušas kājas dziedējošajā jūras ūdenī, klumburējam atpakaļ. Uzmanību piesaista Viktors ar Saņu (Viktora māsas vīru), kuri līdz potītēm jūrā iebriduši koncentrēti blenž ūdenī un kaut ko rauga no tā izsmalstīt. „Kaut kas” ir paprāva izmēra krabis. Pēc nelielas piepūles vīriem tas izdodas, krabis tiek izlaists paganīties pa karstajiem akmeņiem. Par mazo radībiņu interesi izrādām ne tikai mēs, bet arī saimnieku līdzpaņemtais šunelis Čips. Abi blenž viens uz otru, bet pieskarties negrasās. Kamēr aizjožu uz auto pēc fotoaparāta, amizantais kadrs jau ir palaists secen. Nekas, nu varam sabildēt vismaz sevi. Aizbraucot mājās tiekam pie necerētas un savādas uzkodas – svaigi vārīta krabja. Viktora vadibā sadalam to ēdamajās detaļās un raugam nobaudīt Melnās jūras dāvāto gardumu. Šķiet mazliet jocīgi, ka vēl pirms brīža redzējām šo radībiņu līksmi rāpojam pa akmeņiem. Bet dabā tā nu ir iekārtots.

Vakarā atkal pasēdēšana „Ščinokā”. Labāku vietiņu joprojām neesam atradušas. Ejam pirkt končas, bet tur attālus no pārējiem sugas brāļiem vientuļi stāv kāds dzērveņu „Mjagkova” puslitrs. Bez garām runām tas pārceļo mūsu īpašumā, kopā ar nožēlojamu šokolādes konfekšu saujiņu. Kas notiek, ja ejot pēc konfektēm tiešām nopērk konfektes, to jautājiet Dinai :-). Mazliet māc bažas par spējām rīt agri no rīta doties Karadaga ekspedīcijā, bet par to domāsim vēlāk. Šovakar iekārtojamies uz omulīgās terases un vīnogulāju ielokā veicam ikvakara rituālu – sarunas, krustvārdu mīklas, un malks spirdzinoša dzēriena. Atliek vien pabrīnīties, ko tik šajā dienā jau esam paguvušas ieraudzīt un sadarīt. Sūrstošās švīkas uz manām un Dinas kājām kļust arvien negantākas. Medūzas maitas!

09.06. ceturtdiena. Kolorīto tēlu parāde un čebureki ar šampanieti.

Modinātājs uzsāk savu trelli sešos no rīta. Plānos apdzisušais vulkāns Karadags. Tātad tiešām jāceļas. Pabiju tur jau pērn. Rudens pusē, lietū un kopā ar vairākiem dučiem daudzu tautību bērnu no visas bijušās PSRS. Atceroties kratīšanos smirdīgā LAZikā, kunģis apmet tādu kā kūleni, un mani māc rūpes par spējām braucienā nesaķert jūras slimību. Ar savām vīzijām sabaidu arī meitenes, bet pēc brokastīs pieveiktās „Tūristu brokastu” kārbas nākotnes perspektīvas šķiet maķenīt gaišākās. Cīnoties ar gaļas kluci laiks ir aizritējis nemanot, un lai norunātajā laikā nokļūtu norunātajā vietā, nākas mazliet uzskriet. Vakardienas dzēriena un šodienas agrās celšanās iespaidota Dina pilnā nopietnībā ierunājas par iespējām šādi uzvedoties saķert vieglu sirdslēkmi. Veselības taupīšanas nolūkos skriešanu simboliski nomainam pret ātriešanu un vēl pirms vajadzīgā laika esam klāt. Urrā, izskatās, ka nebūs vis vecs LAZs un 40 cilvēku liels bars, bet komfortabls mikroautobuss un kompakts ļaužu pulciņs. Ielecam busiņā un nākamās divdesmit minūtes vadām gaidot kādu būtni no Dņepropetrovskas. Bažas vieš kāds treniņbikšains tips ar „strādnieka iedegumu”, tizlu keponu, cigareti un alus pudeli rokās (7 no rīta!), viņš nepārprotami brauks kopā ar mums un laikam jau gatavojas doties arī 8 km garajā kalnu pārgājienā. Puisis izskatās akurātiņ tāds kā standarta trača cēlāji un kašķa meklētāji Rīgas tumšākajos nostūros. Spriedzi mazliet kliedē divas ar viņu kopā esošās meitenes, kuras nu nepavisam neizskatās bīstamas. Vienīgi nesaprotam, kura no viņām ir tā puikas izredzētā. Mīļotas un čubinātas tiek abas. Kamēr klusi vaimanājam, ka „varējām tā neskriet” un „negribētos, ka tas tips brauc ar mums”, ir parādījusies arī gaidītā būtne no Dņepropetrovskas – mazs, hiperpļāpīgs pusmūža pelmenītis rozā kedās, ar uzkrītošu meikapu, rokassomiņu padusē, rozā lakatu ap galvu un virs tā vēl lillā šleipi. Šobrīd vēl nenojaušu, ka tieši viņa novedīs mani ja ne līdz asarām, tad līdz balderjāņu tabletēm gan. :-) Kopā ar viņu busā eleganti ieraušas vēl kolorītāka būtne, kas vēlāk iemantos apzīmējumvārdu „orgaņizator gruppi”. Iedomājieties nenosakāma vecuma sievieti. Iztēlojaties 25 grādu karstumu kalnu pārgājienā. Iedomājieties melnu sintētiska materiāla džemperi ar „zelta” rotājumiem un sarkanas, biezas sintētikas treniņbikses. Iedomājieties melnas, smagas un augstpapēžu platformenes. Visbeidzot uzburiet ainu ar melnu beisbola cepuri un pārspīlētu meikapu. Salieciet to visu kopā, un būs jums „orgaņizator gruppi” :-). Kundze strādā firmā, ar kuras starpniecību dodamies uz Karadagu, viņas darbs ir pārdot ekskursijas klientiem, un lai viņa zinātu ko tirgot, pirms tam tiek sūtīta iepazīt produktu. Miglā tīts paliek jautājums, kāpēc viņai neviens nepaskaidroja, ka kalnos iet platformenēs ir maigi izsakoties savādi. Krāšņo komplektu papildina grupas vadītāja, kurai ir alerģija pret ceļa putekļiem, un kuras runā ik teikumu grezno sirsnīgs krekšķis. Bet galvenais ir tas, ka beidzot braucam!

