OK Purva Bridējs
Kārlis Smilga

Kā es braucu ziemeļbriedi skatīties.

Stāstīšu laikam tikai pašus interesantākos momentus- piemirsto atstāstīšu klātienē:)

Pirmais interesantais moments- mūsu transporta līdzeklis. Jauna VW Sharane. Atceros Juris kādu brīdi apsvēra doties vasaras ceļojumā ar šo transporta līdzekli. Tad varu droši apgalvot, ka tā būtu kļūda. Par pasažieru vietām nav ko sūdzēties- tās pietiek 8 cilvēkiem, taču bagāža… Neskatoties uz to, ka visas slēpes tika salikta uz jumta kastē, salons tika ātri piepildīts ar pasažieru somām un maisiņiem. Pēc RIMI apmeklējuma auto atgādināja poļu pauninieku vāģi. Tie kas atceras kā brauca mājās no Norvēģijas, tas tas bija kas līdzīgs, bet tomēr vieglākā formā. Tomēr tas nespēj sabojāt mūsu noskaņojumu un ap 12.30 izbraucam no Rīgas. Jāpiebilst, ka šim auto piemita viena laba īpašība- degvielas patēriņš 6.8 litri dīzeļdegvielas uz 100 km.

Uz LAT/EST robežas notiek divi stapgadījumi- no Aigara (15 gadus vecs slēpotājs no Aizkraukles) bez pilnvaras tiek pieprasīti arī dzimšanas apliecība. Pēc 15 minūšu skaidrošanās muitniece tomēr atzīst, ka šie noteikumi jau kādu laiku ir atcelti. Laikam tējas naudu gribējās. Otrais- robežsargi nez kapēc sadusmojās uz Tomu, kas vēlējās nofotografēt Viesturu robežpārejas punktā. Viss beidzās labi- aparāts vesels un Viesītis paēdis.

Tallinā esam ap 17.30 un dodamies uz pirmo prāmi, kas trāpās pa stūrei. Tas izrādās Eckero Lines Nordlandia. Mūs iepriecina cenas- aptuveni Ls 5 uz deguna par pārbraukšanu otrā krastā, taču neiepriecina igauņu robežsargs, kas apgalvo, ka pasažieriem jādodas uz terminālu un robežu jāšķērso tur. Esot jauns likums. Tomēr pierunājam, kas tas nu gan nav prāta darbs un apgalvojam, ka nākamreiz tā vairāk nedarīsim. Uzrāvās, muļķa desa!

Uz kuģa nekas prātīgs nenotiek, somi bļauj karaoke un man protams izbirst no spēļu automāta laimests 50 FIM apmērā. Iegādājamies 1l Jameson par 92 FIM, un 16 l alus par 150 FIM. Laikam pietiks (pietika arī). Iepriecina auzu putras cena kafetērijā- 15 FIM par porciju (Ls 1.50!!!).

Iebraucam Helsinkos- super! Nobraucot no kuģa, somu robežsargs tomēr liek doties atpakaļ uz terminālu… Nu johaidī, igaunis taču atļāva!!! Pimponens gatavais! Kātojam atpakaļ uz kuģa, lai tiktu somu zemē caur termināla trubu. Uz kuģa mūs noķer izmisis soms un prasa biļetes (tās, protams, palika mašīnā), par cik šis subjekts atstāj diezgan pamuļķīgu iespaidu, uzbļauju viņam "We're leaving!" un šis momentāli atšujas. Uz robežas kārtējais somilainens piesienās un prašņā man kurp došos, ko darīšu, kas man līdzi, kur nakšņošu un tā kādas 10 minūtes. Gribēju jau atcirst "Kāda tev daļa!", taču vēderā jautri kurkst balzāmiņš un tādēļ piekrītu laipnai klačai ar lepno somu puiku. Laikam viņam ļoti patikos un pārējiem šis vairāk neko nejautāja, tikai jestri piesita ar zīmodziņu.

Nakts paiet zem jautru sarunu un balzāma zīmes. Pret rītu ap 8.30 esam ieradušues Salaveča mītnes punktā - uz Polārā loka aiz Rovaniemi. Salatētis vēl nepieņem, taču 9.00 raus savu ofisu vaļā. Izstaigājam apkārti- būtībā viens liels shopinga centrs lielceļa malā, restorāni, kuros var nosmeķēt gabaliņu no Rūdolfa, suvenīru tirgotavas un slavenais Santa Klausa Post Office. Viss oficiāli un sertificēts.

