OK Purva Bridējs
Ilze Krišlauka, Kārlis Smilga

Kalnu tūrisms sārtvaidžu stilā (Čehija-Slovākija).

Brauciena karte

Ekspedīcijas sākums. Ir varianti, jeb 14.septembris, sestdiena.

Jūs jau noteikti zināt kādas sajūtas pārņem cilvēku, kurš pēc aktīva kroga apmeklējuma Kārļa dzimšanas dienas sakarā tiek piecelts ar telefona zvanu, kur otrā galā klausulē kāds Tev mēģina iestāstīt, ka ātri jātaisās, un nu tik notiks lielā braukšana uz Čehiju. Jubilārs gurdeni apjautājas, vai nevarētu šo pasākumu pārcelt uz rītdienu, bet tūliņ pats apjauš sava stāvokļa nopietnību… Jābrauc jau vien būs. Ir sestdiena, 14. septembra rīts un beidzot šogad trinam slidas prom no Latvijas ilgāk kā uz nedēļu, lai ļautos atvaļinājuma priekiem. Mērķis - apmeklēt Čehijas un Slovākijas kalnainākos apvidus, lai nedaudz iekustinātu darba krēslā iesīkstējušos muskuļus un, protams, lai atpūstos. Nedaudz māc šaubas vai laika apstākļi būs piemēroti un tiek izstrādāti rezerves varianti gadījumā, ja nepārtraukti gāž lietus- variants A (atriebība lietum, smagas ķēma ķeršana siltā viesnīca un plika dibena rādīšana pa viesnīcas logu), variants B (mūkam uz siltākām zemēm, iepriekš izpētot laika prognozi), variants C (haikojam pa visu lietu un neitralizējam to kā nu protam). Ekspedīcijas dalībnieki- Kārlis, Olita, Uldis un IlzeK. Labais!!!

Esam ceļā. Jautri plīkšķina lietus, par spīti tam esam pavisam labā omā. Atvaļinājums taču! LAT/LIT robežu šķersojam bez problēmām, nav nedz rindu, nedz satraukuma. Vai nu robežsargi kļuvuši profesionālāki, vai arī paši jau esam ieguvuši īsteniem ceļotājiem raksturīgus vaibstus, bet robežu šķērsošana nerada problēmas arī visā turpmākajā brauciena laikā. Metums izsaka aizdomas, ka Kārlis ir kļuvis līdzīgāks fotogrāfijai pasē, taču Kārlis ir pret šādu notikumu pavērsienu un apgalvo, ka robežu sargi vienkārši nebija gatavi šovam "Atrodi līdzīgo" un palikuši pavisam slinki.

Ripojot cauri nedaudz garlaicīgajai Lietuvai ļaujam vaļu iztēlei un iedomājamies, ka ceļojam pa….Ēģipti! Uz to vedina kāda miesta nosaukums - Aleksandrija. Un nav vairs tālu, kad saskatām arī palmas, piramīdas, kamieļus (pat vairāku sugu) un Nīlas upi. Jo vairāk - radio atskaņo vietējās (ēģiptiešu) melodijas. (Ja nopietni, tas laikam bija SuperFM:) ). Šķiet tieši tad uzrodās Gunča. Gunča brauciena laikā būs Ilzes otrais es. Vismaz tajos brīžos, kad gribēsies strīdēties. Gunča patiesībā ir viens riebīgs tips. Nemitīgi izbadējies, izslāpis un viņam vienmēr viss ir par īsu. Pat pastaigas kalnos.

Klāt nogurdinošā Polija. Jau pagājušajā gadu šī valsts sāka atstāt patīkamas zemes iespaidu, taču šogad pārsteigumi turpinās- ceļi labāki kā Latvijā, aizvākuši reklāmas no privātmāju pagalmiem, nav pat kam īsti piesieties. Auto ātrums pārsniedz 100 km/h. Nolemjam braukt maksimāli tālu, cik vien mūsu vienīgā šoferīša Ulda spēki atļaus, neliekot viņam pavisam nomocīties. Aizripojam diezgan patālu. Vakars mūs sasniedz jau aiz Varšavas. Priekšā uzdevums sameklēt naktsmājas. Prātīgi nolemjam pēc tām lūkot nevis ceļmalas moteļos, bet gan doties uz kādu nelielu pilsētiņu nostāk no lielās autostrādes. Kļūda. Skierniewici atrodam, bet naktsmājas gan nē. Tā arī netiekam skaidrībā vai lietainā, pelēkā un tusējošā pilsēta šādu iespēju piedāvā, un zaudējuši kaudzi laika braucam atpakaļ uz lielo ceļu. Cūcības likums - ja visu laiku ceļmalas moteļi bija kā biezs, tagad neredzam nevienu. Ieripinām Rava Mazoveckā. Atrodam centru ar tajā esošo informācijas stendu. Urrā! Pilsētas kartē ir iezīmētas pat divas viesnīcas. Ar īstu orientieristu cienīgu nekļūdību atrodam pirmo no tām. Tumsā slēpjas neliela ēka. Pie tās vairākas policijas mašīnas. Nu bet tai taču jābūt tai viesnīcai! Viss tumšs. Ilze ar Kārli saņem drosmi un speras iekšā. Pretī izlec divi policisti. Pani, kaut ko stāsta "pa polski" un ietiepīgi nelaiž garām. Acu priekšā neviļus pavīd ainiņas no Agatas Kristi darbiem, tā vien liekas, ka tepat, aiz stūra risinās kāda noslēpumaina izmeklēšana, un nedaudz neaptēsto kungu uzdevums ir nelaist tur klāt ziņkārīgos. Beidzot liekot lietā vācu-krievu-poļu-latviešu-žestu valodu ieskaidrojam, ka mums vajag komnatu-ruuumu-cimmeru. Urrā, beidzot pani mūs saprot, tiekam nodoti kādas nīgras tantes rīcībā un iekārtojamies divos dubultcimmeros ar TV, dušu un protams balto klozetpodu. Nav nemaz tik slikti. Istabas ir ļoti pat apdzīvojamas un salīdzinoši lētas- 40 PZL no deguna. Ja kādam gadās caurbraukt Poliju, tad var apstāties Motel Mazowiecka. Notikums ir atzīmēšanas vērts, to arī darām.

Spainis zupas un raibie luksafori, jeb 15.septembris, svētdiena.

Līst :( Viesnīca no ārpuses dienas gaismā izskatās tāda, kurā iekšā īsti līst negribētos. Apdrupušās ēkas fasādi daiļo izkārtā veļa un uzraksts "2002". Bet iekšā tak bija gana pieklājīgi! Pierādījums senajam teicienam, ka nevajag skatīt vīru no cepures. Brokastošanu gan atliekam uz vēlāku laiku. Patīkamu pārsteigumu sagādā "zilais benzīntanks" (Petrolchemie Plock vai kaut kā tamlīdzīgi, tadi benzīntanki tur kā biezs). Par lētu cenu tiekam pie karalisku vakariņu cienīgām brokastīm. Jau ieraugot zarnu zupas (Flaki) bļodu (Kārlis to nosauc par "spaini"), kļūst skaidrs, ka ņemt arī "otro" bija lieks numurs. Piefiksējams fakts - zilie benzīntanki rullē! Un rullē tā, ka viss tiek gatavots uz vietas, teju vai acu priekšā, nevis sildīts. Garastāvoklis ir uzlabots tuvu līdz maksimumam.