Karadaga izpēti sākam vizinoties ar kuterīti gar piekrasti, startējam no rezervāta Biostacijas. Dosimies līdz pat Koktebelei, no kuras sāksies trakais kāpiens. Mums tiek piešķirts gids Volodja ar sunīti Gerdu un laižamies ceļā. Beidzot pamostamies tā pa īstam, nav laika gulēt, jābolās uz visām pusēm un jādveš oh un ahh! Skaisti! Izstūrējam cauri Puškina apjūsmotajiem Zelta Vārtiem. Pret tā sienām jāmet kapeika un jāiedomājās vēlēšanās. Ja monēta noskan, tātad vēlme piepildīsies. Satraukumā mestā kapeika nodžinkst gan, bet ko tobrīd iedomājos neatceros. Gan jau kaut ko no sērijas „lai visi cilvēki būtu laimīgi”. Vienā laidā klikšķ fotoaparātu slēdži, aina uz Karadagu no jūras puses ir patiesi fantastiska. Klāt arī Koktebele, Volodja ved mūs kalnā, lai kājiņām atgrieztos 8 km attālajā Biostacijā, un te sākas brīnumi. Izrādās dažas ekskursantes nav brīdinātas par to, ka nāksies arī krietni paieties un ir nepatīkami izbrīnītas. Bet ja nu jāiet, tad ejam. Pēc neilga kāpiena Volodja ir saņēmis drosmi mums pajautāt „Where are You came from”, uz ko līksmi atsmejam, ka ar mums var runāt arī krieviski. Viņs noturējis mūs par dānietēm.

Karadaga skaistumu ir grūti aprakstīt. Varbūt tāpēc doma un roka vairāk sliecas apskricelēt tīri cilvēcīgas lietas. Piemēram to, ka mūsu bažas par šķietami bīstamo grupas biedru atslābst brīdī, kad uz aizrādījumu, ka rezervāta teritorijā nedrīkst smēķēt viņš bez vārda runas paklausa, un visā pārgājiena laikā uzvedas kā labi audzināts džentelmenis. Vai par to, ka Dņepropetrovskas pelmenītis nemitīgi atpaliekot no grupas savā diskomfortā ar pilnu pārliecību vaino visus pārējos, nevis savu nesagatovotību. Varam iet cik lēni vien tīk, viņa tik un tā atpaliek, un parādās no stūra vāvuļojot uzbraucienus pārējiem. Pareizāk sakot, vispirms ir balss, pēc tam viņa pati. Neraugoties uz sagurumu skaistie kilometri aizrit nemanot. Vēlreiz iedomājamies vēlēšanos, šoreiz pieskaroties “Velna pirkstam”. Saulīte karsē kā traka, izmetamies peldiņu augšās un ar reālu respektu apbrīnojam „orgaņizator gruppi”, kura joprojām ir izpucējusies melnajā džemperī. Kādā skarbākā nokāpienā šaurajā bezizejā iesprūst gan pelmenītis, gan “orgaņizator gruppi”, nākas krietni pagaidīt, līdz pie apvāršņa parādas Volodja un manāmi satrauktā balsī paziņo „mi s Gerdoi ih spasļi”… kas tur notika, vēsture klusē. Tiem dārgajiem lasītājiem, kuri šobrīd man ir gatavi pārmest netoleranci pret Lēnajiem un Apaļajiem, atļaušos paskaidrot, ka nelielā netolerance ir pret Augstprātīgajiem Lēnajiem un Apaļajiem, kuri sevi uzskata par visuma centru. Katrā ziņā pelmenīts man ir kļuvis par kārtīgu biedu. Tie kuri zina manu tendenci pārvietoties ātri un ļoti ātri un nespēju paciest skaļus un ripzāģa tonī nemitīgi runājošus ļaudis, var iztēloties manu mocekļa sejas izteiksmi. :-) Apogejs pienāk brīdī, kad pēc vazāšanās pa Karadaga muzeju un vizuālas iepazīšanas ar pašu indīgāko zirnekli „Melno atraitni” jau esam busiņā, un Dņepropetrovskas kundzīte nosēžas man līdzās. Viņa komunicē ne ta ar sevi, ne ta ar mani un laiku pa laika palaiž kretīnisku smiekliņu. Kad pelmenīts man teju vai sejā iestumj čipšu paku, un par varītēm cenšas piespiest notiesāt kaut vienu, aizveru acis un taustos somā pēc balderjāņu tabletēm. Mēģinu sev iestāstīt, ka viss taču ir labi, Karadags ir skaists, un nedrīkst ļaut sev bojāt dienu. Turpat grozās doma, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi ārkārtīgi skaļa un uzmācīga būtne, par ko šajā dzīvē man nākas maksāt, ne tikai regulāri uzraujoties uz tādiem tipiem, bet arī slimīgi tos uztverot. Atlikušo ceļu līdz Sudakai imitēju dziļu miegu, un esmu patiesi priecīga, kad esam galā. Izkāpjot no busa besis ir lielāks kā pēc visas dienas pārgājiena.

