OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka, speciāli "Sestdienai"

Labdien Latvian, nogaršot "VINO"

Itālija ir valsts kuras smalkam dāmu zābakam līdzigo kontūru sazīmēšana Eiropas kartē nesagādā grūtības pat vissliktākajam ģeogrāfam. Maz būs tādu cilvēku, kuri nevēlētos šo zemi apskatīt savām acīm.
Nevēlēdamies nonākt atkarībā no tūrisma biroju piedāvātajiem maršrutiem un laika limitiem, izvēlējāmies savu ceļu plānot paši. Pirmie pa Itālijas zemi nobrauktie kilometri rada visai dīvainu sajūtu - ir savādi uz virzienu rādītājiem lasīt līdz šim tikai grāmatās un filmās sastaptos vārdus - Venēcija, Roma, Florence.
Par pirmo uzdevumu kļūst naktsmāju sameklēšana. Tas mums izdodas Adrijas jūras krastā esošajā Bibiones pilsētā. Tā kā par savam braucienam piemērotāko laiku esam izvēlējušies itāļuprāt "nesezonu", par pieņemamu samaksu (17500 liras) (www.vti.it) iekārtojamies jaukās mājiņās. Pats kempings aizņem daža laba ciematiņa cienīgu teritoriju, un ja vēlaties tur pabūt aktīvās tūrisma sezonas laikā, vietas ir jāpiesaka pusgadu iepriekš, jārēķinās ar to, ka vasaras laikā šis prieks iecirtīs pamatīgu robu maciņā. Vakarā virtuves skapīšos meklējot traukus, atklājam, ka tvaika nosūcēja caurules gals beidzas nevis ventilācijas lūkā, bet gan turpat skapītī. Šis nevainīgais apmāns lieliski raksturo īsteni itālisku dzīves uztveri.
Par pirmo pieturas punktu esam izvēlējušies Venēciju. Atstājam auto tūristu autobusu pārpildītā stāvvietā un katrs samaksājot 10 000 liras, ar kuģīti aizvizināmies līdz leģendārajai kontrastu pilsētai. Par pašu Venēciju ko jaunu uzrakstīt un atklāt ir neiespējami. Svētā Marka laukuma baloži, Dodža pils, Lielais kanāls jeb Grand Canal, tūristu pūļi un tiem piederīgās suvenīru tirgotavas, gondolas un motorlaiviņas (arī ar ātrās palīdzības un Policijas simboliem apzīmētas). Un visapkārt ūdens.
Ceļā uz eks-padomiešu iecienīto kūrortpilsētu Rimini iegriežamies kādā nelielā Adrijas piekrastes pilsētiņā - Čiogijā (Chioggia). Uz pāris stundām nonākam tūrisma industrijas nesabojātā itāliešu ikdienas mutulī. Pilsētas centrālā iela līdzinās milzīgam laukumam, kafejnīcās laiski zviln dīkdieņu bariņi, sev vien zināmās gaitās joņo skūteristi, daudzie kanāli ir piepildīti ar visdažādākā kalibra laiviņām un kuģīšiem, un tam visam pāri izteikts Adrijas jūras zivju smārds. Ar savu dabiskumu Čiogija kļūst par vienu no visspilgtāk atmiņā palikušajām vietām visā ceļojuma laikā.
Tālākajā ceļā jūtama pavisam pretēja noskaņa - tuvojoties Rimini, aizvien pamanāmāki kļūst lepnie kazino un viesnīcas, lielie tūristu autobusi un krāšņie veikali. Nelielas problēmas sagādā nakstmītnes sameklēšana - daudzas no tām strādā tikai vasaras sezonā. Apmetamies kempinga "Village Della Rosso" jaukajos namiņos (37500 liras par 2 naktīm). Šeit sastopamies ar Itālijas lētākajām naktsmītnēm raksturīgu īpatnību - lai arī par naktsmājām samaksājam jau iepriekš, no mums tiek pieprasīts ievērojams drošības depozīts, un uzstādīta prasība pirms aizbraukšanas savas mājiņas atstāt pilnīgā tīrībā un kārtībā. Vai arī maksāt par to tīrīšanu (50 000 liras = Ls 13,79!).
Turpat pie Rimini atrodas viens no Itālijas interesantākajiem atpūtas parkiem - Miniatūrā Itālija (ieeja - 25 000 liras ) . Interesantākais kaut vai tāpēc, ka laiskāks tūrists var mierīgu sirdi gozēties Rimini saules staros, pārējās Itālijas apceļošanu aizstājot ar vizīti šai izklaides vietā (leģendas vēsta, ka ir ļaudis, kas tā arī darot). Te tiek piedāvāta iespēja iepazīt Itāliju sākot no Sicīlijas , beidzot ar Šveices pierobežā esošajiem Alpiem. Miniatūrās ēkas radītas ar juveliera precizitāti, tuvplānā to visu nofotogrāfējot nevērīgākam bilžu skatītājam nebūs grūti iestāstīt, ka tās ir visīstāko pilsētu, visīstākas ēkas.
Ne pārāk tāls ceļš ved un vienu no Eiropas savdabīgākajām pundurvalstiņām - SanMarino Republiku. Pasaku pilsētai līdzīgā valsts mūs sagaida ar visās iespējamajās valodās (arī latviešu) runājošu tūristu pūli, pie kādas dzērienu tirgotavas vispārēju sajūsmu izraisa uzraksts "Labdien Latvian, Pagaršot Vino'.

