OK Purva Bridējs
Maija Dobele

Purva Bridējs Elbrusā jeb Kaukāzas gūstekņi

Gatavošanās

Lēmumu braukt uz Kaukāzu un mēģināt tikt Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā (5642 m ) pieņēmām ļoti ātri un samērā neapdomīgi. Tā likās netradicionāla iespēja simboliski atzīmēt kāzu jubileju, kā arī paceļot pa plašo Krievzemi un kas ne mazāk interesanti - mēģināt saprast mums līdz šim ne īpaši saprotamā sporta veida- alpīnisma - pamatelementus.

Jāsaka uzreiz, ka nebijām īpaši labi gatavojušies, ja ņem vērā to, ka vairums pārējo grupas biedru bija pasākuši trenēties un gatavoties nopietni šim pasākumam jau no pagājušā rudens. Gan laišanās lejā no 9-stāvu mājas, gan ledus nodarbības mums pagāja secen, taču "Aldara" tornī gan paspējām kādas pāris reizes pakāpelēties. Tomēr jau zinājām, ka pašam Elbrusam nebūt nav nepieciešamas iemaņas drošināt, bet gan vairāk izturība, spēja izturēt augstkalnu spiedienu un galu galā priekš tam jau pārējais laiks bija paredzēts lai aklimatizētos un apgūtu nepieciešamo tehniku. Tā nu jāsaka paldies Monas ekstrēmajām sacensībām, jo tās lika padomāt vairāk gan apģērbu, gan par to kā tas ir iet naktī un lielus gabalus un kā atgūt enerģiju, kad šķiet ka spēka vaira nav it nemaz.

Pirmais uzdevums bija pārskatīt līdzi ņemamā inventāra sarakstu (skat. http://www.alpturs.lv/equipment.html). Tā kā aukstuma starpība Elbrusā var variēt no -20 naktī līdz +20 dienā nācās bez jau ierastajām lietām vasaras treniņnometnei meklēt skapjos arī cimdus, zeķes, cepurītes. Tā kā mums nebija ne Goretek, ne Polartek jakas, nolēmām iztikt ar "auseklīša džemperīšiem" un vējjakām. Tā kā pirmo reizi bijām iekrituši šādā avantūrā pēc grupas vadītāja padoma nolēmām neinvestēt pagaidām vēl alpīnisma inventārā un iztikt ar to, kas ir pieejams uz vietas.

Vienīgie papildus izdevumi sagatavošanās posmā bija Alpinus 80 l mugursoma (apm. Ls 45)un saliekamās alpīnistu nūjas 1 gab.(arī apmēram tik pat*, kas tika nodefinēts kā mūža investīcijas, jo ar tām var arī ziemā slēpot un tik krutas noteikti arī kalpos spieķīša vietā vecumdienās) Pēdējais kā izrādījās bija sevišķi noderīgs štuks, jo kāpjot slodze no kājām tiek sadalīta arī uz rokām un pilnīga beša gadījumā var baigi labi atbalstīties un it sevišķi labi tās noder slidinoties lejā pa sniegu. Secinājums: tādas tomēr ļoti būtu noderējušas abiem...

Apmēram divas nedēļās pirms izbraukšanas Ērikam sāka sāpēt celis. Drīz vien sapratām kur tur neko bez Olfengela smērēšanas citu darīt nevar. Līdz ar to izredzes kaut kur uzkāpt stipri samazinājās, bet tas vairs lietas būtību mainīt nevarēja - mēs braucam uz Kaukāzu!!!!

28 jūnijs

Ērikam par laimi iegadījās piespiedu brīvdiena, un tā nu viņš visu dienu varēja kravāt un pārkravāt somas, iepirkt vēl baterijas, foto filmiņas un tā vien kā līdz vakaram būt kaujas gatavībā. Satiekamies plkst. 17os Stacijas laukumā un realitātes pieskaņai paēdam vakariņas stacijas bistro (ai kā mums patīk pielīmētie sālstrauki*). 17:30 satiekamies ar pārējiem grupas biedriem uz perona. Esam cits citu vairāk vai mazāk redzējuši, pat nedaudz ietusējuši, bet draudzīgi novienojamies ka visi piedalāmies "realitātes šovā", kur 12 nezināmiem cilvēkiem ekstremālos apstākļos jāpavada divas ar pus nedēļas kopā. Grupas sastāvā ir 2 profesionāli fotogrāfi (Romāns un Oksana), žurnālists (Aleksejs, saukts par Ļohu), pāris juristi (Artūrs, Solveiga), tvertnētāji( It speciālisti)(Armands un Santa), finansu speciālisti (Raivis un Jānis), mēs un grupas vadītājs Zigis. Kameras ir sagatavotas un realitātes šovs sākās.

Vilcienā mūsu vietas ir izkaisītas pa visu vagonu, tādēļ sākumā nekāda īpašā kopā tusēšana nesanāk. Laika gaitā tomēr jau uzrodas kārtis, Zigis uzsāk savus stāstus un drīz vien pārējie pasažieri ir jau pamanījuši ka mēs esam grupa.