Mājās mūs gaida silta duša un gardas pusdienas. Dienvidu pavadām lasot grāmatas, brīžiem pat laižoties miegā un krājot spēkus vakarā ieplānotajai šampanieša degustācijai kņaza Goļicina muižas pagrabos. Beidzot ielās dodamies bez mugursomām un pārgājiena apaviem, jūtamies gandrīz kā dāmas.

Dāmas dabū kārtīgu aplauzienu. Tikšanās vietā mūs sagaida orgkomitejas pārstāve ar paziņojumu, ka nav savākta degustētāju grupa, un pasākums nenotiks. Kundzīte nezin vien kā mums atvainoties, bet mēs jūtamies kā nokritušas no plaukta. Kā, ko nu lai sadara? Bet ja šampis, tad šampis. Pirksim šampi veikalā un dzersim mājās. Aizšlepējam līdz jūrai, laiski izslājam šurpu-turpu pa promenādi. Atkal gribas ēst, bet “Ščinokā” iekrist neriskējam. Nez kāda mārrutka pēc piebremzējam pie kāda ķīniešu ēstūža ielas puses tirgotavas. Rezultātā tālāko ceļu turpinām ar dīvaina paskata un garšas pankūku un čebureku krustojumiem rokā. Neraugoties uz šķietamo ēstgribu šo brīnumu piebeigt ir pagrūti. Kādā dīvainā bodītē, kur veči turpat pie letes tukšo savus štoparikus, iepērkam sarkano “Novij Svet” šampi. Komplekts visai nopietns – negaršīgs čebureks + šampanietis. Vai tā būtu zemapziņas tieksme sabojāt vēderus? Jo no tautas mutvārdu pieredzes spriežot, tas nav brauciens uz dienvidiem, ja nav sāpējis puncis. Aizskrienot notikumiem priekšā, teikšu, ka vēdergraizes mums šā vai tā gāja secen. Toties vakarējās sūrstošās švīkas uz ceļgaliem ir pārvērtušās ūdeņainās čulgās. Te nu bija nekaitīgās medūzas. Apsveram domu mirt nost uzreiz, lai nav jāmocās. Jo kas zina, ar ko var beigties šāds medūzas glāsts, ja nu nokrīt kāja, un pēc tam viss pārējais?

10.06. piektdiena. “Vot gordij Sokol pered nami...”.

Mēģinu ignorēt modinātāja saucienus doties rīta skrējienā, ātri nospiežu zvana pogu, klusi cerot, ka kross šodien izpaliks. Manī cīnās divas būtnes, viena rautin raujas ārā no siltās gultiņas un slaidā solī aiztraucas jūras virzienā, bet otra īdēt īd pēc atļaujas vēl mazliet pavaļoties. Lasu grāmatu un paralēli sarunājos ar sevi. Izšķirošo lēmumu pieņem Dina, parādīdamās redzeslokā jau botām kājās. Ar prieku pievienojamies viņai un pēc neliela krosiņa līksmi plunčājamies Melnās jūras viļņos. Sākas priekšpēdējā mūsu brīvdienu diena.

Pieņemam netipisku lēmumu mazliet patizloties pludmalē. Pavisam sievisķīga ir vēlme padarīt vienmērīgāku pārgājienos iegūto raibi-rūtaino iedegumu, kā arī ievilkt ķeksīti ailē „sauļošanās pie Melnās jūras”. Viss notiek kā pionieru nometnē, pietrūkst vien signālsvilpe, lai jebkuru darbību uzsāktu tās pavadībā. Ik pēc 15 minūtēm mainām gulēšanas pozīciju, ik pēc diviem apgrieziem ejam peldēties. Tā nomuļļājam 2 stundas. Tā kā lieku lietā visai stipru pretapdeguma krēmu, man šī sauļošanās bijusi-nebijusi. Dinai ir kļuvusi kaut mazliet tumšādaināka, Sarmīte tāpat. Mazliet nožēloju savu piesardzību.

Drīzā mājupceļa nojautās attopamies, ka ir pēdējais brīdis ciemakukuļu iegādei. Tad nu gādājam ar. Visu ko, sākot ar muskatriekstiem, melnīgsnējajam pārdevējam paskaidrojot, ka tas mums uzkodām pie alus, un beidzot ar ēteriskajām eļļām vairumā. Un kur nu vēl šņabītis un patiešām gardās ukraiņu šokolādes konfektes. Mājās iesoļojam apkrāvušās ar mantu kā ēzeļi, mazliet jau jāsāk satraukties, kā to visu dabūsim līdz Latvijai. Satraukumu vēl lielāku padara Viktors, piedāvādams sagādāt īstu Krimas vīnu, pa lēto, līdzvešanai. Sarmīte un es padodamies kārdinājumam, mums vajag arī to! Garšīgs jau tas vīns! Kā visu sastūķēt somās, par to domāsim rīt. Tāpat kā par to, kā to visu dabūr cauri Baltkrievijai, jo Lukašenko impērijai cauri vest drīkst tikai 1 litru alkohola.

Pēcpusdienas plānos kāpiens 474 m augstajā Sokol klintī. Nesaukšu to par kalnu, jo tas veidojums drīzāk izskatās pēc milzīga akmens. Sokol jūras puses sienu līdz šim nav pieveicis neviens klinšu kāpējs. Arī mums tas diez vai būs pa spēkam, tāpēc klinti ņemsim no otras puses un nolīgtā pavadoņa sabiedrībā.

Ar gidu Vasīliju Nikolajeviču Ļebedevu (VNĻ) satiekamies Ujutnij ciematā. Vasīlijs ir fizkultūras skolotājs. Vasaras sezonās strādā kā gids jau vairāk kā divdesmit gadus. Liels balamute, dzejnieks un patiess Ļermantova fans. Atpūtas vakaru vadītājs, saviesīgu pasākumu muzikants, biznesmenis un meiteņu mīlētājs vienā personā.