Šodien braucamais gabals nav liels. Metums stāsta, ka nebūtu bijušas problēmas šo posmu līdz Čehijai nobraukt arī pa vienu dienu - ceļi tik tiešām ir labi un ātri. Sāk parādīties kalnu aprises, bet prieka kulmināciju sasniegt palīdz luksofors, kurš stāv ar iedegtām visām gaismām lielceļa vidū.

Tuvojoties Čehijai var manīt arī izmaiņas Polijas pilsētu arhitektūrā - tīrība, interesantas koka baznīcās, līdzīgas kā Kižos. Čehijā ieripinam caur mazu un neievērojamu robežpunktu. Ilzei rodas pavisam izskaidrojams "Déj? vu". Tieši šeit robeža ir šķērsota pirms četriem gadiem, toreiz gan ar stopiem. Nekas nav mainījies - tie paši vīreļi un dāmas ar alus pudelēm. Joprojām poļi soļo uz Čehiju spirdzinājumu rast. Tur alus ir krietni lētāks un poļu rokās neiztrūkstoša sastāvdaļa ir pīts grozs ar tukšām (pilnām) alus pudelēm. Arī šoreiz pamanāmies sakrist uz nerviem alus tīkotājiem, mūsu dēļ uz robežas rodas rinda.

Toreiz Ilze savu ceļojuma aprakstu nobeidza ar vārdiem: " varbūt ar draugiem kāpsim savos auto un brauksim turp, kur Morāvijas mežos kalnu upes ceļotājiem liek šo vietu iemīlēt uz mūžu." Nu šis brīdis ir klāt, visi tiek vilkti viņas kādreiz staigāto taku virzienā. Diemžēl kopš tā laika ir pabūts ak vai cik daudz kur, un lai arī Morāvija ir ļoti skaista, šoreiz sajūsmas spiedzienus vairs nedzird. Jesenikā nepārtraukti līņā, bet Ilzes kādreizējā sapņu pilsētiņa Karlova Studanka pieviļ ar pieņemamu cenu naktsmāju trūkumu, taču savs šarms šeit ir- tipiska kūrortpilsēta ar minerālūdeni izslāpušu vāciešu bariem. Ignorējam Infocentra kundzītes ieteiktos nakšņošanas variantus un braucam uz Mala Moravka pilsētiņu. Super, jau ar otro piegājienu atrodam ļoti simpātisku slēpotāju viesnīcu. Nākas likt lietā savas pašvakās vācu valodas zināšanas, bet pēc virknes formalitāšu esam iečekojušies askētiskās, bet jaukās istabiņās. Katrs šķiramies no CZK 320 par nakti, brokastīm un vakariņām. Joprojām līst. Rīt paredzēta pirmā garā pastaiga. Nu tā, uz km 20. Papētam karti, izdomājam alternatīvo variantu gadījumam, ja līst pavisam traki. Bet esam apņēmības pilni Jesenikas kalnus iekarot jebkurā gadījumā.

Kā pareizi izrunāt vārdu "Beckherovka" , jeb 16.septembris, pirmdiena. (karte šite.)

Lielā Pārgājiena diena ir klāt. Mērķis - uzrāpties Ziemeļmorāvijas augstākajā virsotnē, Pradedā. Ilze norauj pasākumu ar komentāru, ka tur ir fui, esot asfaltēts laukums un televīzijas retranslācijas tornis. Ok, ja nav, nav, iesim uz blakus virsotni, ievērtēt seno čehu lūgšanu un upurvietu, kas slepjas zem nosaukuma "Petrovy Kamni". Līdz turienei 12 km. Kāpums nepilns kilometrs.

Rīts sākas ar brokastīm. Wow, varens zviedru galds, pieliekam pilnus punčus un esam gatavi varoņdarbiem.

Sapucējamies Purva Bridēja parādes formās un dodamies ceļā. Mīļi rasina tobrīd vēl vasarīgs lietutiņš, kā par brīnumu tas itin nemaz netraucē doties ceļā pavisam mundrā un kaujinieciskā noskaņojumā. Ilze saka, ka kalnu, tikai no pretējās puses reiz spējusi pieveikt ar visu iedzīvi mugurā, vai nu šoreiz būsim vārgāki - mugurā tikai somiņas ar pāris sausām drēbēm, tualetes papīru un minerālūdens pudeli. Uldis ar Kārli stāsta, ka esot tāds laika regulātājs - dievs vārdā Svimpis, kuram esot garš deguns. Ceļu turpinām ik pa brīdim vēršot skatu uz mākoņiem un piesaucot Svimpi. Ak dod jel labāku laiku! Reizēm Svimpis klausa ar!

Pirmajā brīdī pasākums atgādina omulīgu pastaigu pa Tērveti, Līgatni vai ko tamlīdzīgu tepat Latvijā meklējamu. Nekādu problēmu, karte zem deguna un maucam. Lietus te uzlīst, te pāriet, pieņemam to kā normu. Kāpiena laikā redzam kā mainās veģetāciju robežas - lieli koki, mazi koki, nekādi koki. Uz beigām solis kļūst nedaudz lēnāks, bet gaidītais besis kā nesteidz tā nestedz iestāties. Uff, esam augšā. Auksts gan. Un augsts arīdzan. Uzlienam līdz Petrovy Kameni, bet tur īsts informācijas bads nekādu aprakstu, tā arī nesapratām, kas te īsti ir jāpielūdz. Kopš starta brīža pagājušas trīs stundas. Malači, uzsitam paši sev uz pleca. Kāds (laikam Gunča) ierunājas kaut ko par tēju un Beckerovku. Vajag! Maršējam uz turpat esošo kalnu moteli "Figura". Iepriekšējā dienā zvanot tieši uz šo viesnīcu naktsmāju vietā dabūjām figu, bet šodien figas vietā tiekam pie karstas tējas un čehu tradiocionālā krustnagliņu-kadiķīšu dzēriena. Ilze atceras, ka mugursomā ir ielikusi tūbiņu sporta ziedes, un lai tā nebūtu velti līdzi nesta steidz sazieķēt kāju muskuļus, cerībā pasargāt tos no sāpēm. Atpkaļcelā mūsu omulīgo bariņu apvij mentola un bišu indes smārds, bet toties Ilzes kājas ir drošībā. Atkal līst. Lejup no kalna laižamies pa pamatīgu slīpumu (tā arī netikām skaidrībā par to taku klasifikāciju pēc krāsām), lieki teikt, ka lietus, dubļi un slidenie akmeņi šo procesu neatvieglina. Šeit tā pa īstam ievērtējam iepirktos trekinga zābakus. Izdotā nauda ir to vērta.

Paveras iespaidīgs skats un informācijas dēlis ar stāstu čehu valodā par to kā te ziemā gāžas lavīnas. Tobrīd vēl nenojaušam, ka tas ir tikai sākums, un turpmākais ceļojums būs vēl ekstrēmāks. Arī šajā pārgājienā riebīgākais posms vēl tikai seko - nokāpjot līdz pilsētiņai nākās kādu gabalu līdz viesnīcai kātot pa asfaltu. Fui! :( Kājas jūtas nedaudz tizli, tā rezultātā jau motelī esot pēc bišu indes smaržo ne tikai Ilze, bet arī Kārlis, un kā Metums saka, arī visa viesnīca. Vakars paiet omulīgā noskaņā malkojot tēju, alu un Beckerovku viesnīcas foajē. Administratore, kas reizē ir arī bārmene, iemāca mums, ka pareizi jāsaka Beherovka, nevis Bečerovka.