29 jūnijs

Rīta pusē iebraucam Maskavā un dodamies no Rigas stacijas uz to, no kuras aties nākamais vilciens. Vilcienā jau esam sadalījuši dežūras, kad jāsargā mantas, pārējā laikā līdz vakaram var apskatīt Maskavu. Mēs aizbraucam ar metro uz Sarkano laukumu, pavērojam daudzos kāziniekus, apēdam pa ciedru riekstu saldējumam un paēdam šausmīgi dārgā pašā vienkāršākajā bistro. Pārējie dara ko līdzīgu vai tie kas pirmo reizi šajā pilsētā pēc Ziga ieteikuma izbrauc ar ekskursiju autobusiņu. Vakarā sēžamies nākamajā vilcienā, kas mūs aizvedīs uz slaveno Krievijas kūrortu Mineraljniji vodi, kur pretī mums esot sarunāts autobusiņš ar kuru nokļūsim tālāk Kabardīnā- Balkārijā.

30 jūnijs

Visu dienu braucam ar vilcienu, spēlējam kārtis, lasām līdzpaņemtās grāmatas, spēlējam kārtis, lasām līdzpaņemtās grāmatas, spēlējam kārtis... Vienīgais, kas atsvaidzina vienmuļo ceļu, ir Ziga interesantie stāsti un garās pieturas, kur vietējie iedzīvotāji steidz iepārdod ogas, vārītus kartupeļus, zivis un kas nu kuram ir. Pivo, pivo, pivo holodnojo, pivo... raki, raki, raki...

1 jūlijs

3-os naktī iebraucam Minerālajos ūdeņos. Samiegojušies ceļam laukā savas smagās somas un dodamies meklēt apsolīto busiņu. Pie perona vairāki taksisti piedāvā savus pakalpojums. Ir nedaudz pavēss. Tā kā busiņu nekur nemana, Zigis skrien apkārt stacijai to meklēt. Mēs noliekam somas pie stacijas ēkas stūra un gaidām. Paiet ne pārāk ilgs, bet arī ne pārāk īss laiks, kad parādās kāds samiegojies vietējais, stāsta ka gaida jau sen, bet esot iemidzis un piedevām no lapiņas lasa, ka atbraucis pēc Sigismunda Grahovska grupas. Tie esam mēs. Saucam Zigi un pakojamies busiņā. Tas nemaz nav tik viegli, jo mantu daudz, busiņš mazs, bet galu galā cits virs, cits zem somām, bet iekšā esam visi un sākam braukt. Tomēr prieki bija īsi - kur gadījies, kur ne - mūs jau pēc pirmajiem metriem aptur vietējais milicis, kas stāsta ka pie stacijas esot aizliegts piebraukt nakts laikā. Šoferis tur kaut ko skaidrojas, galu galā milicis grib tikai redzēt mūsu vecāko, tad mūsu pases un tad arī iegūt savā īpašumā kādus zaļos. Nu ko - mēģinām sameklēt savas somas un izvilkt pases - kā nekā miličiem nav ko tur daudz runāt pretī un galu galā jārēķinās, ka vieta uz kuru esam atbraukuši ir pirmām kārtām Krievija un otrām kārtām arī paaugstināti apsargātais apgabals, jo jau Kabardīna -Balkārija robežojas ar Gruziju un konflikta teritoriju Osetiju un necik tālu jau nav arī Čečenija. Pēc šī starpgadījumā dodamies tālāk un pamazām viens pēc otra iesnaužas vai vismaz mēģina to darīt. Nomoda brīžos pamanām ka braucam cauri Pjatjegorskai, tālumā jau kāds pamana paceļamies Elbrusa virsotnes un laiku pa laikam busiņš mēģina izlavierēt caur govīm . Pirms kādas nedēļas šajā apvidū ir bijušas spēcīgas lietus gāzes, kas izraisījušas plūdus - vietām aiznesti tilti. Taču ir apvedceļi un pēc gandrīz 4 stundām esam klāt ADilSu bāzes nometnē ( 1800 m v.j.l.), kas atrodas netālu no tajā galā lielākā ciema Elbruss.

Pēc mums esošajām ziņām neatkarīgajā (lasi atkarīgajā) Krievijas republika Kabardīna - Balkārijā dzīvo 2 tautas: kabardīni un balkāri. Mums pārsvarā ir darīšana ar tiem otrajiem, jo tie dzīvo pie kalniem. Cik noprotam, pārāk sirsnīgas jūtas vienai tautai pret otru laikam nav, vēl jo vairāk tāpēc, ka vienai ir nafta, bet otriem šķiet nav nekā, taču šī republika salīdzinot ar apkārtējām ir stipri miermīlīga. Tā kā izskatās, ka turienes iedzīvotāji pārsvarā pārtiek no naturālās saimniecības un ienākumiem no tūrisma industrijas, pret mums ir ļoti sirsnīga attieksme. Esam Baksanu upes ielejas un ADilSU (tulk. straujās upes) ielejas "satecē". Turpat netālu ir arī ADirSu (lēkājošas upes) ieleja, kas škiet tīri vai latvisks nosaukums;). Nometnē čum un mudž no dažādiem bērniem; mums iedala mājiņas otro stāvu, kur kādreiz dzīvojis nometnes direktors. No skata ir labāk kā gaidījām - gandrīz vai "eiro" remonts, ir pat duša ar silto ūdeni. Pasteidzoties laikam uz priekšu gan jāatzīmē, ka prieki bija īsi, jo kanalizācija pēc 2 dienām atrubījās.