Tik tikko apsveicinājies viņš uzkasās manām tupelēm, kurām tobrīd esmu nolaidusi kapes, un tās izskatās pēc iešļūcenēm. Nodemonstrēju, kā mani apavi izskatās pilnā kaujas stāvoklī un viņš atslābst. Toties pajautā, vai mums esot līdzi dzeramais ūdens un uzdod vēl kādu tik pat viegli atbildāmu jautājumu. Beidzot ejam. Seko nopietnas norādes, ka līdz pat virsotnei nedrīkstot dzert, jo ūdens esot papildus slodze organismam. Es gan atbalstu pavisam otrādu teoriju, t.i. esmu radusi kustoties sistemātiski iešaut pa ūdens malciņam. Bet lai jau, viņš te ir saimnieks. Tāpat nedrīkst atpūsties sēžot, jo pēc tam esot grūti piecelties. Instrukcijas ir tādas, it kā mēs dotos iekarot vismaz 5000m augstu virsotni. Nenociešos, un pajautāju mūsu melnīgsnējajam un žiperīgajam gidam, vai viņš mēdz kāpt arī lielajos kalnos. Pēc tam mazliet sakautrējos par savu netaktisko jautājumu, jo izrādās nekur tālāk par Ukrainas pauguriem viņs nav bijis. Lai nu kā, saruna veidojas visnotaļ omulīga un kāpiens sokas raits jo raits.

Melnīgsnējais vīriņš ierāda mums kāds izskatās kalnos augošais ārstniecības augs salvija. Ar viņa atļauju plūcam pilnām saujām. Tā ka nu varat braukt ciemos uz tēju. Ik pa laiciņam apstājamies, lai dotu iespēju onkulim izteikt kārtējo stāstu. Klusiņām bubinam, ka varējam tak iet ātrāk un bez tādām pauzēm, bet viņa uzdevums ir uzraudzīt, lai cienījamie tūristi nepārpūlētos. Vienā tādā pārtraukumā viņs izvelk no kabatas centimetru mēru un piedāvājas notestēt augumu proporcijas. Apmulsumā ļaujamies ar. Ideja ir tāda, ka ideālā gadījumā viduklim ir jābūt divu kaklu resnumā. Kas no tā visa sanāca, labāk paklusēšu, bet fakts ir tāds, ka ar steigu jāaudzē resnāki kakli :-).

Citā pauzes brīdī Vasīlijs skandē kādu Ļermantova dzejoli, tos klausamies arī ejot. Pavisam drīz klāt ir arī pats ekstrēmākais un trakākais kāpums, tāda stāvuma siena, kurā prātīgākie līdzenumu iemītnieki bez drošināšanas nelīstu. Soli pa solim čāpojam augšup, lietā tiek liktas ne vien kājas, bet arī rokas. Satraucoši un ļoti, ļoti aizraujoši. Adrenalīns mutuļo, acis platas kā šķīvji, sejas mīmika savilkta ārkārtīgi koncentrētā grimasē. Sev par brīnumu tiešām virzamies augšup. Vēl pirms neliela laika pilnā pārliecībā teiktu, ka tur bez speciāla aprīkojuma nelīdīšu. Bet viss notiek! Uhh, seko vēl pavisam normāls pastaigājiens līdz Sokol augstākajai vietai, un klāt esam. Kalns ir mūsu. Pažēlojamies par putru ar kartēm kāpjot Karaul Obā. Vasilijs piekrīt, jā tā tas esot, arī citi sūdzējušies par neprecizitātēm. Tā kā, cienījamie tautieši, dodoties pastaigā uz Sardzes Kalna virsotni labāk nodrošinieties ar vismaz divām kartēm! Kaut kā starp citu saruna aizvirzās uz mūsu čūlaino ceļgalu pusi. VNĻ pēc diagnozes ilgi nemeklē – tā nav meduza, bet „šaitan cvetok”. Nevainīgi lillā ziediņš, pēc skata līdzīgs mūsu ugunspuķei, kuru kādā brīdī ar saviem ceļiem esam aizskārušas. Kāja nost neesot jācert, pietikšot ar smēri „Spasateļ”.

Kāpjam lejā. Ikviens, kas ir pabijis stāvākos kalnos, labi zin, ka lejupceļš nereti ir saspringtāks par vicošanu augšup. Dažbrīd nākas secināt, ka ideālai nokāpšanai derētu maķenīt garākas kājas. Vasīlijs Nikolajevičš palīdz cik spēj, arī tur kur nemaz nevajadzētu palīdzēt, un pietur mūs pie tādām ķermeņa daļām, kur solīdam kungam nemaz tā neklātos pieturēt. Turpmāk pat vispinķerīgākās nevietas pārvaram ar saucieniem “ja sama, ja sama!“ Un tiešām tiekam galā bez viņa atbalsta. Kad jau cilpojam pa nobirām klātu līkloču taciņu, mūsu sparīgais gids ierosina padziedāt un uzsāk enerģisku “Sevastopoļ, Sevastopoļ, gorod russkih morjakov...” . Mēģinam vilkt līdzi piedziedājumu. Knapi valdu smieklu lēkmi, jo aina ir tiešām komiska. Smiekliņu savaldu, bet sevi gan nē, tā vien gribas pamāžoties un ceļu turpinu soļojot marša ritmā. Tad ieraugu, ka pa priekšu ejošajam VNĻ ļoti labi ir redzama mana rokas un kājas vicinošā ēna. Sakautrējos un rimstos, mēģinu izturēties kā pieaugušai dāmai pieklājas. Kā nākamais priekšnesums seko Ļermantova “Mciri” bezgalgarais lasījums. Sev par brīnumu secinu, ka dažviet varu murmināt līdz. Re ko nozīmē tālajos padomju laikos ieliktie krievu literatūras pamati.