Esam teju vai vienīgie nakšņotāji. Sarīkojam nelielu pasēdēšanu viesnīcas gaitenī ierīkotajā atpūtas stūrīti. Garām pamaršē kāds solīds kungs, padodot mums labvakaru. Viņam seko bikli smaidoša dāmīte. Olita viņu noraksturo kā acīm redzamu pērkamo sievieti. Paiet brīdis, un no istabiņas kurā šie nozūd panesas skaņas kā no "bērniem līdz 21 skatīties aizliegts" filmu kanāliem. Tobrīd vēl nereaģējam, bet kad šīs no kaimiņu numuriņa nākošais troksnis mūs pārsteidz jau pusaizmigušus, Kārlis nokomentē šo pasākumu, ka vajadzētu caur balkonu pabāzt videokameru, vai vēl labāk pašiem izlīst uz balkona un karinot kājas pāri margām nedaudz pabļaustīties. Lai šos padarītu nedaudz klusākus. Šo vīziju iedvesmota Ilze laiž vaļā pamatīgu smieklu šalti, kurām pa vidu tiek imitētas aiz sienas notiekošā skaņas, Kārlis tāpat. Turpinām iztēloties, ko vēl varētu sadarīt. Rezultāts ir šāds - aiz sienas iestājas klusums, drīz pēc tam noklaudz durvis un skaļais pārītis aizmūk, bet mēs vēl ilgi nevaram rimties.

Trojas zirgs, jeb 17.septembris, otrdiena.

Laikam iepriekšējās dienas brokastīs esam izēduši tukšus visus ledusskapjus un vēl pieliekamo, jo šorīt neierobežotais zviedru galds vairs netiek piedāvāts. Mūs gaida paplānas, uz galdiņiem jau saservētas brokastis. Lietus atkal plīkšķina kā traks. Labi, ka tā nelija vakar.

Braucam uz Lielo Lošu jeb Velke Losiny pilsētiņu, Kārlis vai pareizāk sakot Lonely Planet apgalvo, ka tur esot krutā pils- te esot pārmācījuši neticīgos un esot pilns ar visādiem moku kambariem. Kruto pili atrodam, bet kas tur kruts tā arī nesaprotam. Ja nu vienīgi rinķī spietojošie kapitālistu - pensionāru bari. Apejam pilij apkārt un nedaudz nosaluši priecīgi salienam siltajā auto, nez kapēc tā pils mūs nespēja aizraut. Braucam uz nākamo pasaku vietu - Bouzovas pili. Šoreiz jau tai tuvojoties aina paveras tik iespaidīga, ka apturam auto, un caur mašīnas logu mēģinam to iemūžināt gan foto, gan video formātā. Sarkanķieģeļainā teitoņu bruņinieku ordeņa pils tiešām ir skaista. Turpinām tradīcijas un apejam tai apkārt, mērojot ceļu pa visai šaubīgām un dubļainām taciņām. No pils redzams milzīgs koka zirgs, ļoti līdzīgs Trojas zirgam. Īstas pārliecības nav, taču iepriekš šķita, ka Bouzovā Trojas zirgam tā kā nevajadzētu atrasties. Joprojām līst.

Ripinot tālāk pamanām norādi "Javoričko caves". Lonely Planet stāsta kaut ko par lokāla mēroga stalaktītu alām. Nu ko, salīdzināsim, ar ko tās parasta tūrista acīm atšķiras no iepriekš redzētiem Eiropas mēroga brīnumiem. Neatšķiras ne ar ko. Tikpat skaistas kā citur un pietiekami iespaidīgas. Bet mēs gandrīz pabraucām garām… Esam nopirkuši biļeti tikai 40 minūšu tūrei, un jautrība iestājas, kad esot alas dziļumos čehiski runājošais gids palūdz uzrādīt biļetes un zaļo jeb 40 minūšu biļešu (par 40 CZK) īpašniekus nokomandē atstāt alu. Tādi, kuriem ekskursija ir beigusies esam mēs četri. Ir jautri redzēt neizpratni pārējo alu apbrīnotāju sejās, daži pat ir gatavi solidarizēties un iet mums līdzi.

Nākamā pieturas vieta - Olomouca, it kā visvairāk nenovērtētā Čehijas pilsēta. Tiešām, skaista un interesanta arhitektūra, kas pie tam nav ārēji uzposta tūristu vajadzībām. Viss ir tieši tāds kāds ir. Nedaudz paplucis, bet ļoti jauks.

Pilsēta sastāv no četriem laukumiem, kuru malās un centrā arī atrodas viss ievērības cienīgais. Pašā centrā - pilsētas laukums, ar Rātsnama amizanto torņa pulksteni. Reiz tajā esot kustējušas svēto figūriņas, bet komunistu valdīšanas laikā tās nomainītas pret darbaļaužu skulptūriņām. Ir gan tante ar slauceni, gan onkulis ar kuvaldu. Turpat laukumā atrodas Centāleiropā lielākā, 18.g. būvētā statuja. Pēc neoficiālas info veltīta mēra upuriem. Tiešām liela!

Lietus beidzot ir mitējies, un pamatīgi pielikuši punčus kādā jaukā restorāniņā aizčāpojam arī līdz Prāgas Vīta katedrāles līdziniecei, gotiskajai Vaclava katedrālei. Tā atrodas visai paplukušā pilsētas rajonā, un šķiet pavisam vientuļa un pamesta. Tiešām interesanti nonākt rajonā, līdzīgam kā Maskačka, ar čigāniem un citiem aizdomīgiem tipiem, kuru vidū izslējusies stāv majestātiska baznīcam, līdzīga kā Kutna Horā.

Ir jau pēcpusdiena, kad ieripinām tuvāko divu nakšu mītnes pilsētā, Rožnovā pie Radhošta (Rožnov pod Radhoštem). Precīzi pēc iepriekš sastādītā plāna atrodam nakstmājas viesnīcā "Penzion Bečva" un metamies šopingā uz tuvējo lielveikalu. Pēc nelielas veikalā saceltās kņadas knapi spējam līdz viesnīcai nogādāt iepirktos siera, alus un sporta dzērienu krājumus. Viesnīcas ledusskapis rezultātā ir krietni pilnāks kā daždien mājās. Ar katru reizi viesnīcu izskats uzlabojas un šī nav izņēmums:)

Rīt atkal haiks. Iesim meklēt kalnu garu Radogastu. Jūtamies jau tik braši, ka nolemjam to darīt jebkādos laika apstākļos.

Radogasts, kontrabašs un viss miglā, jeb 18.septembris, trešdiena. (karte šite.)