Pēc brokastīm nometnes ēdnīcā (kas zīmīgi - zupa+ makaroni a gaļu) dodamies uz pirmo virsotni aklimatizācijas nolūkos. Virsotne ir redzama jau no nometnes, ejam sākumā caur mežu, tad paveras burvīgs skats uz apkārtesošiem kalniem, kā arī ciematiņu lejā. Jāatzīst ka kāpiens nedaudz ir nogurdinājis, it sevišķi Ēriku, kurš cenšas saudzēt savu celi. Augšā Zigis pastāsta kā sauc redzamās virsotnes, ielejas un pēc kādā laiciņa kāpjam visi lejā. Pēcpusdienā visi tādi miegaini un uz lieliem varoņdarbiem ne īpaši gatavi. Zigis pastāsta, ka nākamajā dienā pēc pusdienām dosimies prom no nometnes uz 4 dienām padzīvot teltī, mācīties ledus tehniku un arī iekarot pirmās virsotnes. Līdz tam ir jāiepērk pārtika un jāsakravājas. Vienkāršības labad tiekam sadalītās faktiski neatkarīgās saimnieciskās šūniņās pa 6 katrā, kas tad arī kopā gatavos ēst, novienojamies kurš gulēs kurā teltī un kas nesīs prīmusus un benzīnu. Mēs tiekam iedalīti Raivja teltī. Zigis arī sastāda sarakstu ar nepieciešamo inventāru un sarunā to no noliktavas pārziņa.

2 jūlijs

Rīta cēliens paiet pakojoties un iepērkot pārtiku. Zigis izsniedz finanses, nenosakot konkrētu budžetu, un mēs dodamies uz Elbrusu iepirkties. Tā ir vesela atrakcija, kā 4 cilvēki staigā pa veikaliem un pērk it kā pēc sarakstiņa bet arī šo to impulsīvi. Pēc makaroniem un gaļas un savdabīgajām zupām tā gribas panašķēties un tā nu tiek iepirkta ne tikai žāvēta vista, bet arī halva šokolādē un persiku un ananāsu kompots, kas kaut kā šķiet ļoti piemēroti kalnu pārgājieniem. Beigās parēķinām, ka lai gan iztērēti 1700 rubļi, tas ir apmērām Ls 1.50 dienā vienam cilvēkam. Nedaudz gan nākas padomāt citās kategorijās, kad izrādās ka otra saimnieciskā šūniņa ir iepirkusies par 1000 rubļiem mazāk. Pārtika sakrauta ir plastmasas maisiņos, jo zinām jau, ka visas mantas līdz pirmajai apmetnes vietai, kas ir apmēram 1.5 stundas gājienā, tiks aizvestas ar sarunāto busiņu.

Pēc pusdienām mantas un meitenes tiek iekrautas busiņā; puiši uzsāk ceļu uz Džantugana nometni. Apmetnes vieta ir straujas kalnu upes ielokā, kas bagāta ar mežonīgiem ūdenskritumiem (kaut kā pusfilmiņa pazuda nemanot tos fotografējot). Vakarā vāram tēju un gatavojam vakariņas, rītdien būs pirmā ledus nodarbība.

3 jūlijs

No rīta dežuranti ceļas 6 no rīta un vāra putru, jo 7os jau paredzēta iziešana. Kāpiens augšup līdz Kaškata ledājam ir apmēram stundu, bet vai cik nogurdinošs! Sasniedzot sniegu jāatvelk elpa un pie reizes jāpapriecājas par rododendriem. Tad atliek tikai šķērsot akmeņu joslu un esam nonākuši pie ledāja. Zigis nolasa īsu lekciju par ledus tehniku un visi pieliek pie kājām dzelkšņus jeb tautas valodā "koškas" un iemēģina pa stāvo grēdu. Sākumā staigājam pa gandrīz līdzenu ledāju, vēlāk iemēģinām aizvien slīpākus līdz beidzot pēcpusdienām jau trenējamies kāpt ledus kritumā ar apakšējo drošināšanu pa trijiem sasaitē un skrūvējam ledus-āķus. Zigis parāda mums dažādas tehnikas - man labāk iepatīkas franču. Mūsu nodarbības izjauc straujā lietus tuvošanās un mēs cik ātri iespējams atgriežamies nometnē.

4 jūlijs

Atkārtojam agro celšanos un došanos uz ledāju. Šoreiz kāpjam ar augšējo drošināšanu un izmēģinām arī tehniku ar 2 cirtņiem. Ap pusdienlaiku jau dodamies lejā, jo vakarpusē jau ir paredzēts nokļūt "zaļajā viesnīcā". Raivis brīvprātīgi piesakās nonest uz ADilsSU nometni liekās mantas, tas ir sistēmas, dažas virves, pārtiku, kas tomēr izrādās nedaudz par daudz. Kad čaklākie ir jau novākuši teltis, sākas lietus. Zigis ir aizsnaudies un tā nu mēs gaidām gan kamēr lietus pāries, gan kamēr atgriezīsies Raivis un kad tiks dota atļauja doties. Beidzot Zigis pieceļas un izstāsta ceļu - tas ir vienkārši - jādodas tikai pa taku gar upi. Zigis vēl pasaka, ka ja sastopam robežsargus , tad lai sakām, ka atļauja mums ir un kā sauc grupas vadītāju; un tie kas gatavi dodas ceļā. Šoreiz somas jānes pašiem un tajās pa visiem ir saliktas arī pārtika turpmākajām dienām, prīmusi un katli un benzīns.