Pulksten deviņos tiekam offisā. Salavecis vēl pampst un nav ieņēmis savu goda vietu. Vesturs rādās tāds neapmierināts par Klausa kavēšanos. Pēc 20 minūtēm vecis arī ierodas… Nu neko mens! Ap 2 metri garais un niknā basā runājošais vīriņš nobiedē Viesīti, kas mūk ko jaudas. Pēc brīža Viesīts atgūstas un ejam iepazīties ar Lielo Žagaru dalītāju. Šis mums paspiež roku, parunā ar Viesīti un piekrīt vienoties kopīgai bildei, par 95 FIM, protams. Sapērkamies suvenīrus, sasūtam vēstules un prom, prom, prom. Īstenībā palika tāda jauka sajūta no tā visa, taču kā tas vecis varējā tieši tajā pašā dienā būt Rīgā, nudien nesaprotu… Sāku jau bišķi neticēt tam pasākumam.

Pa ceļam redzam slaveno Rovaniemi Arktikumu, pusdienslaika sauli, kas atgādina nokaitētu dzelzs bumbu, ziemeļbriežus un sniegu- tā vismaz līdz ku… gurniem. Apkārtējai ainava aizvien vairāk sāk atgādināt atsvešīnātību no civilzācijas. Koki paliek arvien retāki, mājas praktiski neredz. Sākt mākt pamatotais aizdomas, kas vajadzēja izņēmt skaidras naudas līdzekļus nedaudz vairāk uz dienvidiem…

Ierodamies Yllasjarvi, kas solās būt mūsu mājvieta turpmākās 8 dienas. O-ho-ho! Yllasjarvi sastāv no 2 viesnīcām, pārsimt kotedžām un veikala ar benzīna pistoli pie tā. Jāmin, ka viss ieprieķš minētais ir pamatīgi aizputināts un cilvēkus uz ielām praktiski neredz… Fonā ezers un purvi…

Bodē man laipni paskaidro, ka manas debetkartes šajā apvidū neviens normāls cilvēks neizmanto un, ka tuvākais bankomāts atrodas 50 km attālajā Kolari pilsētā, labi, ka Aināram bija kredītkarte. Nerunāšu par somu pārtikas cenām, lai nu viņi paši ar sevi tiek galā…

Satiekam vajadzīgos somus un ar bažām dodamies uz sasolīto mājiņu… soms mūs ved, ved… beidzot braucot 7 km pa meža ceļiem mežā nonākam galapunktā. Māja, kā māja, nedaudz ieputināta un purva malā. Padomājam, nu laikam jau nemaz tik slikti neizskatās šitādā ūķi. Taču iekšpusē pārsteigums bija vēl lielāks- praktiski dzīvojamā māja ar visiem navarotiem. Pirts, 3 guļamistabas, 2 tualetes, pilns komplekts ar sadzīves tehniku sākot ar elektrisko plīti un beidzot ar veļas mašīnu, 9 veidu glāzes, 5 veidu šķīvji un kādi trīs komplekti bundoļu, garāža un malkas šķūnītis, visāda sadzīves figņa par kuru pielietojumu man bija tikai nojausma, trūka laikam tikai internets. Un par šo visu pasaku mēs maksājām tikai 200 Ls uz 8 dienām.

Tai pašā vakarā dodamies uz slēpošanas trasi. Par cik jau ir tumsa (tumšs paliek ap 14.30- 15.00), slēpojam pa apgaismoto trasi (kopgarums ap 25 km), mēs ar Kristīni nomaucam 8 km easy trasi un atzīstam to par labu esam. Trase vijās caur purviem un atstāj diezgan draudīgu iespaidu, slēpojam praktiki vieni. Taču trase ir pieblietēta un plata, kā arī naudu neviens neprasa. Kopējo trašu garums ir ap 350 km, kuras var izbraukt dienā. Vispār slēpošanas infrastruktūra šeit strādā. Pahodus var taisīt katrai dienai pa citu maršrutu un pietiks ilgam laikam.

Nākamajā dienā Toms ar Ivaru piedalās Ski-O sacensībās Akaslompolo, kas atrodas kalna otrā pusē (jābrauc apkārt kalnam ar auto 37 km, taču ar slēpēm tikai 20km) Šāda veida sacensības šeit šķiet ierasta parādība, jo viss ir nostādīts savās vietās- piebrauc buss ar datorsistēmu un informatoriem, piebrauc buss ar sporta veikalu un sacensību centrs gatavs. Sacensību līmenis ir ļoti augsts un pat A grupā Toms ieņem pēdējo vietu, Ivars apdzen 7 dalībniekus un ieņem 8.vietu. Ir izaugsmei vēl vieta… Nākamajā dienā Toms nepaliek pēdējais un apdzen vienu somu sportistu, Ivars 10.vietā no 16.