Svimpis atkal nav savu uzdevumu augstumos un kalnu garam Radogastam veltītas statujas sasniegšanai veltītajā dienā tiešām dabūjam "jebkurus laika apstākļus", kas materalizējas miglā un lietū. Pabrokastojam viesnīcas restorānā, sasmērējam maizītes, šoreiz arī kājas (ne ar to pašu ko maizītes), kāpjam auto un dodamies iekarot Beskidy kalnus. Laikam esam mazliet slinki, bet gājiens cauri pilsētai lai sasniegtu kalna pakāji šķiet pārāk garš. Bet tāpēc jau ir domāts auto. Vietējā haikingkarte saka, ka šodien jāpieveic 11km augšup. Savukārt uzticamais Lonely Planet apgalvo, ka tur mūs gaidīšot pats kalnu gars. Gadījumā, ja kopā ar kalnu garu tur mūs gaidīs arī besis, būšot iespēja lejupt tikt ar buģeli, bet tālāk līdz pilsētai ar autobusu. Katrā ziņā vairāk neviens neapspriež nekādus ABC variantus- gāžam kalnā!!! Gribās jau to garu redzēt:)

Jau pašā sākumā pamanamies pazaudēt īsto taciņu, rāpjamies teju vai vertikālā slīpumā, līdz nonākam uz pareizā ceļa. Tagad atliek tikai soļot. Jo vairāk soļojam, jo lielākā miglā iesoļojam. Brīžiem nav iespējams redzēt tālāk par savu degungalu, un visam pāri riebīgs lietus, Riktīgais Slapinātājs. Radogasts nudien nav viesmīlīgs, kas gan tā sagaida ciemiņus. Tā kā mūs neklausa arī Svimpis, nolemjam, ka abi nerātnieki kaut kur aiztusējuši un tāpēc nav savu uzdevumu augstumos. Kartē iezīmēto Eiropas mēroga dabas ainavu pie Černa Hora Sedlo tā arī neizdodas novērtēt, varam vien nojaust, cik jauki tur izskatās. Vēl viena lieta, ko varam tikai nojaust ir mūsu mazās ekspedīcijas dalībnieku atrašanās vietas. Esam sadalījušies 2+2. Kāpjam. Kalna augstums ir tikai 1134 metri taču kraujas ir krietni stāvākas un viss izskatās krieti iespaidīgāks- protams, cik tālu vien var redzēt. Starp mums atrodas viens badakāsis, kas tāpat turpinot kāpt apēd ne tikai Ilzes, bet arī Kārļa sviestmaižu porciju. Protams, tas ir Gunča.:) Gunča miglā:)

Priekša kaut kas līdzīgs slaloma kalnam. Miglā īsti nevar saprast, bet neizskatās neko briesmīgi. Kas tur briesmīgs, ja nekas nav redzams. Maucam tik augšā. Kāpjam, kāpjam, kāpjam...eu, kaut kas nav riktīgi, kaut kā pārāk gara tā kāpšana, drīzāk rāpošana. Tālāk par 5 m nekas nav redzams. Kārlis priecīgs demonstrē kā māk spļaut asinis- kaut kas nogājis šķībi ar vitamīniem, cinga vai? Uff, visas sarunas jau pieklusušas, kad priekšā parādās kāds mistisks siluets. Mošeja? Tējas namiņš? Tāda nereāla sajūta, esi kāpis 2 stundas kalnā un tur kautkas dzīvo… Nē, tuvāk pienākot skatienam atklājas neliela koka baznīciņa. Urrā, tepat arī lielā kāpiena gals. Esam caurcaurēm slapji, par godu šim pasākumam nofotografējamies. Ilzes Nikons izrādās vārgāks par īpašnieci un uzmet lūpu - atsakās tādā miglā funkcionēt. Līdzīgi uzvedas arī Kārļa kamera. Tā nu turpat netālu esošo svēto statuju vairs nobildēt neizdodas. Ejam tālāk. Nelielais augšupejošais slīpums salidzinājumā ar pievarēto slalomkalnu tāds nieks vien šķiet. Beidzot pārstāj vismaz līt, un Radogastu sasniedzam lai arī miglā tītu, bet gandrīz sausu. Arī paši esam gandrīz sausi. Lai slava ātri žūstošajām PB jakām! :) Bet Radogasts ir jauks. Izskatās pēc dusmīga budista. Kopā ar koku aleju un miglu šis mums liek sajusties kā varoņfilmu varoņiem.

Vēl jāpieveic 2 km līdz slēpotāju bāzei Pustevny, tie paiet ātri. Varam sākt ceļu lejup. Gunča saka, ka jāiet kājām. Viņš gribot noķert besi. Pārējie īsti nepiekrīt. Esot jābrauc ar buģeli. Ilzei, kura nekad to nav darījusi, šis pasākums neliekas diez ko pievilcīgs, bet lai iet. Paēdam pusdienas. Ēdienkartē jau tradicionālā ķiploku zupa, tēja, beckerovka, un dažiem arī Beskidy kalniešu ēdiens ar nosaukumu Kontrabašs. Kontrabašs ir griķi ar kāpostiem, sīpoliem, sieru un desu - Ilze saka, ka latviešiem esot kautkas līdzīgs, saucoties "stūķis". Kārlis saka, ka stūķis esot nevis ēdiens, bet gan koju iemītnieks, bet nav ko strīdēties, šausmīgi gribas ēst. Restorāns atgādina tādu kā pasaku namiņu.

Bugelējamies lejup. Kārlis pirms būģeļa taisa shotus ar Becherovku, lai labāk slīd. Atkal sadalamies 2+2 jeb augstumizturīgie Uldis+Olita un bailīgie Ilze+Kārlis. Pasākums izvēršas jautrs. Un smieklīgs. Vissmieklīgākā ir bugelēšanās laikā uzņemtā video skatīšanās jau lejā, drošībā esot.:)

Uff, beidzot kājas sajūt cietzemi. Līdz Rožnovai 8km. Brauksim ar autobusu. Bet tā kā uzskatām sevi par pietiekoši sportiskiem, lai nīkšana pieturā būtu zem mūsu goda, sākam iet uz pilsētu kājām. Un gandrīz arī beidzam. "Gandrīz" tāpēc, ka pāris km pirms mērķa Olita mūs pierunā tomēr iemēģināt Čehijas sabiedriskā transporta pakalpojumus. Olitu var saprast - par spīti Goretex zābakiem nedaudz cietušas ir viņas kājas, un var tikai apbrīnot viņas spēku garos gabalus veicot nerēķinoties ar tulznām.

Izlecam no autobusa, vēl neliels haiks lidz auto un pēc brīža jau esam viesnīcas siltajās dušās. Gunča atkal čīkst, ka neesot saķēris besi. Beša nav arī pārējiem. Atkal rīkojam pārgājienu uz veikalu. Varbūt jāmēģina besi saķert citādākā veidā? :)

Rīt iesim iepazīties ar valahiem. Valahi ir Morāvijas seniedzīvotāji. Maza un gandrīz izmirusi tautiņa. Tieši Rožnovā esot viņiem veltīts muzejs. Bet pēc tam - uz Slovakiju. Uz īstākiem kalniem!!!

Meitenes aiziet gulēt ātrāk, bet čaļiem piedzīvojumi par īsu- jāmēģina čehu dzērienu pilnā buķete, alus, Becherovka, Fehrnet Bitter Lemon un visam galā ir nāves nummurs ar Rapid rūgto vērmeļu uzlējumu, pēc kura piebeigšanas puiši vienkārši atkrīt uz muguras. Saldus sapņus!!!

"haben sie zimmer frei?", jeb 19.septembris, ceturtdiena.