Soli pa solim cīnoties ar slidenajām “sipučkām” esam nonākuši vietā, kur jaizvēlas, vai ceļu turpināsim pa diezgan garlaicīgo trasīti kā augšup, vai pa garāko un stipri ekstrēmāko taku caur “Velna aizu”. (Čortova uščeļje). Ja jau tik tālu esam tikušas, pēc īsas apspriedes nolemjam maukt pēc pilnas programmas, un izvēlamies variantu nr 2. Par šo izvēli nākas piemaksāt, jo iepriekš sapiķojām tikai par standarta maršrutu. Taka tiešām ir mans līdzšinējā haikotāja biogrāfijā ekstrēmākais veikums. Ja uz tās esošās pašas dabas veidotās Velna kāpnes atrastos piemēram Slovenskij Raj teritorijā, tās pilnīgi noteikti būtu aprīkotas ar ķedēm un papildus pakāpieniem. Bet te nekā tamlīdzīga, un ļoti labi, ka tā. Jaatzīst, ka bez zinātāja tur nelīstu. Izvēlētos vieglāko un vienmuļāko lejupceļu. Nākas pamatīgi iespringt, beidzot arī mēs esam nonākušas līdz tam, ka pārvietojamies lēni. :-) Ļoti negribas salauzt potīti, vai iegāzties kādā klinšu spraugā. Kāpju un domāju, vai tiešām šajā trasē tiek laisti visi, kuri izsaka tādu vēlmi un ir gatavi maksāt? Dina vēlāk to pajautā VNĻ, atbilde ir, ka nebūt ne. Vizuālie testi tomēr tiekot veikti. Vecums, svara kategorija, ekipējums.

Raugoties uz aiz muguras palikušo Sokol, VNĻ paspīd ar paša rakstītām dzejas rindām. Tā nekas, kalnu kontekstā skan skaisti. Pat pierakstu tās: :-)

Vot gordij Sokol pered nami
On budet skoro vzjat i vami
Tak neboimsja ž mi prigrad
I net putji nazad”.

Tālak taka aizrit līdz kārtējam “velna pirkstam” jeb “Čortov paļec”, tā ir tā pati izcilnā klints, kuru aplūkojām gan braucot pa Sudakas līčiem ar kuģiti, gan ejot pārgājienā uz Novij Svet apkārtni. Neticami, bet esam te augšā, tai līdzās. Lejā aizlokās ceļš, tas liekas tik tuvu un tomēr nesasniedzams. Taka tur nav, nežēlīgo stāvumu līkumojam lejā “pa taisno”, trakākais ir nestabilais pamats- mazie birtošie akmentiņi. Dažas “sipučku” joslas var pieveikt tikai pieturoties ar rokām pie zemes, t.i. lienot lejā gandrīz uz vēdera, lai kritiens līdz zemei neveiksmes gadījumā būtu saudzīgāks. Huh, beidzot esam nobumsījušas lejā. Kā atalgojumu saņemam pa kapera ziediņam no VNĻ. Izrādās mazie, zaļie un garšigie bumbulīši zied baltiem, skaistie ziediem, gluži kā oleandri vai orhidejas. Vēl soļojams paprāvs gabals līdz mītnes vietai. Atkal jau ir alternatīva braukt ar busiņu, bet bez domāšanas pieņemam vienprātīgu lēmumu ceļu turpināt kājām. Negribas nojaukt nule iegūto patīkamo sajūtu ar spiešanos pārpilditā transporta līdzeklī. Soļojot cauri Ujutnij ciemam, VNĻ mūs pēkšņi ievelk kādā sānieliņā, loģiski, domājam, ka tūlīt tiks nogriezts kāds ceļa līkums, bet kad viņš noslēpumaini pačukst, ka esot novedis mūs malā, kur mazāk ļaužu, un paliekam tramīgas. Kritīs ap kaklu un bučos, vai? Nē, tiek izteiksmīgi nolasīts kārtējais dzejolis. Jau mūsu ceļiem gandrīz šķiroties, seko panti par mājās gaidošajiem bērniņiem, kamēr mammas klejo pa pasauli. Pat man acīs saskrien asaras, nez kā jutās Dina un Sarmīte. Pieļauju, ka tas bija speciāls gājiens, savdabīgs uzbrauciens, lai mums, sievietēm norādītu savu vietu. Atšķirībā no Latvijas, tur noteicējs un brīvības baudītājs daudzās lietās un vietās joprojām ir vīrietis. Sievietēm tādas izdarības diez ko nepiedien - pamest ģimenes, lai dotos kaut vai pavisam nekaitīgā atpūtā. Ja nu vienīgi jaunām, neprecētām studentēm.

Atkal burvīgi pavadīta diena. Šķiet tieši Sokol kalns pilnīgi un galīgi iemeta āķi manā vēlmē veidot nopietnāku kalnu pieredzi. Vēl ieejam bodīte, nopērkam pa alum. Tad garšīgas vakariņas un pēdējais vakara piesēdiens uz omulīgās terasītes var sākties. Spriežam, cik gan labi, ka vēl nav sākusies tūrisma sezona un mums kaimiņos esošās istabiņas ir tukšas. Ne ar vienu nav jādala nedz terase, nedz aina aiz loga, nedz saimnieku uzmanība.

11.06. sestdiena. Beidzot līst. Gluži kā mājās.

Pēdējā diena Sudakā. Rīts sākas ar ierasto krosiņu un šajā atvaļinājumā pēdējo peldi. Lai arī sāk jau vilkt uz māju pusi, ir mazliet skumji ar acīm atvadīties no pilsētiņu ieskaujošajiem kalniem, kuri nu jau šķiet kā seni paziņas.