Lēnām sākam vilkties pa paredzēto taku. Somas šķiet ļoti smagas. Pēc apmēram pusstundas gājiena meža vidū ieraugam plakātu "Pogranichnaja zona - Predjavitje pasporta", kas ir diezgan sarūsējis. Tā kā apkārt nav arī neviena kam to pasi rādīt un mūsu pases ir tālu ADil-Su nometnē, tad dodamies tālāk.

Pēc brīža pretī steidzas Zigis ar tekstu "ejiet uz priekšu tur Solveiga ar Jāni jau gaida". Izrādās noteikumi gada laikā esot mainījušies un tagad caurlaide ir jāņem līdzi. Jāatzīst, ka klusībā esam pat nedaudz tā kā priecīgi, ka būs iemesls nolikt smagās somas un atpūsties, taču redzam arī kas Zigis ir ļoti norūpējies. Drīz vien arī sasniedzam nākamo plakātu, kas vēstī "Pogranichnaja zona- Predjavitje propusk". Solveiga ar Jāni parāda mums, kur tālumā ir arī viens robežsargs, kas nodarbojas ar balkāru govju apmētāšanu ar akmeņiem (iespējams tāpēc, lai govis nepārkāptu Gruzīnu robežu:). No viņiem arī uzzinām, ka Zigis ir teicis viņu te gaidīt un, ja līdz tumsai viņa vēl nav atpakaļ, tad celt teltis tepat. Sākumā šī doma šķiet absurda, jo esam uz ceļa tādā kā izcirtumā, iepriekš ir mežs pilns ar akmeņiem. Aiz neko darīt pastaigājam pa apkārti un atrodam tomēr kādas pāris ne īpaši pievilcīgas telts vietiņas, kā arī pāris meža pļaviņas, kas gan ir no vienas vietas "nomīnētas".

Pēc kāda laika neliela grupiņa dodas atpakaļ uz Džantuganas šašličnuju, lai ēstu šašlikus. Nedaudz vēlāk mēs viņiem pievienojamies un arī apēdam šašliku vietējā gaumē ar vietējo Terek aliņu. Kamēr dzeram tēju atnāk Zigis ar caurlaidi (kādas 3 stundas kopš viņu redzējām iepriekš) un pievienojas tējas dzeršanas pasākumam. Drīz pēc tam dodamies atpakaļ un dažās šaubīgās vietās (jo baigi negribas iet atpakaļ atceroties, cik grūti bija kalnā nest somas) saceļam teltis un liekamies uz auss.

5 jūlijs

Pieceļamies no rīta ne pārāk agri (8-os laikam). Mums diezgan paveicās, bet dažiem citiem teltis no lielā lietus bija sākušas laist ūdeni ar visām no tā izrietošām sekām. Paēdam brokastis un ejam tālāk. Pēc neliela gabaliņa redzam arī reālo robežposteni - dzeloņstiepļu žogs un pāris armijas teltis. Zigis aiznes robežsargiem mūsu caurlaidi, taču notiek pilnīgs "abloms" - nepieciešams uzrādīt arī pases. Pieņemu, ka Zigis šajā brīdī jutās ne visai lādzīgi, jo tā nebūt nebija pirmā reize, kad viņš te iet, un vēl pagājušajā gadā pases vajadzīgas nebija.

Nu neko - sasēžamies zālē un sūtam trīs puišus uz nometni. Savstarpēji vienojamies, ka viņi mēģinās sarunāt kādu auto, lai paātrinātu procesu. Pēc kāda laika Jānis atgriežas un stāsta, ka drīz aiz Džantuganas viņi esot kādā mājā sarunājuši "kalnieti" ar zapiņu. Drīzumā atbrauc arī pārējie ar pasēm. Beidzot robežsargam vairs nav nekādu iebildumu un mums ļauj virzīties tālāk.

Tālāk taka ved pa klintīm gar upi, vietām šķērsojot kalnu strautus. Pēc kādas stundas nonākam pie interesantas vietas - taka ved pāri upei, kurā ir neliels ūdenskritums, kuram pāri ir sasalis sniegs. Pāri upei ir tiltiņš (ja to var tā nosaukt), kas izskatās pēc pāris puvušiem baļķiem, kas sastiprināti ar nenostieptām stieplēm. Tiltiņa galā mūs sagaida Armands un padod roku, lai būtu vieglāk pāriet pāri. Godīgi sakot, tas tiešām palīdz, jo savādāk ir diezgan bailīgi no iekrišanas šajā ūdenskritumiņā. Kad ar grūtībām beidzot tiekam otrā krastā grupa tūristu, kas gāja aiz mums paziņo, ka "mēs esam viņus sabiedējuši" un iet pa taisno pāri sasalušajam sniega tiltiņam. Viņi tajā neielūzt un atpakaļceļā mēs no viņiem ņemam piemēru un izvēlamies šo "vieglo" variantu.