Ejam ciemos pie valahiem. Iespaidīgo brīvdabas kompleksu veido trīs muzeji - blandīties var cauru dienu, tiek piedāvāta gan Dzirnavu ieleja ar visu maizes cepšanas procesa attēlojumu un pat dzirnavu ezeru, gan valahu "pabs" ar visiem ēdieniem un dzērieniem. Mūsu plānos ir "Valašska Dedina", jeb sena valahu kalnu ciema apmeklējums. Ieeja tajā maksā 60 CZK, sagrabinam pēdējās čehu kronas un dodamies lūkot kā ši tautiņa dzīvojusi. Diemžēl valahu gardumiem, ko simpātiskā veikaliņā piedāvā divi artistiski vīreļi vairs naudas nepietiek, siekala notek gar lūpu, bet ko padarīsi- vakardienas izpriecās notriekta pēdējā kapeika. Kā jau agrā rīta stundā pienākas, vēl nedaudz samiegojušies laiski klaiņojam pa senatnīgo taciņu labirintiem. Metums izmanto katru brīdi lai atsēstos un aizdomīgi nerunā, laikam daudz domā. Staigājot secinam, ka valahu dzīvesveids un arhitektūra nemaz tik ļoti neatšķiras no mūsu brīvdabas muzejā un Stokholmas Skansenā redzētā. Nelieli koka namiņi, dzirnavas, klētis, bišu stropi, smēde ar dzīvu kalēju. Pastaigu jaukāku padara savā vaļā klīstošie mājlopi, satopam pa kādai kazai, aitai, apmetam līkumu skumjam zirdziņam. Uzraksti brīdina, ka kazas labāk nekaitināt, jo varot iekulties nepatikšanās- bet viens melnais bārdainis tā vien uzprasās lai viņam uzbļautu "Mēēē!", nedaudz ar mums paamzierējas kāds teliņš. Skaisti, klusi un mierīgi.

Tā kā no pēdējām čehu naudiņām esam tikuši vaļā, nekas cits neatliek, kā doties prom no šīs zemes. Ripinām Slovākijas virzienā. Robežu šķērojam bez problēmām, mūsu personas un bagāža atkal nevienu neinteresē. Jau sapriecājamies, ka nu tik esam iekšā Slovākijā, kad pēc pāris kilometru brauciena caur kalnainiem ciematiņiem atkal sev priekšā ieraugam robežpuntu. Šoreiz nedaudz nopietnāka paskata. Rodas aizdomas, ka tūlīt iepiļīsim atpakaļ Čehijā, bet nē - izrādās tikai tagad nonākam slovaku robežvīru rokās. Bet viss rit pavisam mierīgi, neatbildēts paliek vien jautājums kurā valstī nez dzīvo to ciematu iemītnieki, kuru mājas atrodas starp abiem robežposteņiem?

Nākamais uzdevums - atrast bankomātu, un tad labi fiksi ieturēt brokastis/pusdienas. Ar naudas izņemšanu un restorāna atrašanu nekādas problēmas nerodas. Ieturēties, Gunčas mudināti, dodamies kādā Eolikas fanu pilsētā- Rajeckā. Kārtīga maltīte šeit maksā vēl lētāk kā Čehijā. Ēdiens ir ļoti labs. Jaukākais no visa pasūtītā ir Kārļa variants - milzīgā baltmaizes bulkā ielieta zupa. Arī apkalpošana ir perfekta, un mēs priecīgi un lepni šķiramies no Slovaku naudiņās rēķinot iespaidīgas dzeramnaudas- vesela lata vērtībā, neskatoties uz to, ka šis iestādījums aiz sienas uztur pamatīgu dzertuvi, bet tas jau pieder pie slovāku dzīves stila.

Kalni kļūst arvien iespaidīgāki, ripinam pa gleznainiem serpentīniem, apstājamies kādā kalnu pārejā, lūkojamies apkārt ar līdzenumu iemītniekiem rakturīgi mirdzošām acīm, līdz ieripinam Čičmany ciematiņā, Žilinas tuvumā. Vareni! Ciematiņš ir ievērojams ar savām gleznainajām, senatnīgiem rakstiem greznotām ēkām. Pie kam tas nav muzejs. Bet reāls ciems, ar reālu dzīvi. Visu cieņu tā iedzīvotājiem par spēku un interesi saglabāt savas senatnīgās tradīcijas cauri gadsimtiem. Tumšbrūnās, baltu rakstu joslām rotātās mājeles uz zaļo pakalnu fona rada vienu spilgtākajiem ceļojuma iespaidiem. Vismaz attiecībā uz arhitektūru. Tiešām skaisti. Būtu vērtīgi atbraukt šeit ziemā un notestēt arī kalnu slēpošanas labumus. Interesanti kādēļ visi dragā uz Tatriem, ja praktiski kalnu slēpošanas trases ir visapkārt, pat tādās skaistās vietās kā Čičmany.

Par nākamo apskates vietu izvēlamies Bojnices pili. Romantiskajā pasaku princešu pilī katru gadu maija pirmajā nedēļā notiek starptautisks spoku un garu salidojums. Žēl gan, ka nav maijs. Nākas iztikt bez spokiem. Iekšā neejam, jo uzraksti vēsta, ka dabūsim paklausīties slovāku valodu un apskatīt mēbeles, ieročus un lāču izbāzeņus- paldies par kūkām!!! Labāk apiet apkārt kā jau tas mums pierasts- pilis tieši no ārpuses sniedz lielāku gandarījumu, kā iekšpuses naudas kāstuvīte.

Vakars tuvojas ātrāk kā gribētos, aktuāls kļūst jautajums par nakstmājām. Kārlis iesaka apmesties Vratnā, pašā Veļikij Krivan pakājē. Ok, braucam. Pa ceļam iekrītam kārtējā pārtikas lielveikalā "Kaufland". Pasākums beidzas ar to, ka atkal jau knapi spējam iestūķet mašīnā iepirkto labumu maisus. Kronis visam ir Kārļa bumbierenes (Detsky bermudy) un Ilzes topiņi ar uzrakstiem "Looking for Hero" un "Armed un Dangerous". Cool!

Vratna mūs pieviļ :( Mazā viesnīciņa mūs sagaida ar slēgtām durvīm. Nu ko, brauksim uz pērn iemēģināto Boboty. Bet...laikam esam trāpījuši īstajā tūrisma sezonā, šī mītne ir pārpildīta, un vietas mums neatrodas. Viesnīcā bļaustās vesela varza ar vāciešiem un arī naktsmītnes cenas ir kopš pagājušā gada dubultojušās. Savādi. Laikam kāds tūrisma operators Malu Fatru ir iekļāvis savā maršrutā. Vēl vienas skaistas vietas skumjās beigas:( Situācija atkārtojas arī nākamajās 5 viesnīcās. Ir jau piegriezies ar muļķīgu seju atkārtot kārtējo "haben sie zimmer frei?", kad beidzot paveicas. Terhovas hotelis ar skatu uz slovāku nacionālā nebēdņa Janušeka statuju ir gatavs mūs ņemt savā paspārnē, diemžēl tikai uz vienu nakti. Katrs šķiramies no 390 CZK un iekārtojamies visā ceļojuma laikā foršākajos apartamentos. Tik tiešām eleganta viesnīca. Vakarā sarīkojam nelielu balagānu ar pucēšanos jauniepirktajās štātēs, fotogrāfēšanos un filmēšanos. Rīt mēģināsim pieveikt 1709 m augsto Lielo Krivānu (Velky Krivan). Esot labais. Testējam vietējās alus šķirnes. Paradoksāli, bet tie lētākie desmitsantīmu dzērieni izrādās tie labākie. Notestējam visu tā kārtīgi, Kārlis pat apsver domu, ka vajadzētu patukšot arī viesnīcas bāriņa krājumus, taču apmierinās ar Meksikāņu gulaša bundžu.