Laika ziņas dienu sola lietainu, taču Sudakā, kas pēc statistikas datiem ir Ukrainas piekrastes saulainākā pilsēta, nekas par to neliecina. Mājās tik ierasto slapjumu pārpārēm izjutīsim mazliet vēlāk. Pamatīgas brokastis, somu kravāšana, pēdējo suvenīru iepirkšana. Laiska slaistīšanās, un tad jau pusdienas. Šoreiz bez vīna, pirms ceļa dzert nevajagot. Vīna pudele tiek iedota līdzi ceļamaizes vietā. Pēc mūsu lūguma gan tiekam pie saldā dzēriena arī tūlīt. :-) Papļāpajam ar saimnieku, apsolamies sūtīt ciemos savus radus un draugus. Tā kā ja kāds plāno braukt uz Sudaku, un vajag naktsmītne, varat pieteikties, iedošu koordinātes. :-)

Klāt ir arī Sergejs un seko vienmēr mazliet skumjais process – atvadīšanās. Saimnieki savā starpā joko, ka kādu no mums vajadzētu atstāt sēklai, laikam jau šķitām tīri jauka kompānija.

Rullējam uz Simferopoli. Ja turpceļā visu laiku zinātkāri vāvuļojām, ta nu valda pilnīgs klusums, Dina pamanās pat pagulēt. Pusceļā sāk pamatīgi līt, lietus apogeju sasniedz tieši tad, kad tuvojas ārā kāpšanas brīdis. Tomēr ar Sergeja palīdzību pamanāmies aizmanevrēt līdz stacijai pat īsti nesamirkstot. Līdz vilcienam ir vēl vairāk kā stunda, to pavadām slaistoties ap kaudzē sakrāmētajām mantām un laiku pa laikam skrienot kaut ko iepirkt. Turpina līt, uzstiepjam mugurā Sarmītes sagādātās lietusplēves. Zem tām noslēpušās jožam arī uz vilcienu. Somas ir smagas, ka ne no zemes atraut, lieki teikt, ka bagžās sargāšana no samirkšanas un iedabūšana vilcienā bija diezgan nepatīkams process. Smieklus caur asarām izprovicē kāda nelaimīga kuļķene ar ķiršiem, kuru nevienai nav īsti pa spēkam savākt, tomēr ar Dinas un Sarmītes piepūli tā veiksmīgi tiek aizvilkta līdz galam. Kupejā ieraušamies ar patiesu atvieglojuma sajūtu. Arī pavadone šoreiz izskatās sakarīgāka un vagons jaunāks un modernāks. Vienīgi guļamlāviņas ir šaurākas un augšējais plaukts augstāks. Neesam tās tizlākās būtnes, bet tikšana augšā tomēr prasīja visu izveicību, tāpat kā jau vēlāk zināma piepūle bija jāpieliek lai neizripotu no plauktiem. Ar patiesu prieku pievinnējam Viktora līdziedoto vīnu. Arī Simferopolē pirkto alu. Un tad aplaužamies uzzinot, ka vilcienā alus papildporciju dabūt neizdosies. Viss izdzerts. Nākas spiest uz ķiršiem.

Publika kas dodas Kijevas virzienā ir diezgan pretīga. Jau guļot pāris reizes nākas celties augšā, lai atšaudītos no pilliem kā mārki kretīniem, kuri par varītēm laužas mūsu apartamentos. Miegs ir visai saraustīts, traucē ne tikai dauzonīgie līdzpilsoņi, bet arī vilciena raustīšanās.

2.06. svētdiena. Polietilēna figūriņas, šnabis un žmuriki.

Kijevā ieripinām 7:45 no rīta. Autobuss uz Rīgu tikai 19:00. Atkal gandrīz 12 stundas laika. Vēl spilgtā atmiņā nogurdinošā ņemšanās pa Kijevas galvaspilsētu turpceļā. Prātīgi domājam, ko varētu sadarīt. Plānā Pečerska Lavra, Andrejevskij Spusk, varbūt vizināšanās ar kuģiti pa Dņepru un lietus gadījumā kinoteātra apmeklējums. Bet pasākumu atklājam ar mantu atstāšanu mums jau zināmajā bagāžas glabātuvē. PSRS laikos uzstutētie kodu skapīši ir tik šauri, ka man nākas krietni izķidāt somas saturu, lai savu mantību veiksmīgi ietilpinātu šaurajā caurumā. Jūtos visai nervoza.

Laiks mums daudz kā smiltis pludmalē, un uz Pčersku Lavru, kas gan atrodas Kijevas centrālās daļas attālākajā sturī velkamies kājām. Ir agrs svētdienas rīts. Drēgns, dienvidu saules iespaidā esam saģerbušās jūtami par plānu. Nekas, ir iemesls pielikt soli. Tālāko varētu raksturot kā ejam un ejam. Pētam afišas, meklējot kādu mūsu klātbūtnes vērtu pasākumu. Nekā. Sāk vilkt uz brokastīm. Lielākā daļa kafejnīcu vēl ciet. Ienesamies kādā kafijas tirgotavā, labi, ka vispirms palūdzām ēdienu karti, nevis uzreiz brēcām pēc kā ēdama un dzerama. Vienprātīgi nosecinām, ka Ls 1,5 vērto kafiju un Ls 3 vērtās pankūkas viņi var baudīt paši. Pie tam vieta nebija nekāda šikā un apkalpojošais personāls ne pārāk savu uzdevumu augstumos. Lai nu kā, še Tev lētā Ukraina! Rezultātā pabrokastojam kāda pazemes tirdzniecības kompleksa ēstuvē ar nosaukumu “Mr.Snack”. Šī tīkla iestādījumi tur uz katra stūra, un brokastošanai nebija ne vainas. Ciešami paēdām par pieņemamu cenu.