Brīvdienas Romā.

Ceļā uz Itālijas galvaspilsētu sastopamies ar kādu šīs zemes īpatnību - tā kā ir pats dienas vidus, mazākās pilsētiņās uz vairākām stundām (aptuveni no 12-15) ir slēgti ne tikai visi pārtikas veikali, bet arī kafejnīcas. Pilsēta guļ diendusu. Lēnām brūk senie stereotipi par itāļiem kā par varen kustīgu un darbīgu tautu. Šķiet visa viņu enerģija izpaužas vienīgi žestikulēšanā un skaļā, ātrā vārdu bārstīšanā. Pārējais, pat apkalpošana supermārketā, notiek lēnām, kaitinoši nesteidzīgi un šķietami slinki. Toties pārdevēji cenšas pārmīt vārdu teju ar katru pircēju, arī ar mums.
Par to, ka Roma nav uzcelta vienā dienā, pārliecināmies jau iebraucot tajā. Nedaudz neuzmanības un. zaudējam vairākas stundas laika. Mēģinot atrast izvēlēto kempingu "River Roma" , apbraucam apkārt teju vai visai pilsētai. Pārvietošanās pa Romu ir vesels piedzīvojums - nākas lavierēt starp neskaitāmiem skūteristiem un mūsu izpratnē satiksmes noteikumus pilnīgi ignorējošiem autobraucējiem. Mūsu šoferi veiksmīgi pielāgojas turienes braukšanas stilam - skaļa taurēšana, žestikulēšana un arī dažs skarbāks vārds ir vispārpieņemta norma. Brīžiem tiek likts lietā arī kāda itāļu puiša iemācītais ne visai pieklājīgo vārdu arsenāls. Vakarā, kempingā, beidzot saprotu, ko nozīmē tīra ūdens vērtība. Mazgāšanās Romas pārhlorētajā ūdeni kļūst par nopietnu pārbaudījumu ožai un personiskās ādas izturībai.
Lai arī nakšņojam teltīs (15 000 liras no katra), mums ir iespēja bez maksas plunčāties baseinā, bez tam nokļūšanai līdz tuvākajai metro stacijai varam izmantot kempinga transportu. To arī darām, un agrā rītā, savu uzticamo braucamo atstājuši kempingā, diezgan noplukušā un pēc skata ja ne dzīvībai, tad somām un naudas makiem bīstamā piepilsētā Prima Porto, dodamies baudīt Romas brīvdienas. Pēc neilga brauciena ar metro (1500 liras par 75 minūšu vizināšanos) bruņojušies ar tūristu ceļvedi metamies iekšā mītu un leģendu apvītajā metropolē. Par pirmo apstāšānās vietu izvēlamies Trevi strūklakas, tām seko Tiesu pils, 135.gadā p.m.ē būvētā Enģeļu pils, un protams Vatikāns. Milzīgā St.Pētera Bazilika ar savām apakšzemes kapenēm un svētsvinīgo drūmumu rada drīzāk bijīgu, nekā pacilājošu noskaņu. Šeit saņemu aizrādījumu, ka maiciņā bez piedurknēm ieeja ir aizliegta. Nākas saģērbties pieklājīgāk. Vatikāna muzejos (ieeja 18 000 liras) ar Siksta kapellu, etrusku dārgumiem, grieķu un romiešu senlietām, Mikelandželo un Rafaēla darbiem varētu pavadīt ne vienu vien dienu. Mēs aprobežojamies ar dažām stundām, un cenšamies sapurināt savus no redzētā pagurušos prātus un kājas, lai dotos tālāk uz Panteonu, Senās Romas drupām un Kolizeju. Tur esot rodas savāda DejaVu sajūta, viss liekas jau redzēts, bet tai pašā laikā pilnīgi nereāls. Lai Romas apskate iegūtu saprotamus apveidus, šai pilsētā jāpavada vismaz nedēļa. Varbūt ne tik uzkrītoši kā Venēcijas baloži, Romā biežāk sastopamie dzīvnieciņi ir kaķi. Katrā sevi cienošā veikaliņā vai picērijā ir novietotas krājkasītes pūkaiņu kopšanai un barošanai domātajiem ziedojumiem.