"No vilka bēgsi, lācim uzskriesi", jeb 20.septembris, piektdiena (karte šite.)

Šodien Lielais Kāpiens. Visaugstākais no atvaļinājuma laikā paredzētajiem. 1709 m. Pagājušo gadu Kārlis ar Metumu šeit ir jau bijuši, bet darīts tas tika ar mūsdienu tehnikas palīdzību. Abi vienbalsīgi apgalvo, ka esot labais un, ka pa korēm staigāt esot īpašs kaifs. Kartē tiek nozīmēts maršruts uz 15 km - pa slalomkalnu augšā, 5 virsotnes t.sk. Velky Krivan un zem buģeļa no kalna lejup.

Ak vai, kā negribas šķirties no brīnišķīgās viesnīcas, ļoti labprāt tepat atgrieztos arī pēc pārgājiena. Nekas, būs mācība, nākamajos ceļojumos sekosim rietumeiropas pensionaru paraugam un rezervēsim naktsmītnes jau laikus. Noskaņojumu uzlabo fakts, ka beidzot gandrīz nelīst, temperatūra grozās ap 20 grādiem pēc Celsija un arī saulīte lūko pār mākoņa maliņu. Ir cerība, ka kalnos nenāksies taustīties caur lietu, miglu un dubļiem, bet arī arī šāds notikumu pavērsiens mūs jau vairāk nesatrauktu. Aizbraucam līdz Vratnai un maucam augšup. Nedēļas nogale un labais laiks kalnam ir pievilinājis kaudzi atpūtnieku, laiku pa laikam sastopam tādus pašus dullos. Čakli sveicinamies gan latviski, gan slovāku valodā. Tomēr visjaukāk izklausās slovaku "Sveiks!" variants:) "Ahoi!", kas ar smaidu liek atcerēties Colgate relāmas bebra kungu.

Pirmā stunda aizrit visai raitā solī. Kāpums ir visai lēzens, taču pati taciņu pa kuru kāpjam iet gar pašu kraujas malu un var tikai apbrīnot slovāku uzņēmību šis taciņas izveidē. Taču riktīgā ņemšanās vēl ir priekšā. Tā izpaužas pamatīga, dubļaina un ļoti stāva slalomkalna izskatā. Nu ko, neesam tak atbraukuši sēņot - aiziet! Apkārt esošā ainava paveras aizvien iespaidīgāka. Beidzot rodas sajūta ka esam lai ne arī pašos augstākajos, bet tomēr Kalnos. Lienam augšup katrs savā ritmā, ik pa laiciņam pagaidot vienam otru. Jūtam, ka manāmi sāk pa iekšām dot kalna slīpums un kāpšana pa taisni sāk piedzīt kājas. Jābūt ļoti uzmanīgam ar mālaino kalna pamatu, viena neveikla kustība un šļūkt var diezgan tālu. Lielais kāpums ir gandrīz pieveikts, kad mums pretī grūstīdamies brāžas spiedzošu pusaudžu bariņš. Izskatās pēc klases ekskursijas ar ekstrēmisma elementiem. Nogrozam pirkstus pie deniņiem - ripošana lejā pa slideno un akmeņaino slalomkalnu nevarētu būt diez ko patīkama izprieca, bet bērneļi domā savādāk. Viņiem kalni pieder pie ikdienas. Savdabīga brīvdiena - uzbraukt ar bugeli augšup un tad nesties lejā. Bet varbūt traki tas šķiet tikai mums - līdzenumu iemītniekiem. Iespējams, ka slovakiem zināmus brīnumus varētu sagādāt mūsu jūras ieraudzīšana:) Uhhh, vēl palicis pavisam neliels, ar ķēdēm nodrošināts posms un būsim galā. Ilze un Uldis drīzās virsotņu iekarotāju sajūtas mudināti pieliek tempu un Olitu un Kārli sagaida jau augšā. Smieklu vētru izsauc Kārļa parādīšanās. Viņš kalna virsotni sasniedz ar sirsnīgu un patiesu uz papīra nerakstāmu kliedzienu krievu valodā, kas kādas līdzās esošas slovaku meitenes acīm liek ieplesties plaši jo plaši. Varbūt viņa saprata, bet par to vēsture klusē.

Uz visām pusēm paveras fantastiskas kalnu ainas, zeme pazūd zem mūsu kājām, bet tālākais ceļš vedīs pa stāvām un akmeņainām kalnu korēm. Super! Nofotografējamies, safilmējam apkārtni un čāpojam tālāk. Kārlis atsakās piedalīties gājienā gar nogāzes malu, bet vēl pēc brīža atsakās piedalīties gājienā kā tādā. Notiek pamatīga stīvēšanās, ko nu darīt. Beigās tiek pieņemts optimālais variants - Kārlis kartē atrod it kā mazāk bīstamu ceļu atpakaļ, bet Ilze, Olita un Uldis turpina ceļu pa iepriekš nosprausto maršrutu. Bet kā saka sena paruna "no vilka bēgsi, lācim uzskriesi", šķiet tieši to uz savas ādas pārbaudīt nācās Kārlim.:) Taču pagaidām vēl nekas par to neliecina, novēlam viens otram laimīgu čāpošanu un dodamies tālāk. Uz Velky Krivan vedošā taka ir brīnišķīga. Ik uz soļa sastopamies ar visdažādāko vecumu kalnu pastaigu cienītājiem, lielākā daļa gan augšā ir nokļuvuši ar buģeli (neinteresanti, vai ne?), bet gadās arī pa kādam īstenam mugursomainim, kuri stenēdami ņem jau kādu 10 virsotni tajā dienā. Gadās arī pa kādam, kas nesās ar visu telti un provianta krājumiem- tie gan ir maniaki! Čakli sveicināmies ar visiem pretīmnācējiem un jūtamies kalnos kā savējie. Lejupkāpiena brīdis pienāk ātri un bez sāpēm. Zīme rāda, ka līdz mašīnai atlicis 50 minūšu gājiens. Jāpievar vairāk kā km kritums uz leju. Tad nu arī krītam...Krītam gandrīz šī vārda vistiešākajā nozīmē.... Slīpums ir maigi izsakoties ekstrēms, to papildina iepriekšējo dienu lietavās izmirkusī dubļainā zeme, slidenie akmeņi un koku saknes. Virs galvas draiski žvadzina bugelis, bet mēs čāpojam soli pa solim, rūpīgi apdomājot kur kāju likt. Nav ilgi jāgaida, kad no sasprindzinājuma un slodzes jūtīgi paliek ceļgali, bet jau gandrīz lejā esot varam izbaudīt kā justos cilvēks, ja viņam kāju vietā būtu cīsiņi vai makaroni. Kājeles ļodzās uz visām pusēm, un katra mazākā pakāpiena pievarēšana prasa pamatīgu piepūli. Tā nu paredzēti 50 minūšu vietā lejā virzamies gandrīz pusotru stundu. Ilgi, bet veiksmīgi, bez traumām. Ši brauciena viens no galvenajiem secinājumiem ir tas, ka kalnā kāpt ir pat vieglāk, nekā lejup no tā! Kalna piekājē ieraugam kaut kur redzētu sārtvaidzi. Ups, tas taču mūsu Kārlis! Arī viņam ir ko pastāstīt. No kores mūkot esot iekūlies uz kori, kas vedusi lejup, uz abām pusēm, kājām drebot, bet lejā uz sedlieni esot ticis. Tālākā izvēle esot bijusi kāpt atkal vienā kalnā un doties tam pāri (t.i. vēl viena mālaina slaloma kalna ņemšana) vai doties pa šķietami vieglo dzelteno trasīti pa horizontāli. Pētot karti, augstumu "mīlošajam" Kārlim neviens nebija paskaidrojis, ka šī taciņa ies gar krauju ar augstuma kritumu ap 600 metri!!! Grūti jau viņam izstāstīt savas izjūtas, bet to tanī brīdī varētu raksturot ar "Nekad vairs!!!". Interesantākās vietas- skriešana pāri 6 metrus platiem nogruviem bez atbalsta punkta (1200 metru augstumā!!!), mālainās taciņas malās augošo mežrozīšu pilnīgs dzeloņu trūkums (tanīs vietās tā bija vienīgā iespēja kautkur pieturēties), aiz saknes kārājošs vācietis un viņa draudzenes izmisīgā kliegšana "Hilfe!, Hilfe!". Kārlis pēc šī pasākuma izskatījas kā pa dubļiem izvārtīts suķis:)