Pēc vēl vienas stundas gājiena mēs nokļūstam tā saucamajā Zaļajā Viesnīcā. Tā ir neliela akmeņaina pļaviņa pie upes un klintīm. Šai pļaviņai nav nekas īpašs izņemot to, ka tā atrodas kādu gandrīz 3000 metru augstumā un ir ļoti komfortabla nakšņošanai. Bez mūsu grupas tur vēl nakšņoja kādas 4-5 citas grupas un visiem vietas pietika.

Uzceļam teltis un mēģinām žāvēt daudzajos lietos samirkušās drēbes un mantas. Šis ir galvenais šīs dienas mērķis. Nelielu izklaidi mums sagādā viena kalnu kaza (patiesībā - āzis), kas ir atnākusi apskatīties, kas te notiek. Īpaši jautri ir skatīties kā tā lec pa gandrīz vertikālu klinti uz augšu. Tas izskatās tik viegli, ka dažs labs varbūt pat padomā, ka viņš jau nu arī tur var uzkāpt. Tā viens puisis zilā jakā un sarkanās biksēs no vienas citas grupas (arī latviešu) arī sāk rāpties pa to pašu klinti uz augšu. Kad viņš ir ticis pusē, tad izrādās, ka nemaz tik viegli tas nav. Rodas arī atklāsme, ka kalnu kazas pa klintīm māk lēkāt pa klintīm bez aprīkojuma daudz vieglāk nekā kādam cilvēkam tas jebkad būs dots. Puisis sarkanās biksēs, cerams, arī to saprata, bet bija jau par vēlu - augstāk viņš vairs netika un lejā arī nespēja tikt. Tā viņš tur stāvēja kādu pusstundu un īsti nesaprata ko darīt, jo izskatījās, ka pārdrošniekam bikses bija pilnas. Lieki teikt, ka lejā bija sapulcējusies gandrīz visa viņa grupa un deva dažādākos padomus. Puisim par laimi pēc kāda laika atnāca viens profesionālāks klinšu kāpējs - uzkāpa, sadzina klintī āķus un palīdzēja puisim tikt lejā, taču domāju, ka tādi no kļūdām nemācās. Gulēt gājām diezgan agri, jo nākošā rītā trijos ir paredzēta iziešana uz virsotni Via-Tau.

6 jūlijs

No rīta vēl ilgi jūtamies īsti nepamodušies. Garā rindā izvietojamies aiz Ziga un lēnām kāpjam augšup. Gaismai austot, atklājas skatienam Elbruss un arī apkārtējās kalnu grēdas. Tālumā redzam mazus cilvēciņus, kas šturmē citu virsotni. Pēc kāda brīža, Ēriks sāk atpalikt, jo sasāpējusies galva. Vēl daži no mūsējiem īpaši labi nejūtas, bet Zigis saka, ka pakāpties aklimatizācijas nolūkos tomēr vēl derētu. Pēc brīža viņš norāda sedliene, līdz kurai katrs var iet savā tempā; no turienes iesim atkal visi kopā uz virsotni. Tā nu lēnām kāpjam abi divi un vēl palūdzam Jāni drošības un psiholoģiskā komforta dēļ palikt ar mums; pārējie diez gan ātri atraujas. Kāpjam ar "koškām", jo pēc Ziga vārdiem šogad Kaukāzā ir neraksturīgi daudz sniega. Teorētiski kāpt ir samērā viegli, jo iepriekšējie gājēji ir ieminušas pēdas, kas kalpo kā pakāpieni, bet fiziski kaut kā nevelkam. Beidzot tomēr nonākam sedlienē, kur sēž jau pārējie. Te ņemam "koškas" nost un tālāk ir kāpšana pa akmeņiem. Beidzot esam virsotnē (nedaudz virs 3800 m.) ! Pie virsotnes atzīmes atrodam zīmīti, kuru atstājuši iepriekšējie kāpēji ( tikai nedaudz smieklīgi, ka viņi vēl nesen birdināja akmeņus uz mūsu galvām, kad vēl kāpām uz sedlieni - viņi arī ir apmetušies Zaļajā viesnīcā netālu no mūsu teltīm.) Tā vēsta, laiku cikos viņi te bijuši un ka pašsajūta viņiem ir bijusi laba. Sekojot tradīcijai, arī Zigis atstāj ziņas par mūsu grupas kāpienu. Zigis pastāsta par redzamajām virsotnēm un kalnu grēdām, apēdam pa konfektei un kāpjam lejā. Augšā vēl gribam Zigi izjautāt par nākamajiem plāniem, bet tie tomēr netiek apspriesti, jo alpīnistiem esot māņticība pirms nokāpšanas tālāko neplānot. Tā nu mūs Zigis ir virsotni apsveic tikai jau lejā Zaļajā viesnīcā un ierosina jau šovakar tomēr doties jau atpakaļ un rezerves dienu tomēr pataupīt Elbrusam. Visi piekrīt un sāk gatavoties atpakaļceļā, tikai mēs abi esam tik saguruši, ka nolemjam doties lejā uz ADilSu tikai no rīta. Zigim iebildumi nav, un mēs laiski pūtinām savus sagurušos kaulus un pavadām vēl vienu nakti tupat 3000 augstumā.