Pirmdien taisām Ski-O treniņu. Iegādājamies karti par 35 FIM ar gatavu distanci, paķeram Emitu un dodamies mežā. Beidzot varēs pārbaudīt savas spējas arī šajā sporta veidā. Taču mežā gaida pārsteigums- nekādīgi nevaru atrast nevienu punktu- pārņem psihučka, kas par desām??? Vai tiešām esmu tik dumjšs? Tomēr pēc kādām 15 minūtēm blandīšanās pielec, ka distance nemaz nav uzlikta!!! Pārējie brauc ar citām kartēm un citām distancēm… Johaidī… viss prieks vējā. Metu mieru un dodos pahodā, izvēlos virzienu un aiziet! Patīkami laižos lejup no kalna… ilgi, ilgi, trasīte ved tikai lejup. Abās trases pusēs apsniguši koki rada iespaidu, ka tik skaisti dabā nemaz nemēdz būtu, ja nu vienīgi Brakos februārī. Tā īsti negribās pat domāt, kas notiksies lejā, kad man nāksies visu to 5 km kāpumu masēt augšup. Lējā ir uztaisīta improvizēta kafejnīca zem klajas debess un resni putni mielojas ar desām 20 FIM vērtībā par desu. Tomēr brīnumi nenotika un nācās vien smacēt atpakaļ… nu nesākšu jau iedziļināties cilvēka fizioloģijā, bet tas viegli nu nebūt nebija. Tai dienai man pietika.

Otrdien pēc "garā" teniņa (slēpošana 25 km + orientēšanās distancīte), dodamies uz Zviedriju, caur Kolari, kur paredzēts izņemt naudu, jo Viesīts kliedz, ka viņam tā Somija esot apnikusi- alus dārgs un resnās somietes nesmukas. Kolari katrā ziņā bija liela pilsēta- trīs supermarketi, banka, picērija un sporta veikals. Viss. Šitas viņiem esot rajona centrs. Tāds kā Jelgava. Vispār brīnos kā mēs bankomatu atradām. Pārbraucam pāri tiltiņam un esam Zviedrijā, robežpunktā uz galdiņa atbalstījies guļ vientuļš zviedru bākas vīrs, kas neklapē ar ausi uz mūsu ierašanos. Kāda izšķērdība! Būtu labāk nolikuši kādi plastmasas tanku… Zviedros apēdam pa picai, norēķinamies somu markās, laipnais turks mums uzliek somu radio paklausīties, domādams, ka mēs esam no Pimponenu zemes.

Trešdienas treniņdistance. Nu baigais jau nu treniņš. Izvēlos 6 km distanci. Prieks maksā 40 FIM. Manā grupā kādi 60 dalībnieki. Atkal atbraukuši tie busi un treniņmačs man atgādina jau normāla līmeņa sacensības. Starta vietā termometrs apgalvo, ka ārā ir -9 grādi pēc Celsija. Kautkā auksts! Līdz startam palikušas 15 minūtes un es konstatēju, ka man lamatiņas aizsalušas… lieks strjoms, kamēr atrauju tās vaļā. Došos iesildīties, bet satieku Tomu un viņš bļauj, ka numurs esot jāliek pie labās kājas nevis kreisās. Atkal neraža… pārlieku, kāda vairs tur iesildīšanās. Startā viens zviedrs izmisīgi cenšas uzzināt cik palicis līdz startam, viņam tas nekādi nesanāk, es viņam izpalīdzu. Uzzinājis, ka neesmu soms, viņš ar izteiksmīgu žestu norāda man somu prāta spēju līmeni. Abi uzjautrinamies. Mežā esmu par sevi apmierināts līdz 6. punktam, kad distance ir pa salīdzinoši līdzenu apvidu. Ja neskaita to "graviņu", kas kartē bija iezīmēta ar vienu horizontāli… nu praktiski 15 m augsta siena taisnā lenķī, lejā jātrāpa pa tiltiņu un tādā pašā slīpumā jātiek augšup. Noraustos un apslēpoju šito pasākumu pa mazāku nobraucienu. Viens soms mauc lejā un noveļas pretējā kalna pusē uz muguras un noslīd zemē (Ivars tai vietā bija apmetis atmugurisko salto), otrs soms, tāpat kā es noraustījās… Mani sāk mākt bažas, kādā pasākumā esmu iepinies, jo treniņdistance šitāda nebija un Latvijā šāda veida sacensības ir bērnu šļupsti salīdzinot ar Somiju. Turpinot distanci, nedaudz pārberu ogles un nobraucienā saputroju špūres un nonesos pa nepareizo… turpmāk viss norit pēc tā paša scenārija un vienā nobraucienā novēlos tā, ka nevar vairs roku pakustināt un uz kājām tikt ne tik… roka sāp taču kustas, tad jau dzīvošu. Nolemju stāties ārā, taču jāliek kalnup, par laimi izstāšanās ceļš ved gar punktu un pa ceļam paņemu arī pārējos punktus un neesmu diskvalificēts. Tomēr šodien man ir lemts palikt pēdējam…