Terchovas pilsētiņā ieturam kārtējās pamatīgās pusdienas ar neiztrūkstošo ķiploku zupu un zūdam prom no tūristu pārpildītās Mala Fatras. Brauksim uz pārbaudītām vietām - uz Tatranska Štrba. Bez šī miesta apmeklējuma pēdējo četru gadu laikā nav izticis neviens Purva Bridēju Eiropas ceļojums. Vai nu šis gads būs izņēmums!? Viesnīcu atrodam ar otro piegājienu. Šoreiz gan padārgu, bet atceroties iepriekšējā vakara klejojumus nakstmāju meklējumos un ņemot vērā dienā uzkrāto nogurumu, ir gandrīz vienalga cik maksāt. Par turpmāko divu nakšu mītni kļūst hotelis "Ņezabudka", katrs šķiramies no 700 CZK, toties cenā ir ierēķinātas ne tikai brokastis, bet arī sauna, džakuzi, trenažieru zāle, tenisa korti un vēl nez kādi brīnumi. Aiz priekiem pat nepadomājam, ka reāli tam visam neatliks nedz spēka, nedz laika. Kraujam ārā savas pendeles un domās jau sēžām burbuļvannā, mērcējot nedaudz cietušos muskuļus.

Nedaudz atveklam elpu un ejam pirtoties. Viesnīcas pagrabā mūs sagaida plikpaurains, būdīgs tips, kas katram izsniegdz palagus, dvielīšus, skapīšu atslēgas un izvadā mūs nelielā ekskursijā pa Ņezabudkas paradīzi - pirtīm. Hmm, nav slikti - tvaika pirts, sauna, un vēl kāda aromterapijas pirtiņa, telpas vidū burbuļvanna, turpat arī minerālūdens avots un šarko dušas. Omulīgo noskaņu nedaudz grauj skaļa un vizuāli diezgan nepatīkama vietējo ļaužu kompānija - būdīgi veči bez kakliem, bet toties ar ķēdēm un tetovējumiem un viņu pavadones. Tā nu mūsu sutināšanās pirtiņās varbūt nesanāk tik gara, kā gribētos. Bet vecie kauli ir atpūtināti, un vai gan var būt labāks noslēgums fiziski grūtai dienai.

Izstrādājam plānu rītdienai. Ja nelīs - braucam ar riteņiem. Ja gāž kā Latvijā Līgosvētkos - brauksim uz Popradu darīt neko.

Atkal Popradā, jeb 21.septembris, sestdiena.

Šodien izskatās mums būs atpūtas diena- aiz loga lietu gāž aumaļām un nākas atlikt daudzsološos plānus par riteņbraukšanas sacīkstēm. Guļam līdz pēdējam brīdim, un brokastu vietā dabūjam gandrīz neko, laikam esam par ilgu pampuši. Labi, labi, nav jau tik traki, kaut kā jau savu tiesu saņemam. Viesmīļa kungs noliek priekšā pildspalvu un lapiņu un lūdz atķeksēt to, ko īsti gribēsim vakariņās. Par to protams jāpiemaksā atsevišķi (170 SKK). Izvēle ir tikai pāris ēdieni un Ilze paziņo, ka viņa vakariņas neēdīšot. Viņu nokaitina paziņojums, ka par tik lētu cenu tuvākajā apkārtnē vakariņas nedabūšot. Tā nu gan nevajag melot. Esam jau manāmi apraduši ar servisu un pēc ekselentās Terhovas viesnīcas jau liekas, ka te mums sāk nedaudz spraust aubē.

Laižam uz Popradu- taisīsim lielo šopingu! Nelielā pilsēta šķiet labi pazīstama, un kā nu ne, tur ir pabūts jau vairākkārt. Zinām gan kur paēst, gan kur mašīnu noparkot. Vicojam pa mazajiem veikaliņiem, un pasākums beidzas ar diezgan nopietniem pirkumiem. Nez vai tas tikai lietus un drēgnuma rezultātā, vai tā tiešām ir nepieciešamība, bet Ilze, Kārlis un Uldis tiek pie siltām jakām. Kārlis vēl uztaisa gadsimta pirkumu kādā mazā karšu veikaliņā, šķiet ar saviem iepirkšanās apjomiem izpildīdams veikala gada plānu, par ko izpelnās dāvanas no laipnā veikalnieka. Šaujam tālāk, uz Špiskij Hrad. Kārtējā pasaku pils kalna gala, kurā visi izņemot Ilzi bijuši jau pērn. UNESCO aizsargājams objekts, par ko slovaki ir gauži lepni. Lēni klīstam pa pils mūru labirintiem. Suvenīrus pērkot pārdevēja pajautā vai mēs esot no Latvijas. Nu re, atpazīst gan latviešus.

Šodien visi ir aizdomīgi klusi un mierīgi. Vai tiešām iepriekšējo dienu nogurums beidzot liek sevi manīt? Pēc telefona sarunas ar kolēģiem, Kārlis paziņo, ka viņam jau trešdien jābūt darbā. Miljoni jāgroza. Tā nu plānotais Ungārijas brauciens daļai atvaļinājuma baudītāju nojūk. Būs vien Ilzei vienai Eiropas Čempionātā jāpārstāv plašais Purva Bridēju kolektīvs. Šķiet, ka pārējie par to neraud un nesūdzas, sāk jau vilkt uz māju pusi.

Braucot atpakaļ uz Ņezabudku iebraucam Stary Smokovecā. Jau vairākkārt (laikam jau trešā reize) notestētajā bistro iekožam knēdeļus. Knēdeļi nepieviļ, smeķē kā parasti. Nu jā, kā nu bez tā. Līst. Turam īkšķus, lai rītdienas Slovenskij Raj apmeklējums būtu kaut vai par mata tiesu saulaināks. Šovakar uz pirtīm prāts nenesās:)

Slapjā paradīze, jeb 22.septembris, svētdiena. (karte šite.)

Šodien pēdējā pārgājiena diena. Pēc nepilnas diennakts mūsu ceļi šķirsies. Čekojoties ārā no viesnīcas administrators piestāda mums rēķinus par neapēstām vakariņām, par ko Metums ātri ar viņu izrēķinās, apgalvojot, ka nemaksāsim par to ko neesam darījuši. Īsti priecīgs viņš gan nav, taču, lai nākamreiz ar latviešiem ir uzmanīgāks! Rēķini pārrēķināti- viss kā nākas!