7 jūlijs

Šī diena visiem ir atpūtas diena. Tikai mēs jau agrā rīta gaismiņā kārtojam nometnes apkārti, kravājamies un dodamies lejup ar visām smagajām somām. Laiks beidzot ir saulains un jauks un tāds tas ir visu dienu! Priecājamies, ka nav jāiet pa lietu, kā tiem, kas gāja vakardien un sākumā tīri braši soļojam gar upītes malu. Robežsargi ir informēti, ka mēs 2 esam aizkavējušies no pārējās grupas un bez starpgadījumiem tiekam lejā jau līdz šašliku bodītei pie Džantugana nometnes. Tur nedaudz atpūšamies un dodamies tālāk - somas šķiet aizvien smagākas un smagākas, un ceļš aizvien apnicīgāks. Nākas pāris reizes vēl piestāt un apēst pa saldējumam. Pusceļā starp Džantugana nometni un ADilSu mums pieklīst suns ar dīvainām acīm. Ir aizdomas, ka viņš ir dabūjis sniega aklumu. Viņš no mums neatstājas līdz pat pašai nometnei, kur arī turpina "sargāt" mūs un arī pārējiem grupas biedriem seko līdzi uz Narzāna avotu. Suns tiek iesaukts Džantugana vārdā, uz ko tas pēc pusdienas jau atsaucas. Mūsējie jau ir iepirkuši pārtiku, ko tiesāsim pie Elbrusa un vakarā par godu rītdienas izbraukšanai uz gala mērķa nometni tiek lietos konjaks Elbruss.

8 jūlijs

Uzreiz pēc brokastīm pirmā maiņa salec busiņā un dodas uz Terskovu, no kurienes mēs brauksim ar pacēlāju augšup. Mēs paliekam otrā maiņā, bet līdz ar to kā bonusu iegūstam vēl dažus Ziga stāstus pa ceļam. Pie pacēlāja pirmie jau gaida un ziņo, ka ir runājuši ar saimnieku, kam virs Prijut 11 esot brīva būdiņa. Mums ir līdz katram gadījumam teltis, bet tās tiek sarunātas atstāt pie "mucām". Tik tālu, cik iet vagoniņi, tiekam diezgan veikli. Savukārt nogaidām ļoti ilgi pie "ķeblīšu" pacēlājiem, jo pie tiem vēl neviens tā īsti nav sagribējis sākt strādāt. Noskatāmies kā no kalna brauc slēpotāji un "dēļisti" un pašiem arī ļoti sagribās vasarā pabaudīt ziemas priekus. Taču mums šoreiz ir cits mērķis.

Pēc kāda laika tomēr parādās kāds arī pie šī pacēlāja un to iedarbina. Urā! Beidzot dodamies augšā! Ņemam lielās somas uz vēdera un, cenzdamies kaut ko arī pār tām saskatīt, viens pēc otra dodamies augšā līdz "mucām". Tur nedaudz iekožam un tad priekšā apmēram stundu kāpiens līdz sarunātajai mājelei, kas ir augstākā būdiņa pie Elbrusa. Mājelē ir virtuve & dzīvojamā telpa pat ar gāzes balonu, 2 galdiem, šādiem tādiem traukiem un 3 nodalījumiem ar "laktām" gulēšanai. Ārā ir lievenis, kas kļūst par mūsu iemīļoto vietu saules peldēm. Šajā vakarā visi jūtas diezgan jocīgi - citam no straujās augstuma maiņas sāp galva, cits sevī ieraujās, cits paliek aktīvs. Man, piemēram, sagribējās padziedāt un tad nu mēs ar Solveigi centāmies saskaņot meldiņus tikmēr kamēr mūs palūdza apklust kā iemeslu minot to, ka mūsu kaimiņiem rītdien paredzēta virsotnes diena.

9 jūlijs

Šodien mums ir paredzēts aklimatizācijas kāpiens līdz Pastohova klintīm. Tās atrodas apmēram 4800 m.v j'. līmeņa, no mājeles apmēram puse no augtuma starpības, taču, kā saka zinātāji, - tikai 1/ 4 no laika, kas nepieciešams līdz pašai virsotnei. Mēs ar Ēriku atkal iepaliekam. Iet ir ļoti grūti, gribās visu laiku pasēdēt sniegā un atpūsties - nezinu vai tas no nepietiekamās fiziskās sagatavotības vai tiešām dēļ augstuma (visdrīzāk jau no abiem). Kad klintis jau liekas kā ar roku aizsniedzamas, Ēriks nolemj doties atpakaļ jo atkal nežēlīgi sāpot galva. Nofotografējamies augstākajā punktā, kur esam abi kopā bijuši. Es vēl paeju kādu gabaliņu, bet tad redzu, ka pārējie sāk no klintīm jau doties lejup un tad es arī griežu atpakaļ. Vakarā ātri dodamies pie miera, jo rīt paredzēta izšķirošā diena. Ejot gulēt dzirdam kā pa būdiņas jumtu sit krusa.