Ceturtdien vakarā mums ir paredzēts kodiens. Ciemos atbrauc Zafris, Logins un Vanadziņš, un, protams, Andrītis. Viesturs ar Tomu šim par godu no sniega sētā uzslējuši dubultnieku. Viesturs ir nepārtrauktā sajūsmā un skrien pie loga, kā Andrītim klājas. Atbrauc ciemiņi, iedzeram, parunājam par profesionālā sporta tēmu un 3.00 ejam gulēt. Ekk, labi…

Nakamajā rītā nezkapēc sāp pauris un nāk miegs. Esmu galīgi saguris, nezinu dēļ kā, laikam būšu apslimis. Ivars nobļaujas "laižam uz kalnu!". Tā vietā lai līstu zem segas un gulētu es velku mugurā slēpošanas kostīmu un lienu iekšā Sharanē. Pats nezinu kapēc. Pēc neilga brīža jau stāvam pie kalnu slēpošanas inventāra nomas un prasām iesācēju komplektu. Inventāra pilns komplekts uz 3 h maksā 102 FIM, bet paša pacēlāja karte maksā 107 FIM uz tām pašām stundām. Pieāķets pie bugeļa sāku domāt vai vispār ir prāta darbs tas, ko es daru, jo braucis no kalna neesmu nekad! Prātā pavīd doma āķēties buģeļa pusceļā nost un laisties lapās, bet ko padomās tie 5-gadīgie bērneļi kas brauc aiz manis? Nu labi, vienreiz pamēģināšu. Bet tikai vienu reizi. Yess! Pirmais kritiens, otrais. Ivars jau aizlaidies, esmu palicis viens tajā kalnā. Pieslīpējot tehniku tieku līdz zemei. Neko neesmu nolauzis. Visā visumā interesanti. Labs ir, braukšu atkal. Šoreiz kritienu nav. E-hē! Jālaiž vēlreiz… pēc tam vēlreiz. Satieku Ivaru, šis galīgi balts. Domāju kārtīgi izvārtījies, bet nē. Esot bijis pašā kalna galā un tur esot ekstrēmi. Eu, tas kas vajadzīgs! Paceļamies ar vienu pacēlāju, pēc tam ar otru. Paceļoties sāk notikties dīvainas lietas- koki beidzas, viss apkārt atgādina arktiku, tādi daudzslāņaini ledus izaugumu, migla tāda, ka pēc 3 metriem neko nevar redzēt, pamatīgi mīnusi, stabili par kādiem 5 grādiem aukstāks nekā pacēlāja sākumā. Augšā pilnīgi aizsalusi kafejnīca, durvis ar lomiku jātaisa vaļā. Nav ko kafiju dzert, jābrauc lejā. Nuja, tagad es saprotu kādi ir īstie nobraucieni. Ik pa brīdim uznāk baiļu lēkmes, dankš!, kritiens, pēc kritiena kādus 20 metrus slīdi un nevari apstāties, mēģini braukt, ātrumi tādi, ka bail sametās, atkal kritiens. Izdomāju, ka varbūt jāpamēģina braukt arkliņā, slikta ideja, ātrumi vēl lielāki, nežēliga slodze uz ceļgaliem un ciskām. Tomēr tieku līdz lejai. Laikam tiek kalnu slēpotāji nav nekādi mīkstie, nodomāju es. Labi, ka bija migla, atkal padomāju es. Bet tomēr bija labi, padomāja kāds manā vietā.

Pēdējā diena. Žēl pilnīgi braukt mājās. Šodien stafete. Somijas stafešu līga. Vīriešiem 31 komandas. Mūsu komanda Ainārs/Toms/Ivars ierindojās 21.vietā. Manuprāt ļoti labi nostartēja. Vakarā pirms prombraukšanas čali uztaisīja atvadu pārbaudes mačus, sauktus par "prikidku". Ar 2 seknunžu pārsvaru pār Tomu, 1.7 km braucienā pret kalnu uzvarēja Ainārs.

Mājupceļā visi bija pietiekoši saguruši un miegs nāca bez īpašas saukšanas. Ceļmalas kafejnīcā man no spēļu automāta izbira brokastis 45 FIM apmērā, Itakeskus bija slēgts un nolēmām taisnā ceļā doties uz prāmi. Mājup devāmies ar Nordic Jet mazo prāmīti, kuru jūrā nežēlīgi šūpoja, man no aparāta izbrira kārtējais laimests 50 FIM apmērā., kristīne sēdēja ar zaļu seju un ne ar vienu nerunāja, laikam bija apvainojusies uz jūru.

Latvijā bijām precīzi 17.00. Kautkā pietrūkst tā sniega un siltuma dzīvoklī. Pašlaik apsveru domu griezties pie psihoterapieta, lai atgriež mani normālā Latvijas dzīvē.

2001.gada decembris
atbalstītāji