Arī vēsture var būt bizness

Esam sasnieguši tālāko savu ceļojuma punktu. Turpmākais ceļš caur Toskānas olīvu birzīm, vīna dārziem un ciprešu alejām, pār lēzenajiem pakalniem ritinās Latvijas virzienā. Par Itālijas pērli sauktais apgabals pilnībā attaisno savu nosaukumu. Zaļie pakalni ar oranžu un dzeltenu mājiņu puduriem pierāda, ka Itālija var but ne tikai interesanta, bet arī skaista. Universitātes pilsēta Sjenna (Sienna) ar saviem cietokšņiem un mazajām ieliņām atgādina ko Itāļu filmās redzētu, bet 12. gs. pilsētiņa SanDžimidžnano(SanGimignano) ir pilnībā saglabājusi savu senatnīgo šarmu, tā ir tieši tāda, kādu to pirms daudziem gadu simtiem izveidojuši tās dibinātāji. Netālu esošajā Certaldo ciematiņā pēdējos savas dzīves gadus ir pavadījis ironijas meistars un Dekamerona tēvs Džovanni Bokači. Staigājot pa senatnīgajām ieliņām un klausoties pilsētiņas zvanu skaņas, tā vien šķiet, ka no kādas sānieliņas pretīm nāks ja ne pats Bokči, tad kāds no viņa stāstu varoņiem gan. Naktsmājas atrodam pavisam netālu esošajā kempingā (12 000 liras no katra par teltsvietu).
Par vienu no Itālijas spilgtākajiem kultūras centriem tiek uzskatīta Dantes pilsēta Florence. Senatnīgo arhitektūras pieminekļu aplūkošanu nedaudz traucē milzīgie tūristu pūļi un pilsētas centra šaurajās ieliņās savu dienišķo maizi pelnošie ielu tirgotāji - tas mazliet atgādina mūsu centrāltirgu, un ļoti kontrastē ar krāšņajām celtnēm un baznīcām šo darboņu fonā.
Par Pizu kaut pāris vārdus ir dzirdējis vai ikkatrs civilizētais šīs planētas iedzīvotājs. Varbūt tieši šī informācija un neskaitāmie redzētie attēli ir tas, kas laupa gaidīto pārsteiguma sajūtu ieraugot šo vietu savām acīm. Tomēr nav viegli piemeklēt attiecīgus vārdus šo cienījamo celtņu aprakstam. Jāpaiet vēl kādam laikam, un tikai Latvijā esot beidzot rodas sajūta: "Jā, es tur biju!". Nevar nepamanīt milzīgo skaitu visdažādāko suvenīru tirgotavu. Nez vai Pizas torņa cēlāji varēja iedomāties, ka viņu darbs tiks pavairots un iztirgots miljoniem kopiju lielā skaitā. Itālijā vēsture ir kļuvusi par ienesīgu biznesu.
Mēģinājums nākamo naktsmītni sameklēt netālajā Austrumu Rivjēras piekrastē cieš neveiksmi, lai arī kempingi tur ir milzīgā skaitā, nevienu strādājošu atrast neizdodas. Dodamies atpakaļ uz Pizu, un netālu no leģendārā torņa iekārtojamies savās teltīs (15 000 liras katram).