Sāk pilēt pa retai lietus lāsei. Izmetam līkumu gar varoņu kapiem un mūžigo uguni. Sajūta kā ceļojot 20 gadus attālā pagātnē. Jau klāt Pečerska Lavra, pirmie soļi gar tās teritoriju raisa ne pārāk patīkamās izjūtas. Melni tērptie ubagi ar izstieptajām saujām neveido to daiļāko skatu. Viņu sejās ir kas tāds, kas garāmgājējos raisa pilnīgi nepamatotu vainas apziņu, par to ka viņi tur ir. Pie centrālās ieejas valda pamatīga burzma, nočekojam, ka par ieeju kārtējo reizi jāmaksā, un nolemjam arī šai vietai apiet ar līkumu. Nav spēka grūstīties un pēc tam vēl gruzīties par kārtējo nomācošo atmosfēru. Līst arvien stiprāk, atkal ieslēpjamies lietusplēvēs un dodamies paklejot pa to Lavras daļu, kur ieejas maksa netiek prasīta. Skaisti. Kā bērnibas pasakās par Vasilisu, Fjodoru vai Ivanušku duračoku. Lietus plīkšķina kā dulls. No Lavras noejam lejā līdz pat Dņeprai, diemžēl nekādu kuģīti jau vairs negribas, kaut kā nevelk samirkt pavisam. Līkumojot ap peļķēm aizklumburējam līdz Metro stacijai, par 50 kapeikām nopērkam plastmasas žetonus un esam gatavas izmēģināt Kijevas metropolitēna piedāvāto servisu. Kāds vīrelis mūsu polietilēnā tērptās figūras nodēvē par kosmonautiem, bet kāds šiverīgs tantuks atbrīvo no ieejas žetoniem pirms vēl esam tos iesviedušas turniketā. Piedzīvojums var sākties! Atgrabina panīcis un pārpildīts vagons. Tāda sajūta, ka visi uz mums blenž. Vai nu nav redzējuši plēves mētelīšus vai mums deguni ar pelniem.

Pēc neilga pārbrauciena esam pie Hreščatņika. Jaatzīst, ka ar metro pārvietoties ir stipri ātrāk kā ar kājām. Lai gan līdzšinējā kājošana bija apzināta izvēle. Joprojām pretīgi līst. Ieejam mums zināmajā gastronomā, profilakses pēc iegādājam pa porcijai iecienītā “Nemiroffa”. Turpat pie bodītes ieraujam pa siltumšļukai, jāpiebilst, ka Ukrainā stipro dzērienu publiska lietošana ir normāla parādība. Pie kādas ielu tirgotājas noskaidrojam, ka tuvākais ķinītis “Ukraina” atrodas tepat aiz stūra, plēves spārniem plīvojot aiztraucam tā virzienā. Vismaz uz laiku sausumā un siltumā. Laika ziņā mums der divas filmas. No vienas afišas šķelmīgus skatus raida “Madagaskaras” animētie varoņi, bet otrā afišā pa visu ekrānu smaida ar zelta ķēdi apkārts Mihalkovs. Tā saucas “Žhmuriki” . Biļetes cena – 15 grivnas. Tā kā otrā filma sākas pavisam drīz , un “Saules nogurdināto” un “Sibīrijas bārddziņa” tētis diez vai piedalīsies sliktā kino, pierunāju meitenes doties uz to. Par ko vēlāk iedzīvojos nelielos sirdsapziņas pārmetumos, jo melnāku un asiņaināku humoru grūti iedomāties. Mihalkovs tur parādās epizodiski un ir pat labs. Bet pārējais....vārdu sakot, iesaku noskatīties. Pārējā zāle smejas, bet mūsu vaigs kļūst bālāks un bālāks.

Joprojām slapjš. Kāds tur vairs Andrejevskij Spusk. Ja vēl somās dusošās lietus jakas būtu līdzi. Garo un tā jau nepatīkamo braucienu līdz Rīgai slapjā klozītē baudīt negribas. Klāt laiks pusdienot. Atkal jau dodamies uz “Mājas virtuvi”. Sudakā veiksmīgi notriekta pēdējā kapeika, un esam ieslēgušas ekonomisko režīmu. Bez tam normāli krodziņi Kijevā ir dārgāki kā Vecrīgā. Slinkums pamazām sasniedz kulmināciju. Lēnītēm uzsākam ceļu stacijas virzienā, pa ceļam piesēžam mums jau zināmajā krodziņā, un nopriecājamies, ka maltītes ieturēšanu neatlikām uz šejieni. Nu riktīgi dārgi! Ari piparu šņabītis te maksā 7 grivnas (atgādinu, ka Sudakā – 2,5 grivnas). Mums par prieku kādā vietējā TV kanālā aizrautīgi tiek parodēts Raimonds Pauls un Alla Borisovna. Bet garlaicīgi tik un tā. Gara acīm redzu, kā dažs šo rindu lasītājs aizgūtnēm metās klārēt, ko viņš tik pa šo laiku nesadarītu, ko vien neapskatītu, un cik smalki vien neiznestos. Kad būsiet Kijevā, tad tā arī darīsiet. :-) Mums spēciņi ir par vāju. Jāpiebilst, ka arī sabiedriskais transports nav izeja, jo pirmkārt, nekur tālu jau neaizbrauksi, otrkārt, tas draud ar besi no cilvēkiem un pūļiem un treškārt – jau ir līdz aknām. Tiek vien saņemam jaudu, lai pa ceļam uz staciju noklumburētu gar Uzvaras laukumu un arī iegrieztos tur esošajā centrālajā (vai galvenajā?) universālveikalā. Lielo staigāšanu gan netaisām, bet mums par patiesu sajūsmu uzduramies Stendera ziepju fabrikas stendam. Smaidām kā vasaras saulītes, bet pārdevēja, kas acīm redzot nav tautiete, savu garlaikoto grimasi ij nepakustina.