10 jūlijs

Bez 15 minūtēm 2os naktī atskan modinātāja zvans. Uz to laiku jau lielākā daļa ir nezin kāpēc pamodušies un nu sāk veikli rosīties, lai ap plkst. 14;30 varētu iziet. Raivis jau pabijis laukā un mēs uzzinām, ka ārā ir ļoti skaidrs laiks. Nu vairs nav divu domu - laiks ir mums labvēlīgs un jāpošas tik ceļā. Uzreiz pie būdiņās jau liekam "koškas", pa kalnu ir redzami arī citi kāpēji. Sākam iet tīri raitā solī, bet drīz vien jūtams liels nogurums. Viena lieta, ka neesam vēl tā īsti pamodušies - otra, ka tomēr ir grūti elpot. Tā kā izgājām vieni no pirmajiem, tad sākumā vēl rindas priekšgalā, bet pēc kāda brīža pamanu, ka Ēriks jau atpalicis. Palaižu garām dažus no pārējiem un jau tad priecājos par šo it kā piespiedu atpūtu. Jūtams, ka visiem iet diezgan smagi. Redzu, ka man tuvojas Zigis un ceru aiz viņa ieraudzīt arī Ēriku, taču Zigis izrādās jau viens. Tajā brīdī pieņēmu lēmumu Ēriku sagaidīt un turpināt vai neturpināt ceļu kopā. Zigis par manu lēmumu īpaši apmierināts nav, bet es tomēr palieku stāvot. Pēc brīža saprotu, ka neviens vairs man netuvojas, sāku saukt Ēriku, jo daļēji redzu ka kāds kaut kur lejā tomēr ir. Mana ciklopa lampiņa lēnām izdziest, bet nu jau arī Ēriks, kurš izrādās, jau ir griezies atpakaļ ir sadzirdējis mani un pagriežas pret manu pusi un es redzu taku. Ēriks stāsta, ka galva jau tagad nežēlīgi sāpot un ka tas nozīmē, ka tālāk iet nav jēgas. Apskatāmies zvaigznes un patiesībā nejūtamies tik slikti, jo pamanām pāris krītošas zvaigznes un domājams, ka arī visas vēlēšanās piepildīsies. Ēriks mēģina man parādīt arī daļu no Skorpiona zvaigznāja, kas Latvijā nav saskatāms. Dodamies abi lejā un pēc kādas pusstundas gājiena esam atpakaļ būdiņā. Iedzeram tēju, parunājamies, ka būs kādreiz jābrauc te vēl un virsotne tomēr jāiekaro.

Jau drīz vien rītausmā sākam vērot virsotni un gaidīt atpakaļ mūsējos. Pēc Ziga teiktā līdz 11-iem vajadzētu būt visiem augšā, ja nav - tad labāk atsacīties un kāpt jau lejā. Nopriecājamies, ka mūsējiem tiešām ar laiku ir paveicies - debesis zilas zilas un nekas neliecina par tuvojošos sniega puteni. Kaut kur ap 9iem pie mājeles ar "sniega tanku" piebrauc saimnieks Vaļera ar jaunu "pievedumu"- apmēram 10 ukraiņus, kas būs mūsu jaunie kaimiņi (iepriekšējie pēc veiksmīgas virsotnes iekarošanas iepriekšējā naktī jau ir mūs atstājuši). Mēs ceram jau šovakar būt lejā, bet tas ir atkarīgs no tā kā kāpējiem veiksies. Saliekam visas mūsu mantas uz viena galda un pakomunicējam ar jaunajiem kaimiņiem. Ik pa brīdim ejam skatīties uz virsotni -šur tur redzami mazi, mazi cilvēciņi bet nevar jau saprast uz kuru pusi tie iet. Daudzi no tiem noteikti aklimatizējas kā mēs vakar, bez tam mūsējiem tikai tagad vajadzētu tuvoties virsotnei.

Ap kādiem 10-iem manām ka virs virsotnes ir savākusies migla jebšu mākoņi. Bažīgi vērojam, kā virsotne aizvien vairāk un vairāk grimst miglā un ceram, ka ar mūsējiem viss ir kārtībā. Ap 13iem sākam gaidīt mūsējos jau atpakaļ. Izskatam vai visas acis, bet tā arī nevaram saprast vai kāds no mūsējiem nāk vai nē - te šķiet, ka tiešām 10 cilvēki gandrīz virs Pastohova klintīm, te ka vēl kādi 10 nāk - variantu ir daudz, bet neviens nav īstais. Ilgi jau arī nevar apskatīties - sāk sāpēt acis. Neviena neredzam. Vaļera saka, ka tik ātri arī neviens vēl nevarot būt - mēs varot savējos gaidīt ap 16iem. Nezinām, kam ticēt -Vaļeram vai Zigim- un ieejam atpakaļ būdiņā. Pēc kāda brīža - pārsteigums! - Raivis ar Artūru jau atpakaļ. Viņi stāsta, ka augšā tiešām esot liela migla, un ka viņi ātri manījušies lejā, bet pārējie vēl apņēmušies iet līdz galam. Raivis virsotni pirmais sasniedzis un vēl apkārtni redzējis, bet Artūrs jau no sedlienes griezies atpakaļ. Nu ko - padzirdam jauniešus ar tēju un gaidām nākošos. Pēc diezgan ilga laika parādās arī Ļoha, tad vēlāk Solveiga un visbeidzot arī Jānis. Sākam tā kā nedaudz satraukties par pārējiem, taču visbeidzot visi atgriežas. No 12 grupas dalībniekiem, virsotni nav tā īsti sasnieguši četri: mēs ar Ēriku, Artūrs un Santa gandrīz gandrīz.