Lietum līstot braucam uz Slovenskij Raj, vai precīzak sakot Čingovas virzienā. Šoreiz par kāpšanas priekiem jāmaksā 20 CZK. Nacionālāis parks tomēr. Lietum plīkšķot saģērbjamies labi silti un bruņojušies ar kartēm ejam baudīt Slovaku Paradīzes slapjos jaukumus. Sākums šķiet neparasti viegls, un teju vai garlaicīgs- soļojam gar kalnu upīti pienācīgā attālumā no tās. Tak jau pēdējās nedēļas laikā daudz sarežģītākas trases pievarētas. Tomēr drīz vien nonākam maršruta ekstrēmākajā posmā. Nākas teju vai karāties ķēdēs virs mutuļojošas kalnu upītes, alām, virzoties pa brīžiem negatīva slīpuma klintī iedzītiem pakāpieniem. Lieki teikt, ka lietus šo procesu pamatīgi apgrūtina. Kājas slīd lai kur arī tas nespertu - gan uz metāla pakāpieniem, gan klintīm un koku saknēm. Neglābj pat trekinga zābaki. Neraugoties uz to pasākums izvēršas jautrs un interesants, galā tiekam labi. Nākamais etaps - pamatīgs kāpiens, šoreiz ne pa slalomkalnu, bet pa tādā pat slīpumā esošu akmeņainu un dubļainu taku, brīžiem gandrīz rāpus nākas pievarēt nejaukas klintiņas. Pa ceļam parādam pareizo virzienu diviem vietējiem jauniešiem, kuri par spīti lietum un nepiemērotajam apģērbam ir spara pilni uzkāpt līdz augšā esošajām klostera drupām.

Kalna gals pienāk īstajā brīdī, kāpiens ir bijis ne par maz, ne par daudz. Labu gabalu čāpojam pa Latvijas ārēm tipisku lauku ceļu, savā starpā spriežot, ka nupat jau paliek pārāk garlaicīgi, un vai tik šis vienmuļais posms nav domāts modrības iemidzināšanai. Tā arī ir. Mūs vēl gaida lejupcēlš, kuru par garlaicīgu nosaukt būtu grūti. Ar drošības ķedēm aprīkotā taka piedāvā diezgan sarežģītu lejup tikšanas iespēju. Pa slidenajiem akmeņiem ir iespējams ne tikai nokāpt, bet pie mazākās neuzmanības arī noripot, nobumsīt, nokuleņot lejā. Atkal jau taustāmies soli pa solītim. Sarunas pieklust, esam aizņemti ar veiksmīgu lejā tikšanu un lietainās Slovākijas Paradīzes dabas ainu vērošanu. Skaisti. Lai arī lietū, pastaiga bija tā vērta. Kārlim pēc Mala Fatrā piedzīvotā šī kāpšana vairs neiedzen fobiju. Līdz nākamajai reizei:)

Pusdienas nolemjam ieturēt Rožnavā, pie Ungārijas robežas. Sameklējam kādu ārēji ļoti smalku viesnīcas restorānu un stūrējam iekšā. Viss tukšs kā pēc mēra epidēmijas. Esam vienīgie apmeklētāji baltgaldautainajā, lielajā zālē. Nedaudz bremzēts apkalpotājs atnes mums bībeles biezuma ēdienkarti, tikai slovāku valodā. Neko jau sev izvēle, un ne vārda saprotamā mēlē. Sev par pārsteigumu konstatējam, ka varam ļoti labi komunicēt vietējā valodā, veiksmīgi pasūtam un arī dabonam visu ko sirds vēlas. Atkal jau - elegantas pusdienas labā restorānā par Latvijas lauku krodziņu cenām.

Līdz vakaram vēl ir labs laiciņs, Lonely Planet iesaka šaipusē esot apskatīt Zadielskas aizu (Zadielska Canyon). To arī darām. Tā izskatās visai iespaidīga jau no attāluma, pašā aizā iebraucam caur kādu mazu ciematiņu, kura galvenā ielā nemanāmi pārtop par šauru, līdz aizas galam ritošu celiņu. Skaisti. Dabiski un tūristu vēlmēm nepielāgoti.

Seko šīsdienas īpašais uzdevums - ne tik vien atrast naktsmājas, bet atrast tās tādā vietā, lai viesnīca būtu pa ceļam uz Ungāriju braucošajiem Latvijas izlases orientieristiem. Ar uzdevumu tiekam galā veiksmīgi, apmetamies Prešovas viesnīcā Šariš. Milzīgais monstrs atgadina tipisku padomjlaika filmās redzētu viesnīcu, tā ir diezgan paplukusi, bet vienai naktij ir gana laba. Nedaudz pavakarējam, aprēķinam, ka Ungārijas braucēji šeit varētu būt dziļā naktī, un liekamies uz auss. Ap 4 naktī atskan mob.tel pīkstiens ar paziņojumu "Esam klāt". Te arī mūsu ceļi šķiras. Ilze tiek nodota miegainu sportistu rokās (par tālākajiem piedzīvojumiem lasiet www.orient.lv), bet pārējos gaida tālais ceļš uz Latviju.

Brauciena laikā iegūtās atziņas:

-Purva Bridēju sārtvaidži nav nekādi vārgļi.
-Droši varam mēģināt iekarot arī augstākas virsotnes, spēka pietiek
-Attiecīgi noskaņojoties arī lietus nav šķērslis. Labs garastāvoklis, piemērots apģērbs, un nedraud pat iesnas
-Slovākija joprojām ir tikpat skaista un tikpat lēta kā iepriekš

Tiem, kuriem patīk skaitīt:

Degvielas izmaksas: ~Ls 80.00
Ceļu nodokļi: Slovākijā un Čehijā ir jāiegādājas toll kartes, taču nelietojām šīs kategorijas ceļus un kartes nepirkām, Ls 0.00
Apdrošināšana (Zaļā karte Eiropai un Lietuvai, veselības apdrošināšana 4 pers.) Ls 48.48
Nakšņošana:
1. nakts MOTEL MAZOWIECA, Rawa Mazowiecka 80 PZL/2- vietīgs numurs
2. un 3. nakts HOTEL NEPTUN, Mala Moravka 320 CZK/ pers/ nakts ar brokastīm
4. un 5. nakts PENSION BEČVA, Rožnav pod Radhoštem 300 CZK/pers/nakts ar TV
6. nakts HOTEL TERCHOVA, Terchova 390 SKK pers/ nakts ar TV
7. un 8. nakts HOTEL NEZABUDKA, Tatranska Strba 700 SKK pers/nakts ar TV/brokastīm, saunu, jakuzi, teniss, pool
9. nakts HOTEL ŠARIŠ, Prešov 450 SKK ar TV pers/nakts

Brangas pusdienas (zupa, gaļas otrais ēdiens, alus 0.5 litri)
POLIJĀ: 20 PZL
ČEHIJĀ: 175 CZK
SLOVĀKIJĀ: 175 SKK

Cenas veikalos
POLIJA: Alus 3 PZL, Vodka 0.5 25-30 PZL
ČEHIJA: Rums 0.5 litri 89 CZK, Becherovka 0.5 litri 125 CZK, Alus 13 CZK
SLOVĀKIJA: Alus 7.70- 12 SKK, stiprais alkohols 80-120 SKK

Ieejas muzejos vai stāvvietas pie pilīm varē ap 50 SKK vai 50 CZK
atbalstītāji