Labs laiks paiet iekams no stacijas bagāžās nodalījumiem izkrāmējam iedzīvi. Sākas mazliet izmisīgs pārskrējiens līdz taksometriem. Ar palielajiem parpalu kalniem spiesties mikriņā, vai vēl trakāk, kātot līdz Metro pieturai pamatoti šķiet kas Neiespējamajai misijai līdzvērtīgs.

Mūs noķer kāds taksists un sākam kaulēšanās procesu. Sākotnēji prasīto 35 grivnu vietā tiekam līdz 25. Laikam jau arī tas neskaitās lēti, bet ir jau vienalga, ka tik ātrāk tikt kurp jātiek. Jāteic gan, ka līdz šim ciparam nonākam ar aizvainotu promiešanu cita šofera meklējumos un tamlīdzīgām izdarībām. Sākotnēji piktais šoferītis izklaidē mūs ar informatīvām sarunām, kārtējo reizi dzirdam, cik labi bija dzīvot Padomju savienībā. Uzzinām, ka kā ciemakukulis no Kijevas noteikti jāved “Kijevas torte”. Kāda gan mums vairs torte.:-) Tikmēr klāt arī netīrais autoostas placis. Diezgan riebīga vieta. Dodos Dinai līdzi uz netālu esošo tirdziņu iztērēt pēdējās ukraiņu naudiņas. Ilgi gan neizturu, troksnis, netīrība un bīstamās sejas ātri vien aiztrenc mani atpakaļ uz autoostu, kur sastādu kompāniju mantu sardzē atstātajai Sarmītei. Dinucis ir nolēmis naudu iztērēt končās, un šoreiz tiešām nopērk končas :-).

Uhh, beidzot raušamies iekšā busā, jau pārņem tāda kā māju sajūta. Arī šoreiz autobuss ir pilns līdz malām, lielāko pasažieru daļu veido bīstama paskata vīreļi un mazāk bīstama paskata vīreļi, kuri laikam ir jūrnieki. Kāds pavisam solīds jūras arājs sēž blakus Dinai. Izskatās, ka komunikācija ris raiti, un jau pēc brīža Dinucis omulīgi klačodamies našķējas ar kuģa vīra piedāvātajām zemenēm. Ceļš kā jau ceļš. Garš un nogurdinošs. Guļam un risinām krustvārdu mīklas. Paiet kāds pusgadsimts, līdz 13.jūnija pusdienlaikā buss ieripina Rīgas autenē.

Tas arī viss. Ļoti labais atvaļinājums ir beidzies. Jāgaida nākamais. :-)

Dažas izmaksas:

  • Baltkrievijas vīza: Ls 17
  • Veselības un dzīvības apdrošināšana: Ls 6,40
  • Autobuss: Rīga – Kijeva – Rīga = Ls 40
  • Vilciens (kupeja): Kijeva – Simferopole – Kijeva = 130 grivnas jeb aptuveni Ls 14
  • Taksis: Simferopole – Sudaka – Simferopole = USD 50 jeb aptuveni Ls 29/3 = Ls 9,6 katrai
  • CEĻŠ KOPĀ: Rīga – Sudaka – Rīga = Ls 63,60 vienam cilvēkam
  • Naktsmājas privātā pansijā: USD 25 par nakti trīs cilvēkiem divistabu miteklītī
  • PANSIJA VIENAM CILVĒKAM: 6 naktis x USD 25 = USD 150 /3 = USD 50 jeb aptuveni Ls 29 vienam cilvēkam
  • Pusdienas ar zupu un otro Sudakas krodziņā “Ščinok”= aptuveni 25 grivnas
  • Pusdienas Kijevas “Mājas virtuvē” = aptuveni 15 grivnas
  • Pudele alus = 3-4 grivnas
  • Alus kauss krogā = 5-7 grivnas
  • Ogas (tobrīd zemenes un ķirši) = 3-10 grivnas kilogramā
  • Siers, desa, gaļa, "veikala piens" = maksā tāpat kā pie mums
  • Lauku piens tirgū = 3 grivnas par 1,5 l
  • 0,5 l šņabis – 10-15 grivnas
  • Ēteriskās eļļas – 5-12 grivnas

Derīgi fakti:

  • Valūtas kurss : 100 USD = 500 grivnas
  • Daudzkārt pieminētais ‘”Ščinoks” nav vienīgais krogs, tie tur ir ik pēc 10 metriem. Tas vienkārši ir mūsuprāt labākais krogs. Ar ukraiņu nacionālo virtuvi, labām cenām un jauku apkalpojošo personālu. Atrodas uz Kiparisovajas.
  • “Slidenākais” pilsētas veikals ir dabas parfimērijas un kosmētikas veikals uz Ļeņina ielas. Tur iegriezāmies ik dienu. Pēc ēteriskajām eļļām, losjoniem, šampūniem un krēmiem….
  • Tirgū un ar taksistiem var kaulēties, ja vien ir iekšā
  • Cenas caurmērā kā pie mums, lētāks ir alhokols, transports un vietējā ražojuma kosmētika.
  • Ēdot krodziņos, jāraugās vai ēdienkartē dotā cena nav par 100 g produkta. Var gadities ka porcija būs prāvāka, un rēķins negaidīti liels. Dzeramnauda daudz kur ir ieskaitīta rēķinā, bet ja nav, tad tie ir tie paši aptuveni 10 % kā pie mums.
  • Noteikti jānogaršo tirgū no tantukiem nopērkamā brinza! Ja nemaldos, cena aptuveni 1,60 par kg.
  • Tāpat jānogaršo “Novij Svet” šampanietis un vietējie vīni.
atbalstītāji