Itāliski skūpsti

Visbanālākas pastkartes bildītei līdzīgā neticami zilā Tirēnu jūra, palmas, kalni ar dabiski veidotajām terasēm dod šķietamu spēku un iedvesmu redzēt vēl un vēl. Šaurais ceļš gar pašu jūras piekrasti aizvijas uz vienu no skaistākajām Ligūrijas piekrastes vietām - uz Portofino. Diemžēl to varam apskatīt tikai caur logu, un iemesls tam ir visai prozaisks - visas mazās pussaliņas autostaavietas ir tā pārpildītas, ka mūsu nelielajam braucamajam vieta neatrodas.
Iebraukšanai Lombardijas apgabala galvaspilsētā, modes mekā Milānā izmantojam jau Romā pārbaudītu transporta līdzekli - metro (15000 liras). Gotikas stila pērle, Milānas Doms vairāk atgādina ko Vācijā vai Austrijā redzētu, nekā līdz tam Itālijā aplūkoto. Milzīgās tirdzniecības centru arkādes neatstāj vienaldzīgus, vismaz skaņu ierakstu veikalam garām paiet neizdodas, un sev par neviltotu prieku plauktos ieraugam arī mūsu "Brainstorm" disku. Ir tik patīkami šai milzīgajā vispasaules skaņu okeānā ieraudzīt dažas notis no Latvijas.
Nākamās pāris dienas pavadām pie paziņām netālu no Varēzes. Atturīgajiem latviešiem visai mulsinoša un tipiski itāliska ir pirmā iepazīšanās un apsveicināšanas - katrs no mums tiek sirsnīgi apkampts un sabučots uz abiem vaigiem Mūsu kopīgais ceļš ved uz Ortas pilsētiņu. Tāda paša nosaukuma ezers ar tā vidū esošo Klusuma salu (L'Isola di S.Giulio), un tālumā redzamajiem Alpu kalniem veido vienu no jaukākām ceļojuma laikā redzētajām ainavām. Ar motorlaivu aizvizinamies līdz saliņai (4000 liras), tā tiešam ir pelnījusi šo romantisko nosaukumu - "Klusuma sala". Uz šādas skaistas nots aizrit pēdējais vakars uz Itālijas zemes. Vēl tikai nedaudz skumjas vakariņas kādā jaukā picērijā, nakts pie mūsu viesmīlīgajiem draugiem, un tad arī ir pienācis brīdis šķirties no Itālijas, līdz nākamajai reizei.

Īsais kurss Itālijas apgūšanā

Jābrauc pavasarī vai rudenī, krietni lētākas cenas, nav pārmērīgā karstuma un milzīgo tūristu pūļu.
Norēķinu kartes ir derīgas.
Pastmarka uz Latviju - 800 liras
Pastkartes 500 - 1000 liras
Picas - bistro 500 - 2000 liras par 100 g, kārtīga pica krodziņā - 8000-17000liras
Mc Donalds lielais komplekts - 8900 liras
Kauss alus - 3000 - 5000 liras
15 minūtes interneta pieeja - 3000 liras
Degviela - Diesel 1815 liras, Super 2320 liras
Pārtikas cenas augstākas kā Latvijā, lieki nebūs līdzpaņemtie pārtikas krājumi.
Par autostāvvietām un ceļiem jāmaksā, summa atkarīga no vietas un pavadītā laika/nobrauktā attāluma. Praktiski visur iespējams izbraukt arī pa nelielajiem bezmaksas ceļiem. Tādā veidā ir iespējams vairāk redzēt, bet pārvietošanās ir nesalīdzināmi lēnāka.

Rīga-Varšava-Vīne-Maribora-Venēcija-Rimini-Roma-Florence-Milāna-Lugano-Minhene-Prāga-Rīga - aptuveni 5500 km

Publicēšanas datums - 2001.gada 28.aprīlis "Sestdiena"

atbalstītāji