Tā kā ir jau pavēls pa nakti paliekam vēl kalnā, visi pārguruši.

11 jūlijs

No rīta pieceļamies samērā agri un dodamies ar somām lejā uz t.s mucām uz pacēlāju. Laiks ir atkal skaidrs un saulains, virsotne šķiet kā ar roku aizsniedzama. Pie pacēlāja uzzinām, ka vakardien 2 čehi ir pazuduši un tikai viens ir atrasts iekritis aizā. Līdz ar to pacēlājs strādā šodien jau agrāk, jo pa to augšup brauc "glābēju" brigāde. Drīz vien esam lejā un Zigis ātri vien sarunā busiņu, kas mūs aizved līdz pašai ADil-Su nometnei. Šī ir atkal atpūtas un mazgāšanās diena. Saulīte cepina, bet gandrīz visi jau augšā ir pamatīgi apdeguši un vairs tā atklāti nesauļojas.

Mēs aizejam uz ciemu iepirkt krievu konfektes un mēģināt piezvanīt. Pastā esam jau otro reizi, un lai gan šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās, tas ir vaļā, piezvanīt atkal neizdodas jo "svjaza ta njet". Atpakaļceļā uzjautrināmies par 2 večiem, kas mēģina savienot žūksni ar vadiem un nospriežam ka šodien tā arī nebūs. Pēcpusdienā aizejam uz Narzāna avotiņu. Mums tīri labi tas patīk un garšo un tā kārtīgi izbaudām apkārtni.

12 jūlijs

No rīta braucam uz Terskovas tirdziņu un plānojam uzbraukt augšā ar pacēlāju Elbrusam pretējā kalnā. Mums pagadās nostopēt ņivu ar diviem kabardīniešiem, kas rīta agrumā ir pamatīgās burās un ātrāk nesākt braukt kamēr visi pasažieri nav ar viņiem sadzēruši. Jāatzīst, ka īsto omulīgi nav jo šoferim laiku pa laikam gribās kaut ko pateikt un tad tiek arī papildus žestikulēts ar abām rokām. Artūrs uztur sarunu un uzzinām arī šo to interesantu, taču esam tīri priecīgi kad esam galā. Milzenis Elbruss no pacēlāja un kalna gala izskatās sevis cienīgi. Interesanti, ka debesis ir skaidras un tikai virs katras virsotnes ir pa mākoņu cepurītei. Tirdziņā sparīgi kaulējamies un nopērkam džemperi pa 7 dolāriem. Drīz vien dodamies atpakaļ, jo Zigis ir piesolījis pēcpusdienā klinšu kāpšanas nodarbību. Līdz ko atgriežamies nometnē, sākas pamatīgs lietus un tā arī vairs patrenēties nesanāk. Tā vietā iepērkam visu nepieciešamo vakara atvadu pasākumam. Ziga tosts ir par mūsu visu augstuma rekordiem, pārrunājam arī kā patiesībā bija jārīkojas miglas gadījumā un saprotam, ka visi tomēr esam ļoti, ļoti nepieredzējuši. Daudzi kaļ jau nākamos plānus braukt uz Altaju.

13-16 jūlijs

Uz reiz pēc brokastīm dodamies uz busiņu, kas mūs aizved uz Minerāliem ūdeņiem. Tur atvadāmies no Ziga, kas paliek gaidīt "bezingiešu" grupu, un no Raivja, kas dodas atpakaļceļā ar lidmašīnu. Sadalām dežūras - mēs esam pirmspēdējie. Jāatzīst, ka šis kūrorts mums patīk - viss tik zaļš, kluss, mierīgs, Redzams gan ka viss turas uz agrāko laiku spožuma, jo nekas remontēts un atjaunināts netiek, bet mums tas nav svarīgi. Kārtīgi paēdam pirms turpmākajām 2 diennaktīm vilcienā līdz Pēterburgai. Tad dažas stundas Pēterburgā un beidzot atlikusi tikai vēl viena nakts vilcienā līdz Rīgai. Ir jūtama būtiska atšķirība starp Latvijas Dzelzceļa vilcienu un iepriekšējo - restorāna vagons, puķes uz galda, tīri palagi, nerunājot nemaz par iztīrīto tualeti un tualetes papīru - ir sajūta, ka drīz būsim mājās.

Papildus informācija

Visa informācija par šo pasākumu un organizētajiem ir apskatāma mājas lapā : www.alpturs.lv.. Ļoti rekomendējam jebkurus pasākumus kopā ar Zigi.

Izmaksas: Ls 240 katram (iekļauts ceļš ar vilcienu, dzīvošana, 3 reiz dienā ēšana, treniņi, inventāra noma, laba kompānija, daudz interesanti stāsti par alpīnismu un ne tikai) + pa 2,5 nedēļām kopā pa abiem notērējām apmēram 100 USD (aliņi, gardumi, snacki, 1 džemperis, pacēlāja biļetes, pārtika ceļam u.tml.) pie kam liela daļa no tā tika samaksāta par pusdienām Maskavā un Pēterburgā ķīniešu restorānu.

atbalstītāji